Tā arī ņemu un reaģēju, kad šī portāla problēmu rakstā lasu Rungaiņa kunga domas: „Nekustamais īpašums – tas nav bizness, tā ir tikai viena ekonomikas funkcija. Tas praktiski neko nerada. Jo mēs, saņemot naudu, izvēlamies uzlabot savus apstākļus. Nekustamais īpašums nav vērtības radītājs, bet apgrūtinājums”.
Dīvaini gan tie cilvēki, kāpēc viņi maksā par apgrūtinājumu tik ellīgi dārgi?! Atšķiru iemīļoto enciklopēdiju, lai noskaidrotu, kas īsti ir bizness. Starp teikumiem, kas piemin dzīvotspēju un peļņu, šaurāku un plašāku biznesa un tā filozofijas skaidrojumu, atrodu vietu, kur melns uz balta rakstīts: „Nekustamā īpašuma biznesi rada peļņu no īpašumu, māju un celtņu pārdošanas, iznomāšanas un attīstības.”
Droši vien Rungaiņa kungs vēlējās teikt, ka vērtību radītājs ir pats cilvēks, bet nekustamais īpašums ir tikai viens no instrumentiem viņa rokās. Mēs vienkārši pērkam dārgāku vai lētāku instrumentu, kas ļauj mums dzīvot drošībā un siltumā, kad laukā ir nepiemēroti laika apstākļi, kur mēs varam aizvest savus bērnus, lai tie būtu pieskatīti, kamēr mēs esam darbā, vai lai tie mācītos, kur mēs varam sanākt kopā, baudīt mākslu vai lūgt dievu, kur mēs varam izvietot savus darbgaldus, lai tie ražotu preces, ko arī jāglabā telpās, un tā tālāk un joprojām.
Jāsasprindzina domāšana, lai izskaitļotu, kurā no cilvēku aktivitātēm nav vajadzīgs nekustamais īpašums. Kāpēc tas jāsauc par apgrūtinājumu? Tad jau kredīta procenti, nodokļi un birokrātija arī ir apgrūtinājums jaunās vērtības radīšanai. Manuprāt, nekustamais īpašums nav nedz bubulis, nedz burbulis. Burbuli uzpūta mantrausība.
Mēs esam sadalīti divās frontēs – vieni pērk nekustamo kā dzīves un darba instrumentu, otri ražo šo instrumentu pārdošanai un iznomāšanai. Esmu pamanījis šajā procesā arī citus neiztrūkstošus spēlētājus – bankas, valsti un starpniekus. Katrs no pīrāga vēlas nogriezt kādu gabaliņu, pīrādziņš sanāk tāds apgrauzts, tikai pircējam atliek par to samaksāt kā par veselu.
Bankas finansēja visus – gan celtniekus, gan pircējus, gan, aci nepamirkšķinot, arī spekulantus… nesmuks vārds… nu labi, pārpircējus. Tā ir banku līdzdalība mantrausības burbulī. Tā būtu puse bēdas. Otra puse bija atturīgums pret citām biznesa jomām, taču to var saprast – par vienu un to pašu māju nepilna gada laikā var pārdot divas reizes vairāk resursus un attiecīgi iekasēt procentus.
Arī valsts kasei būtībā bija izdevīga rosība ap nekustamo īpašumu, katra kustība aplikta ar nodokļiem un nodevām. Valstij būtu jāuzņemas ne tikai tiesības iekasēt šādus nodokļus, bet arī atbildība pret godprātīgajiem nodokļu maksātājiem, ja kaut kas ekonomikas aritmētikā aiziet greizi. Bez hipotēku skaita skaitīšanas un aizņēmēju šķirošanas.
Starpniekiem burbulī bija īsti zelta laiki. Atlika tik piekļūt pie naudas resursiem, iepirkt preci vairumā, kādu laiku nogaidīt un kārotā peļņa rokā. Ja pietiekami ilgi nogaidīja, tad arī peļņas nodoklis vairs nebija apgrūtinājums. Iekrituši ir tikai tie, kuri rindā pēc vieglās peļņas iestājās pēdējie, bet tas kā jau jebkurā finanšu spēlē, kur galvenais arguments ir emocijas. Burbuli pūst piepalīdzēja arī mākleri un vērtētāji.
Kas tagad atliek [nekustamā īpašuma] ražotājiem un pircējiem, kas pie burbuļa pūšanas piedalījās nosacīti? Tikai stāvēt pie sasistas siles. Nekustamā īpašuma industrija ir kārtīgi aplieta ar aukstu ūdeni (kaut arī karstums bija kur citur), tagad to par biznesu grūtāk nosaukt. Pircējiem rokās pārvērtēti un pārmaksāti īpašumi, gluži kā baļķi, kurus pacelt var, bet panest vairs ne. Savādāki nebija.
Visi ir kļūdījušies. Visi ieraudzījuši mantrausīgas globalizācijas ēnas pusi. Manuprāt, būtu godīgi atzīt, ka ir force majeure. Cilvēku daba uzvedusies kā nesaprātīga stihija. Būtu godprātīgi ļaut katram labot savas kļūdas – gan valstij, gan bankām, gan kredītņēmējiem. Jārada iespējas strādāt, un pie samērīgiem nosacījumiem kredītņēmēji noteikti centīsies atmaksāt esošās saistības.
Minētā publikācijā izkaisīti skaitļi, kas ļauj nojaust problēmas apmērus. Aizdevumi miljardos un kreditētas mājsaimniecības simtos tūkstošos. Milzīgi skaitļi no vienas puses, skan mazliet biedējoši, bet no otras puses – kreditētas mājsaimniecības vidējās saistības ir ap 32 tūkstoši latu, pie divdesmit gadu termiņa mēnesī būtu jāmaksā ap 230 latiem. Vieniem tas šķitīs daudz, citiem maz, bet, ja valstī atdzīvojas bizness, šāda summa nav histērijas vērta.
