Visā Latvijā šajā dienā Sirds veselības kabinetos bez maksas veic izmeklējumus, bet Rīgā 6.maršrutā kursē īpašs tramvajs, kurā brauciena laikā iespējams aprunāties ar speciālistiem, topošajiem mediķiem, par sirds saslimšanas iespējamiem riska faktoriem.
Sirds dienā portāls LV.LV piedāvā sarunu ar Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītāju profesoru Romānu Lāci.
Jau gadsimta ceturksni esat saistīts ar sirds ķirurģiju.
Sirds ķirurģijā ienācu uzreiz pēc institūta beigšanas. Centos sasniegt to, ko vēlos. Un, paldies Dievam, ir izdevies.
Tūlīt pēc augstskolas beigšanas nokļuvu aspirantūrā. Līdzās zinātniskajam darbam bija arī klīniskās prakses apguve. No Rīgas nekur projām neaizbraucu. Pēc tam strādāju Sirds un asinsvadu ķirurģijas laboratorijā, vēlāk – arī katedrā. Visa dzīve man saistīta ar Stradiņiem.
Man bija mērķis, kas tolaik šķita nesasniedzams. Paraugs bija divi tiešām izcili profesori – Jānis Slaidiņš un Ēvalds Ezerietis. Viņi ir pīlāri, kuri lika pamatus sirds ķirurģijai Latvijā. Pēc tam iepazinos ar profesoru Jāni Volkolakovu, arī izcilu speciālistu, uz kura vadīto klīniku pārnācu strādāt.
Kad biju 2.kursa students, iestājos kādā no studentu zinātniskajiem pulciņiem. Toreiz tādi bija un tā bija laba skola topošajiem ārstiem. Pulciņu, kurā iestājos, vadīja Jānis Slaidiņš (toreiz viņš vēl nebija profesors), liela personība, kurš savulaik dzīvē daudz bija cietis politisko pārmaiņu laikos. Tas bija cits laiks, un ilgi viņš nedrīkstēja izteikt savu viedokli, taču viņa idejas dzīvoja un saskarsme ar šo izcilo cilvēku notika. Tā bija satikšanās ar sirdi. Šāda satikšanās kādreiz var notikt arī bez vārdiem. Vēlākos gados profesors Jānis Slaidiņš kļuva par ievērojamu manu uzskatu veidotāju.
Cik ievērojamas pārmaiņas jūsu prakses laikā ir skārušas kardioķirurģiju?
Kad sāku strādāt, bija tā dēvētās slēgtās sirds operācijas. Tātad – sirds darbojās, pati uzturēja asinscirkulāciju, un ķirurgs tai laikā veica nepieciešamo rekonstrukciju. Arī šodien nav izslēgtas šādas operācijas, taču lielāko daļu sirds operāciju veic, kad asinscirkulāciju visā organismā nodrošina mākslīgās asinsrites aparāts. Tas dod ķirurgam iespēju mierīgi operēt.
Agrāk viss bija ķirurga rokās – viņa rokās bija sirds, un viņa roka reizē bija iekšā sirdī –, un, ja kaut kas gadījās, palīdzēt nevarēja. Nedrīkstēja kļūdīties ne toreiz, ne šodien. Diemžēl visi, kuri kaut ko dara, kādreiz kļūdās. Atceroties agrākos gadus, kad nebija mākslīgās asinsrites aparātu, spriedze ķirurgam bija tik liela...
Šodien jūsu vadītā klīnika ir starptautiski pazīstama un tajā veic unikālas operācijas. Ar ko tās ir unikālas?
Pagājušā gada novembrī pirmo reizi Latvijas vēsturē atzīmējām nozīmīgu notikumu. Centrā bijām veikuši tūkstoti operāciju mākslīgā asinsritē, t.i., apstādinot sirdsdarbību, tai laikā rekonstruējot un veicot visu nepieciešamo. Gada beigās jau bija 1536 šādas operācijas. Tagad to ir jau ievērojami vairāk, un tas ir ļoti nopietni un vērā ņemami. Līdz ar to nav nekādu šaubu, ka ne vien daudzumā, bet arī kvalitātē P.Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centrs noteikti ir starptautiskā līmenī. Un varbūt pat spēcīgāks nekā dažviet Rietumeiropā. Ar ļoti labu kvalitāti, un mums ir pamats lepoties.
Man patīk operēt. Mazāk jārunā un jāpiedalās dažādos pasākumos. Es arī mazāk uz tiem eju, lai vairāk varētu darīt savu darbu.
Jūsu darbs ir jūsu ciemošanās pie sirds?
Jā, medicīniskā nozīmē. Jūs uzdevāt ļoti labu jautājumu. Tas vedina arī uz nedaudz filozofisku attieksmi. Mēs droši vien visu laiku ciemojamies cits pie cita sirds. Kad tiekamies ar kādu cilvēku, runājamies ar viņu... Šo sirds siltumu (visbiežāk) vai arī aukstumu jūtam. Pat risinot kādus ar darbu saistītus jautājumus, izjūtam otra cilvēka sirds siltumu.
