Tuvojas nākamās EP vēlēšanas. Kādu Latvijas ievēlēto deputātu spektru jūs paredzat?
Es baidos, ka pēc nākamajām vēlēšanām situācija var kļūt sliktāka. Mums ir izdevīgi, lai Latvijai būtu lojāli deputāti vadošajos politiskajos spēkos, jo tur dzimst visa parlamenta politika, un, iznesot konfidenciālas ziņas no partiju grupas, var saskaņot, kā rīkoties jau Latvijas interesēs. Mūsu astoņu [Latvijai lojālo] deputātu starpā nekad nav bijušas nesaskaņas.
Svarīgi, lai būtu nosegts zināms, Latvijai vajadzīgs profesionālais spektrs, to varētu izdarīt tad, ja vēlētāji varētu veidot savu balsošanas sarakstu no jebkuras partijas. EP jāveic darbs un ne tikai politiskā laukā, bet arī saimnieciskā un sadzīves jomā, tāpēc svarīgi, lai deputātam būtu kāda profesionāla orientācija uz to, kas šeit ir aktuāls. Ir jau ērti, ja deputāts piedalās jebkurā partijas grupā, komitejā, klausās, balso utt. Taču, ja tu sāc jau diskutēt, tad tas ir punkts par labu, ja tev ir savs viedoklis, ierosini problēmu, ja kļūsti par ziņotāju, tad tu vari arvien panākt ko jaunu. Par laimi, mums medicīnā tas izdevās.
Latvijas deputātiem vajadzētu būt pārstāvētiem abās lielākajās EP partiju grupās?
Lielākais trūkums ir tas, ka mums nav sociāldemokrātu, šī niša jāaizņem, un būtu labi, ja to pārstāvētu tādi cilvēki kā Atis Lejiņš (kurš gan nav partijā) vai Juris Bojārs. Noteikti vajadzētu arī pārstāvi liberāļu grupā, jo viņi te ir cementējošs faktors – ja Tautas partija un sociāldemokrāti nevar vienoties kādā jautājumā, tad liberāļi ir šķīrējspēks. Neviena no frakcijām nav tik liela, lai iegūtu absolūtu varu, tāpēc jāmeklē koalīcijas partneri balsojumos. Savukārt zaļo frakcija var aktīvi darboties lauksaimniecībā, un arī tas mums izpalicis. Taču pats galvenais – lai politiķi būtu profesionāļi kādā nozarē. Te ikdienā jādara smags darbs to dokumentu analīzē un pilnveidošanā, ko parlamentam kopā ar ES Padomi piesūta Eiropas Komisija (EK). Eiropas līmenī galvenais likumprojektu ģenerators atšķirībā no darba nacionālā parlamentā ir izpildvara. Priekšlikumus vispirms iniciē komisija, tad parlaments ar padomi strādā pie tiem, un tad tie abi vienojas.
Vai Latvijas elektorāts nākamās vēlēšanās būs gatavs balsot tieši par ekspertiem, profesionāļiem?
Nekādā gadījumā. Arī ne citās valstīs, jo pastāv partiju prioritātes. Ja cilvēki zinātu, kādu profesiju pārstāvjus visvairāk vajag darbam EP, tad esmu pārliecināts, viņi paši varētu sastādīt vēlēšanu sarakstu no Latvijas. Būtībā Latvijai būtu vienalga, kurai ideoloģiskajai grupai pieslietos mūsu deputāts, galvenais, lai viņš būtu labs speciālists un piedalītos likumdošanā, kas skar noteiktu jomu. No otras puses, katra Latvijas ministrija piedāvā nozaru ekspertus, kas sadarbojas ar EP deputātiem. Taču konsultēšanās ar ekspertiem paņem laiku, balsojumi ir bieži, un lēmumi jāpieņem pietiekami ātri. Šobrīd tas darbs ir uzlabojies. Eksperti ir akreditēti Briselē Latvijas pārstāvniecībā, viņiem jāstrādā ciešā kontaktā ne tikai ar ES Padomi, bet arī aktīvi jātiekas ar deputātiem, jāinformē mūs par Latvijas iecerēm. Visus labojumus un pretenzijas kādai likumdošanas iniciatīvai ir jāīsteno jau ilgi pirms balsojuma. Latvijas vēlme jāzina savlaicīgi – tad, kad EK tikai uzsāk kādu likumdošanas projektu. Pēc tam EP partiju grupu ietvaros to ir iespējams ietekmēt, paust savu viedokli, sadarboties ar līdzīgi domājošiem, iespaidojot projektu partijas grupas ietvaros, tad to pārnes uz atbilstošo komiteju, kur ir pārstāvēta katra partijas grupa, un tālāk projekts nonāk plenārsēdē. Tāpēc savlaicīgi jābūt informētam, lai zinātu, kur meklēt sabiedrotos. Uz balsojumu var paļauties tikai lielvalsts, kurai ir daudz deputātu, kuru balsis var ietekmēt rezultātu.
