Parāds nav brālis, tad kāpēc ar to draudzēties?
Pirmajā dienā pēc Jāņiem mana mobilā tālruņa lodziņā parādās nepazīstams numurs. Zvanītājs izrādās bankas cilvēks, kas piedāvā paņemt nieka 17 000 latu patēriņkredītu. Laipnā meitenes balss nav uzbāzīga un ļauj sarunu pārtraukt pēc tam, kad viņai pasaku, ka kredītus neņemu principa dēļ. Un tomēr šis zvans man iespiežas atmiņā. Vai kredīts ir lieta, ko piedāvāt, apzvanot klientus pa telefonu? Vai vispār tā ir lieta, ko piedāvāt un ar kuru kārdināt? Vai par kredītu var priecāties un ar to lepoties? Ja tā padomā, uz ko bankas mudina? Ne vairāk, ne mazāk – dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Dzīvot par citu cilvēku aizdotu naudu, kuru man iedod nevis aiz labas sirds, bet tāpēc, ka grib tādā veidā nopelnīt. Kad kopīgi ar draugiem parēķinām, tad izrādās, summiņa, kas iegūta no bankas, tai atpakaļ jāsamaksā vismaz dubultā vai vēl vairāk. Pirmos desmit gadus vienkārši maksā bankai, pēc tam pārējos desmit beidzot atmaksā summu, ko esi aizņēmies.
Ātri iegūstamo aizdevumu reklāmas pavisam nesen mācīja jaunu ieradumu. Izrādās, pie naudas var tikt, vienkārši piespiežot pogu bankas foajē. Tiesa, pogas spiedējs izskatījās diezgan pārsteigts par to, ka numuriņa vietā no aparāta izlien nieka 500 latu zīmotne, tātad pie šādiem brīnumiem Latvijas iedzīvotājs vēl nav pieradis. Tomēr, ne mirkli neaizdomājies, vīrs naudu paņem. Vai tiešām tik viegli un vienkārši mūsdienās var tikt pie naudas? Reklāmas radītā ilūzija nelietīgi noklusē to, ka nauda būs jāatdod, turklāt ar procentiem. Noklusē, ka laime būs īslaicīga. Lai atdotu parādu, nopelnīt vajadzēs vēl vairāk nekā brīdī, kad neapdomīgi nospiedi šo pogu. Kāpēc aizņemties un pēc tam maksāt vairāk? Daudz gudrāk taču būtu paciesties un iekrāt. Tad par to naudas summu, ko bankai nākas atmaksāt procentos, varētu iegādāties vai izdarīt vairāk. Vienīgais trūkums, ka šī laime pienāktu nedaudz vēlāk.
"Patiesas laimes noslēpums slēpjas nevis lietās, kas pieder, bet attiecībās, kas valda starp cilvēkiem."
Cik ir tādu situāciju, kad cilvēkam pietrūkst tādas naudas summas, kas jau pēc tik īsa laika posma būs pieejama, bet bez kuras nekādi nav iespējams pārdzīvot šo konkrēto brīdi? Droši vien ir izņēmuma situācijas, kad šāds aizņēmums kādam izglābj dzīvību vai atrisina daudz lielāku problēmu. Tomēr cik bieži reklāmas vienkārši ieaudzina mūsos nepareizus uzvedības modeļus un attieksmes.
Patēriņa kredīts. Pats vārds pasaka priekšā, ka runa ir par lietām, kuras patērējam – nopērkam jaunas kurpes, aizejam uz koncertu, aizbraucam uz ārzemēm. Bet patērēt taču vajadzētu tik daudz, cik paši spējam nopelnīt. Ja nespēju nopelnīt vairāk, tad jāiemācās izdzīvot ar tik, cik esmu nopelnījusi, nevis aizņemties naudu un pēc tam augļotājiem atmaksāt vairāk. Kaut kāda nepareiza loģika, tiesa, veiksmīgi nomaskēta zem dažādiem svešvārdiem, kas šķiet draudzīgi.
Taupīt un krāt – tas taču nav slikti
Kāds Skotijā iepazīts jaunietis no Kanādas, kurš 26 gados savā zemē bija paspējis iegūt slavu ar to, ka uz vectēva zemes audzē vissaldākos sīpolus, pastāstīja kādu atziņu, ko viņam bija iemācījuši ģimenē. Vecāki Žozefam teica, ka no nopelnītā viena desmitdaļa ir jāatdod Dievam kā pateicība par to, ka ir izdevies nopelnīt dienišķai maizei (atdot Dievam var, ziedojot Baznīcai vai atvēlot līdzekļus kādai labdarībai). Pārējā summa jāsadala trīs daļās: viena trešdaļa jāatvēl ikdienas tēriņiem, viena trešdaļa jāiegulda attīstībā, bet pēdējā trešdaļa jāatliek uzkrājumam – lielākiem pirkumiem un nākotnes projektiem.
Par to procentuālo dalījumu, protams, var diskutēt, un varbūt Latvijas ekonomika vēl ilgi daudziem cilvēkiem neļaus domāt par tik lielu atlicināšanu uzkrājumam, tomēr mani, tobrīd studenti, pārsteidza un reizē uzrunāja šī doma, ka vajag krāt nevis no tā, kas paliek pāri, bet iekļaut to savā personīgo finanšu vadībā. Nedzīvot no rokas mutē un nesūdzēties par trūkstošo, bet plānot savus ienākumus un mērķtiecīgi rīkoties tā, lai nākotnē lielākus pirkumus būtu iespējams veikt par saviem, nevis no citiem aizņemtiem līdzekļiem.