Taču es ciemojos arī pie savas sirds. Droši vien mēs katrs ciemojamies arī pie sevis. Ja kādreiz par kaut ko šaubāmies, tad, manuprāt, jautājam savai sirdij, vai pareizi rīkojamies un vai mūsu attieksme ir pareiza.
Latvijā šodien notiek sirds transplantācijas operācijas. Pirms cik gadiem jūs pārstādījāt pirmo sirdi?
No pirmās sirds operācijas pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi. Šajā laikā esam pārstādījuši septiņas sirdis. Pieci gadījumi bijuši veiksmīgi.
Sirds pārstādīšana ir ļoti pretrunīga operācija. Vai varbūt pati problēma ir pretrunīga? Kāds cilvēks ir zaudējis dzīvību, un tas ir nesaraujami saistīts ar šo faktu – sirds pārstādīšanu. Nevar būt, ka visiem ir labi. Tas nav iespējams. Pārstādot sirdi, par to nerunā. Ir kāds, kurš zaudējis dzīvību, un kādam citam tā tiek atdota. Nieru pārstādīšanā šis jautājums nav aktuāls. Nieri, piemēram, var atdot savam radiniekam, un dzīve turpinās. Atdot citam sirdi nevar. Var atdot sirds siltumu, sirds mīļumu... Jā, to var un to vajag darīt katru dienu, bet sirdi kā tādu atdot nevar.
"P.Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centrs noteikti ir starptautiskā līmenī."
Sirds donoru jautājums ir ļoti smags un ļoti sarežģīts, jo slimu, bojātu sirdi pārstādīt nevar – tā nedarbosies. Jābūt pilnīgi veselai vai pēc iespējas pilnīgi veselai sirdij, lai kāds cits, to saņemot, turpinātu dzīvot. Sirds pārstādīšana ir ļoti augsta riska operācija. Tā ir veiksme, tā ir Dieva griba, lai izdotos, jo var arī neizdoties. Neviens, protams, neveiksmes gadījumā neko neteiks, neko nepārmetīs.
Ja palūkojas vēsturē, 1967.gadā pēc pasaulē pirmās sirds pārstādīšanas Keiptaunā pacients nodzīvoja divas nedēļas. Daudzviet ir bijušas neveiksmes... Paiet ilgs laiks, līdz sākas veiksme. Sirds ķirurģijas vēsture pasaulē ir ļoti interesanta. Neveiksmes. Veiksmes. Dažādas ar šo pretrunīgo procesu saistītas problēmas.
Vai pirms operācijām izjūtat uztraukumu?
Laiks, kad pirms operācijas ķirurgs ļoti nervozē un neguļ, man ir jau pagātnē. Lai gan to atceros... Tagad nervozēšanas pirms plānveida operācijām nav. Par laimi, nav! Jā, ir gatavošanās, īpaši, ja paredzama operācija, ko neveic tik bieži. Bez šaubām, tad jāpārdomā iespējamā operācijas gaita. Bet nemiera, kas neļautu naktīs gulēt, vairs nav. Man ir diezgan liela pieredze, un varbūt šis miers ir sava veida profesionalitātes izpausme. Jaunībā bija zināms satraukums. Nezinu, vai tagad jaunās paaudzes profesionāļi to izjūt.
Pārliecība, ka daru labu cilvēkiem, ļoti palīdz. Esmu pārliecināts par to, ko daru. Katru dienu kādam palīdzu. Katru dienu kādam izglābju dzīvību un izdaru to pēc vislabākās sirdsapziņas. Savas sirds un Dieva priekšā. Lūk, šī atziņa dod tādu gandarījumu. Ļoti svarīgas ir labas domas – ja vairāk būs labu domu, būs daudz labāk dzīvot.
Pēc dažām dienām mediķi streikos. Kā raugāties uz šādām mediķu darbībām?
Mana loģika ir dzelžaina: mediķi nedrīkst streikot! Es nedrīkstu streikot, ja kādam sāp vai kāds tai laikā var nomirt. Bet pirms šā jautājuma ir cits – nedrīkst būt radīta sistēma, ka mediķi sāk par to domāt. Viņiem šādai domai galvā vispār nevajadzētu būt. Sabiedrībai ir jārada laba sistēma, lai ārstiem nav jādomā par streikošanu. Vajag atrisināt ekonomiskās prasības, pirms rodas jautājums, ka kāds varētu streikot. Un tas ir uzdevums valstij – ar visiem ministriem, lai kādi viņi būtu, un visām partijām. Tas ir jāatrisina! Ārsti citiem glābj dzīvību, un viņiem nedrīkst būt domu par streikošanu. Ja streikos ārsti, tas būs tāpat, ja lidojuma laikā sāktu streikot pilots...