Mērķis – izlīdzināt atšķirības veselības aprūpes kvalitātē
Runājot par jums tuvo veselības nozari Latvijas kontekstā, valdība nolēmusi iesaldēt algas valsts sektorā strādājošiem, kas ietekmēs arī mediķus. Kas, jūsuprāt, būtu jādara šai situācijā?
No cilvēciskā viedokļa uzskatu, ka nevar pieļaut, ka šis jautājums nonāk līdz pilnīgam īssavienojumam, kad kādas profesijas pārstāvji ir neapmierināti un, izjūtot nepildītus solījumus, iziet no spēles. Tas vairs nav tikai pret iedzīvotāju interesēm, bet tālejoši tas ir nācijas pastāvēšanas jautājums. Citās valstīs nesnauž un vajadzība pēc speciālistiem ir liela. Speciālistu migrācija ietekmē pacientu drošību, un tas ir jautājums, ko skata arī Eiropas mērogā, neraugoties uz to, ka veselība principā atrodas nacionālās valsts kompetencē.
Latvijas mediķu algu gadījumā jāmeklē diferencēta pieeja un jāatrod apmierinājums abām pusēm, varbūt ne maksimāls, taču ne tāds, kas novestu līdz neizārstējamam iznākumam. Ir citas lietas, uz kurām var ietaupīt, taču redzams, ka vēlmes īsti nav. Trekno gadu laikā visi ir tā iedzīvojušies, ka neviens neko negrib pieciest – vārdos saka, ka jātaupa, bet pie sevis plāno turpināt kā iepriekš, tāpēc līdzekļu izšķērdējums ir liels. Arī taupīt, samazinot līdzfinansējumu eiro fondiem, ir bīstama politika – mēs laižam miljardus garām tikai tāpēc, ka valsts grib ietaupīt, bet tas ir zaudējums Latvijai. Mēs zaudējam arī kredibilitāti Eiropas institūciju acīs, jo neizmantojam to, ko paši esam pieprasījuši, tām prioritātēm, ko esam izvirzījuši.
"Jaunajām ES dalībvalstīm izdevīga pārnacionāla veselības politika."
Veselības jomā pastāv atšķirība starp vecajām un jaunajām ES valstīm – vecās valstis nevēlas, lai iejaucas to stabilajā veselības sistēmā, savukārt jaunās valstis grib stingrākas, centralizētākas norādes no Briseles. Jo jaunajās valstīs sociālisma laika sistēma kļuvusi vecmodīga, tā ir nabadzīga, maz tiek veltīts veselībai no iekšzemes kopprodukta un ir ignorance no valdību puses veselības lietās. Tas tādēļ, ka šīs valdības ir ļoti īslaicīgas, bet investīcijas veselībā nesīs augļus tad, kad vairākas valdības būs jau nomainījušās. Politiķi nav ieinteresēti investēt tur, kur uzreiz neredz rezultātus. Ja uzbūvē ceļu, tas uzreiz ir redzams un cilvēki jūtas kā Eiropā. Bet, kad investē medicīnā vai izglītībā, rezultātu redzēs tikai pēc paaudzēm. Taču bez tā notiks katastrofa, par kuru šīsdienas politiķi nebūs atbildīgi. Tāpēc daudz pētām nevienlīdzību starp dalībvalstīm veselības jomā. Lēnām notiek arī uzlabojumi, piemēram, Latvijā intensīvās medicīnas laukā noticis kolosāls izrāviens un esam pasaules līmenī – tas paveikts ar ES fondiem, Stradiņos, Gaiļezerā, rajonos.
Vai jūs pats piekrītat, ka veselības jautājumos jābūt pārnacionālai pārraudzībai, un cik lielā mērā?