Dīvaini gan tie cilvēki, kāpēc viņi maksā par apgrūtinājumu tik ellīgi dārgi?! Atšķiru iemīļoto enciklopēdiju, lai noskaidrotu, kas īsti ir bizness. Starp teikumiem, kas piemin dzīvotspēju un peļņu, šaurāku un plašāku biznesa un tā filozofijas skaidrojumu, atrodu vietu, kur melns uz balta rakstīts: „Nekustamā īpašuma biznesi rada peļņu no īpašumu, māju un celtņu pārdošanas, iznomāšanas un attīstības.”
Droši vien Rungaiņa kungs vēlējās teikt, ka vērtību radītājs ir pats cilvēks, bet nekustamais īpašums ir tikai viens no instrumentiem viņa rokās. Mēs vienkārši pērkam dārgāku vai lētāku instrumentu, kas ļauj mums dzīvot drošībā un siltumā, kad laukā ir nepiemēroti laika apstākļi, kur mēs varam aizvest savus bērnus, lai tie būtu pieskatīti, kamēr mēs esam darbā, vai lai tie mācītos, kur mēs varam sanākt kopā, baudīt mākslu vai lūgt dievu, kur mēs varam izvietot savus darbgaldus, lai tie ražotu preces, ko arī jāglabā telpās, un tā tālāk un joprojām.
Jāsasprindzina domāšana, lai izskaitļotu, kurā no cilvēku aktivitātēm nav vajadzīgs nekustamais īpašums. Kāpēc tas jāsauc par apgrūtinājumu? Tad jau kredīta procenti, nodokļi un birokrātija arī ir apgrūtinājums jaunās vērtības radīšanai. Manuprāt, nekustamais īpašums nav nedz bubulis, nedz burbulis. Burbuli uzpūta mantrausība.
Mēs esam sadalīti divās frontēs – vieni pērk nekustamo kā dzīves un darba instrumentu, otri ražo šo instrumentu pārdošanai un iznomāšanai. Esmu pamanījis šajā procesā arī citus neiztrūkstošus spēlētājus – bankas, valsti un starpniekus. Katrs no pīrāga vēlas nogriezt kādu gabaliņu, pīrādziņš sanāk tāds apgrauzts, tikai pircējam atliek par to samaksāt kā par veselu.
Bankas finansēja visus – gan celtniekus, gan pircējus, gan, aci nepamirkšķinot, arī spekulantus… nesmuks vārds… nu labi, pārpircējus. Tā ir banku līdzdalība mantrausības burbulī. Tā būtu puse bēdas. Otra puse bija atturīgums pret citām biznesa jomām, taču to var saprast – par vienu un to pašu māju nepilna gada laikā var pārdot divas reizes vairāk resursus un attiecīgi iekasēt procentus.
Arī valsts kasei būtībā bija izdevīga rosība ap nekustamo īpašumu, katra kustība aplikta ar nodokļiem un nodevām. Valstij būtu jāuzņemas ne tikai tiesības iekasēt šādus nodokļus, bet arī atbildība pret godprātīgajiem nodokļu maksātājiem, ja kaut kas ekonomikas aritmētikā aiziet greizi. Bez hipotēku skaita skaitīšanas un aizņēmēju šķirošanas.
Starpniekiem burbulī bija īsti zelta laiki. Atlika tik piekļūt pie naudas resursiem, iepirkt preci vairumā, kādu laiku nogaidīt un kārotā peļņa rokā. Ja pietiekami ilgi nogaidīja, tad arī peļņas nodoklis vairs nebija apgrūtinājums. Iekrituši ir tikai tie, kuri rindā pēc vieglās peļņas iestājās pēdējie, bet tas kā jau jebkurā finanšu spēlē, kur galvenais arguments ir emocijas. Burbuli pūst piepalīdzēja arī mākleri un vērtētāji.
Kas tagad atliek [nekustamā īpašuma] ražotājiem un pircējiem, kas pie burbuļa pūšanas piedalījās nosacīti? Tikai stāvēt pie sasistas siles. Nekustamā īpašuma industrija ir kārtīgi aplieta ar aukstu ūdeni (kaut arī karstums bija kur citur), tagad to par biznesu grūtāk nosaukt. Pircējiem rokās pārvērtēti un pārmaksāti īpašumi, gluži kā baļķi, kurus pacelt var, bet panest vairs ne. Savādāki nebija.
Visi ir kļūdījušies. Visi ieraudzījuši mantrausīgas globalizācijas ēnas pusi. Manuprāt, būtu godīgi atzīt, ka ir force majeure. Cilvēku daba uzvedusies kā nesaprātīga stihija. Būtu godprātīgi ļaut katram labot savas kļūdas – gan valstij, gan bankām, gan kredītņēmējiem. Jārada iespējas strādāt, un pie samērīgiem nosacījumiem kredītņēmēji noteikti centīsies atmaksāt esošās saistības.
Minētā publikācijā izkaisīti skaitļi, kas ļauj nojaust problēmas apmērus. Aizdevumi miljardos un kreditētas mājsaimniecības simtos tūkstošos. Milzīgi skaitļi no vienas puses, skan mazliet biedējoši, bet no otras puses – kreditētas mājsaimniecības vidējās saistības ir ap 32 tūkstoši latu, pie divdesmit gadu termiņa mēnesī būtu jāmaksā ap 230 latiem. Vieniem tas šķitīs daudz, citiem maz, bet, ja valstī atdzīvojas bizness, šāda summa nav histērijas vērta.