Iepriecina pēdējā laika novērojums, ka masu medijos salīdzinoši biežāk var dzirdēt programmas vai lasīt rakstus, kuros dod padomus ne tikai par to, kā veiksmīgi notērēt, iepazīstinot lasītājus, skatītājus ar arvien jauniem produktiem, naudas izdošanas iespējām, bet arī par to, kā ietaupīt, piemēram, benzīnu, pareizi izvēloties braukšanas ātrumu, riepas u.tml. Protams, tas lielā mērā ir saistīts ar šī brīža ekonomisko situāciju valstī, kad inflācijas rezultātā cilvēki ir spiesti samazināt tēriņus un taupīšanas tēma ir kļuvusi aktuāla. Tomēr iepriecina žurnālistu spēja ierastās tēmas elastīgi mainīt un uz patērēšanas ieradumiem paskatīties nedaudz kritiskāk.
"Laime nav tad, kad skatos, kā man nav salīdzinājumā ar to, kas ir manam kaimiņam. Laime taču ir tad, kad skatos, kas man ir, un esmu par to pateicīgs."
Žurnālistu darbā ir plašas iespējas popularizēt saprātīgas taupīšanas un gudras pieejamo līdzekļu izmantošanas mentalitāti. Viens no veidiem, kā masu mediji ietekmē savus lietotājus, ir – mācot dažādus uzvedību modeļus un ieradumus. Masu mediju saturs var veicināt patērētājsabiedrības mentalitāti, popularizējot arvien jaunus produktus un pakalpojumus, rādot cilvēkus, kas pie tiem jau ir tikuši un ekrānā izskatās tik laimīgi. It kā laimes noslēpums slēptos tieši šais lietās, bez kurām cilvēks nevar būt īsti laimīgs.
Bet tikpat labi masu mediji var veicināt citādu attieksmju un ieradumu veidošanos, piemēram, uzsverot un parādot, ka dzīvot var arī bez šīm mantām, ka patiesas laimes noslēpums slēpjas nevis lietās, kas pieder, bet attiecībās, kas valda starp cilvēkiem. Būtiska ir žurnālistu attieksme un godaprāts. Žurnālistiem ir liela atbildība – kļūt par tādiem padomdevējiem, kuriem lasītāji, klausītāji un skatītāji tik tiešām var uzticēties, kas palīdz atrast un iepazīstina ar idejām, kas balstās uz patiesām vērtībām. Tā, piemēram, žurnālisti var veicināt tādas mentalitātes veidošanos, kas neatbalsta pašmērķīgu tiekšanos pēc arvien jaunu un modernu mantu iegādes. Tā vietā – palīdzēt saviem lasītājiem un klausītājiem saprast, kā saprātīgi un izdevīgi ieguldīt nopelnītos līdzekļus.
Piemēram, vai tiešām pēc dzīvokļa remonta viss ir jāmet laukā? Protams, skaista vide dzīvi padara iedvesmojošāku, priecīgāku un līdz ar to arī kvalitatīvāku. Skaista vide stimulē to, ka uzdrošināmies vairāk un līdz ar to arī sasniedzam vairāk. Skaistā vidē esam harmoniskāki un spējam veidot saskanīgākas attiecības ar līdzcilvēkiem. Bet skaista vide nenozīmē, ka visam ir jābūt jaunam un sterilam, arī vecās mantas var turpināt savu dzīvi jauniekārtotajā mājoklī.
Kāda draudzene pēc ciemošanās pie kādas čehu mākslinieces, kas nesen pārvākusies uz dzīvi Anglijā, ar sajūsmu stāstīja, kā viņa ir iekārtojusi savu māju – nevis izmantojot Ikea mēbeles, aksesuārus un traukus, kas visas mājas padara tik līdzīgas un bezpersoniskas, pat savā ziņā sterilas, bet gan dažādas mantas, kur katrai ir sava vēsture.
Manuprāt, tā ir māksla atrast līdzsvaru starp attīstību, tiekšanos uz jauno un veco, tradīcijās, vērtībās balstīto.
Ar kājām uz zemes
Jauki, ka pēdējā laikā starp jēdzieniem labs un jauns daudz retāk tiek likta vienādības zīme. Ceru, ka laiks, kad visa vecā noliegšana tika uzskatīta par pamatprincipu daudzās jomās, ir pagājis, un lēnām mūsu cilvēki atklās veco lietu vērtību, tradīciju skaistumu un cilvēces vēsturē atklāto pamatpatiesību dziļumu un nemainīgumu. Arī to gudrību, kas slēpjas no seniem laikiem atnestajā parunā „Parāds nav brālis”.
Vienmēr esmu priecājusies par to, ka „taupīgs” un „skops” nav sinonīmi. Vārds taupība sevī ietver gudrību. Taupīgi dzīvot nozīmē apzināties savas iespējas, dzīvot ar kājām uz zemes. Tas nebūt nenozīmē, ka iespējas nevar paplašināties. Var, bet šodien es esmu tur, kur esmu, un dzīvoju atbilstoši tam, ko varu atļauties, nevis ceļu pilis, kuras pēc tam nereti tā arī paliek ar tukšiem logiem. Vai mazums tādu spocīgu ēku mūsu piepilsētās un laukos?
Lai mums visiem izdodas dzīvot saskaņā ar savām iespējām un tajās būt laimīgiem, jo laime nav tad, kad skatos, kā man nav salīdzinājumā ar to, kas ir manam kaimiņam. Laime taču ir tad, kad skatos, kas man ir, un esmu par to pateicīgs.