Jā, jābūt. Es sākotnēji domāju pievērsties ārpolitikas jomai, jo tas ir prestiži un patīkami, tur risinās problēmas. Tomēr nolēmu orientēties uz savām vecajām saknēm – medicīnu, kurā esmu nostrādājis trīsdesmit gadus. Veselība iekļauta komitejā, kas lemj par vides un sociālajām problēmām. Šobrīd mums ir tiesības analizēt situāciju jau pa dažādās slimību nozarēs (onkoloģija, kardioloģija, AIDS). Arī pats parlaments var iniciēt problēmas risinājumu, ja EK vilcinās. EK negribēja iedziļināties atsevišķu slimību jautājumos, atstājot to pašām dalībvalstīm. Mēs, izvirzot EK jautājumus, panācām, ka tai jāsniedz parlamentam atbilde. Deputāti ir tiesīgi izvirzīt rakstisku deklarāciju, uz kuru EK obligāti jāatbild. Tā pamazām, ejot no apakšas uz augšu, vairākas problēmas tika atrisinātas. Piemēram, onkoloģijas jomā panācām, ka EK ir jāizstrādā detalizēti ieteikumi dalībvalstīm. Mēs esam ieinteresēti, lai pieaugtu tās iespēja kontrolēt lēmumus – prasīt no dalībvalstīm, lai tie tiktu ievēroti. Piemēram, attiecībā uz vēža agrīno diagnosticēšanu. Ja EK būtu lielākas tiesības prasīt izpildi, tas nāktu mums par labu, jo tas liktu mums mainīt finansējumu veselības jomā. Tas būtu ne tikai ieteikums, bet kontroles funkcija. Tas Latvijai būtu izdevīgi.
Veselībai ir arī ekonomiskā dimensija.
Protams. Kā angliski saka, health is wealth – veselība ir kapitāls. Izdevumi veselībai nav zaudēta investīcija, nozare, par kuru tikai jāmaksā bez atdeves, tā patiesībā ir investīcija ļoti būtiskā jomā, kam agrāk vai vēlāk jānes augļi. Īpaši Eiropas sabiedrības novecošanas kontekstā tas attiecas uz darbaspēku, tā kvalitāti un tālāko ekonomisko virzību valstīs. Piemēram, spriežot, cik būs jāuzņem migrantu. Mūsu veselības grupa atgādina, ka ir skaisti izstrādāti lozungi, taču tie nav piepildīti. Piemēram, ir lozungs – veselības faktors jāiekļauj visās ES politikās. Bet kur mēs redzam, ka, pieņemot lēmumu, rēķinās ar veselības faktoru? Tas ir deklaratīvi, bet, lai to piepildītu ar substrātu, tam vajadzīgs milzīgs darbs. Parlaments strādā ciešā sasaistē ar pacientu organizācijām. Biju pārsteigts, cik ātri Latvijā tādas ir izveidotas, un esam pat palīdzējuši citiem izveidot. Šīs ir būtiskas organizācijas, kurām vajadzīgs ES finansējums, tāpēc tās vēršas pie mums, parlamentāriešiem. Pamazām mēs izcīnījām viņiem finansējumu. Pacientu organizācijas, nozaru speciālisti un parlamentārieši – veidojas tandēms, kas mūs informē. Mēs zinām, ko domā medicīnas sabiedrība, ko domā pacienti, kas pārstāv lielu daļu ES pilsoņu, un parlaments, kas mēģina tos atbalstīt. Ejot kopā, mūs nevar ignorēt veselības komisārs. Problēma, ka parlaments bieži iesaka labas lietas, bet ES padome to bremzē.
Krievijai rafinēta ietekme ES institūcijās
Viena no jūsu parlamentārās darbības jomām ir sadarbība ar Kaukāza valstīm. EP rezolūcija par notikumiem Gruzijā bija gana stingra, salīdzinot ar atsevišķu Eiropas valdību reakciju.
Parlaments vienmēr ir bijis radikālāks un aktīvāks, jo tam nav jādomā, kas tad mums par to būs. Ilgajos darba gados Eiropas Padomē Strasbūrā apzinājos starpību starp reālpolitiku un morālpolitiku. Ja reālpolitika sāk dominēt, tad tas ir „vakars” demokrātijai, tad sistēma agrāk vai vēlāk aiziet kapitāla vai ekonomisko spēku interesēs. Parlamentu ievēl tiešās vēlēšanās, tāpēc tas ir saikne starp elektorātu un EK. Neraugoties uz to, šeit ir milzīgs lobisms, pat ja kukuļņemšana šeit praktiski nav iespējama.
Kura šobrīd dominē – reālpolitika vai morālpolitika?
Parlamentā – morālpolitika, komisijā – 50 uz 50, bet ES Padomē, protams, – reālpolitika. Krievija tāpēc ir apmierināta, jo pretēji parlamenta rezolūcijai par Gruziju neviens īpaši ar pirkstu nekratīja. Kas iniciēja to, lai izvērtētu abus totalitāros režīmus vienlīdzīgi? Parlaments. Kaut arī visi to pie sevis zināja, bet viļāja kā karstu kartupeli, īpaši vecās rietumu zemes, kas zina tikai to, ka Krievija palīdzēja tikt vaļā no fašisma, tas, kas notika „aiz aizkara”, viņus neinteresēja.
Kad rietumi atkārto frāzi, ka pēc Gruzijas „lietas nevar turpināties iepriekšējā garā”, ko viņi ar to domā?
Tas jāprasa viņiem. Rietumi tikai pamazām apjauš Krievijas patieso dabu. Tas ir lēns process. Jo vairāk tā ignorē Eiropu, jo vairāk rietumiem atveras acis uz to. Krievija, pat paliekot pati nabadzīga, centīsies noturēt savu politiku. Tagad tā mēģina uzpirkt visus sev apkārt. Lielvalsts ir gatava pat pārmaksāt, lai iegūtu ietekmi pār, piemēram, Azerbaidžānas energoresursiem un tad tos rietumiem pasniegt kā savus, lai demonstrētu, ka tai ir energovara. ES ir grūti spert izšķirošus soļus, jo viss jāsaskaņo starp 27 valstīm, turpretim Vladimirs Putins var rīkoties vienpersoniski. Tie ir nevienlīdzīgi partneri. Un šeit trūkst Lisabonas līguma, kurš stiprinās vienoto ārpolitiku. Šonedēļ pavīdēja īpatnējas lietas, ka viena no Īrijas nevalstiskajām organizācijām, kas aktīva „pret” balsojumā, it kā saņēmusi milzu subsīdijas no ASV. Šī organizācija neatklāj savus finansējuma avotus, tos pamatīgi pēta pašā Īrijā. Motīvs – lai Eiropa nekļūtu pārāk vienota, jo tas esot pret ASV interesēm. Bet tā ir tikai versija, kas izklausās fantastiski. ASV varbūt vēlas, lai dominētu NATO un Eiropa nebūvētu savus aizsardzības spēkus. Mums, mazajiem gariņiem, to dzirdot, ir šoks, jo tas vājina transatlantisko saiti.
Runājot par ES kaimiņvalstu politiku, mums tā ir svarīgāka nekā rietumvalstīm..
Protams. Francijai vairāk interesē Vidusjūras baseins. Mēs gribam, lai Baltijas jūras reģionam pievērš tikpat lielu uzmanību. Tas viss sasniedzams ar cīņu. Tie, kuri robežojas ar draudīgu valsti, izjūt to citādāk nekā tie, kuri ir distancēti un nekad nav tieši saskārušies ar draudiem savās mājās.
Ja Krievija nolemtu iedibināt hegemoniju, piemēram, Ukrainā, kura ir jau tuvāk ES robežām, vai ES spēs reaģēt konkrēti?
Krievijai to visticamāk atklāti neļaus darīt, bet tai ir citi paņēmieni. Šķelšanās, kas notiek Ukrainas galvgalī, var novest pie tā, ka kāds saņems finansējumu, kāda vēlēšanu kampaņa, kas iegūs vadošo varu Ukrainā, ar solījumu palikt sasaistē ar šī finansējuma avotu.
Krievijai ir rafinēta ietekme ES institūcijās. Tā var gūt ietekmi, ne jau caur pašu augšu, bet caur Briseles birokrātiju, jo nav noslēpums, ka liela ietekme Briselē ir otra ranga amatpersonām. Ja šiem ierēdņiem kas nepatīk, tad līdz komisāra līmenim tas tiks „nogriezts”.
