Tā pagājušo nakti grāmatā akurāti pa vidu izlasīju šādas rindas: „Daudziem piemīt… ražotāja mentalitāte. Šādi cilvēki ir cieši pārliecināti, ka lauvas tiesa no peļņas nonāk pie radītājiem, ražotājiem un celtniekiem. Īstenībā to saņem cilvēki, kuri strādā celtnieku un ražotāju labā un kuru ienākumi salīdzinājumā ar viņu atdevi ir daudz lielāki… Tie, kuri apkalpo citus, parasti ir ekonomikas skrējiena uzvarētāji… ikvienam, kas dzied, raksta, ceļ vai ražo, izredzes gūt kaut dolāru peļņas ir pavisam niecīgas. Un tiem, kam šīs izredzes piepildās, savā peļņā nākas dalīties ar citiem.”
Izlasīju un nodomāju, ka tas kaut kādā veidā sasaucas ar manu pašu pirmo emuāru „Kam tiek no manām mājām”, kurā centos sarēķināt, cik tev izmaksā radīt savu māju. Tik tiešām, katra tava kustība apaug ar dažādiem maksājumiem, lietderīgiem vai nelietderīgiem, vēlies tos vai nevēlies. Procenti, komisijas, nodokļi, nodevas, apdrošināšanas prēmijas… Katrs roku pieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek, taču joprojām paliek atklāts jautājums par samērīgumu.
Tomass Stenlijs piemēram izmanto rakstnieku, kurš iegulda grāmatā dzīvi, karjeru, savas 3000 stundas, toties viņa aģents saņem 15 procentus no pārdošanas un labi ja patērē 100 stundas. Rezultātā iznāk, ka aģents par darba stundu saņēmis piecas reizes vairāk nekā rakstnieks. Ne jau visiem [rakstniekiem] izdodas gūt Roulingas kundzes pasaku pasakainos panākumus.
Par samērīgumu un lietderīgumu var diskutēt jebkurā dzīves jomā, kad tev jāizvelk no kabatas naudas maks un jāsamaksā. Vēl viens piemērs no dzīves. Tu noslēdz nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumu. Būtībā tās ir derības starp tevi un apdrošinātāju – viņš saka, ka tu gadu neko nesalauzīsi, bet tu saki, ka salauzīsi gan. Katrs uzņemas savas finanšu saistības - tu vispirms, apdrošinātājs - pēc tam. Nākošā mirklī jau sākas bizness, kad abi cer, ka gadu nekas ļauns nenotiks. Tev nebūs ciešanas un operācijas, bet viņš paturēs tavu naudu.
Gadījumā, ja ar tevi notiek kāda trauma, lietderīgums ir acīm redzams, jo apdrošinātājs samaksā par tavu ārstēšanu, tev atliek tikai turēties ar možu garu. Tikai izrādās, ka ar samērīgumu viņam pieklibo. Slimnīca saka, ka operācija maksā šitik, bet apdrošinātājs saka, ka viņš apmaksās tikai mazliet vairāk par pusi. Kā jūties tagad tu?! Varu iedomāties, kāda emociju gamma vārās tevī!
Redz, kas notiek, ja saskaras būtībā nesavienojamas lietas – biznesa ekonomists un slimnīcas ķirurgs. Ne jau konkrētās personas, bet gan vēlme nopelnīt vairāk no derībām un atbildīgs darbs, palīdzot cietušajam. Nav iespējams dakteriem darbus atstāt pusratā, izdarīt tikai pusi no operācijas, narkozes un kopšanas. Arī katrai slimnīcas un mediķu kustībai ir sava cena.
Aizdomājos, kam tad īsti būtu jāmaksā par nelaimes gadījumu ārstēšanu, zinot to, ka ir arī traumatiskas profesijas, vaļasprieki un uzvedība. Visus jau mājās gultā nenoturēsi, lai nebūtu nekādu traumu. Atvēru mūsu pašu Satversmi. Tās 111. pantā rakstīts: „Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.” Vai nav jauki uzrakstīts?! Vēl vairāk aizdomājos, kas pie traumām ir medicīniskās palīdzības minimums. Apskatīt, diagnosticēt, apsaitēt un aizsūtīt pie apdrošināšanas maksas medicīnas? Vai arī ārstēt traumu pilnā apjomā?
Izlasīju un nodomāju, ka tas kaut kādā veidā sasaucas ar manu pašu pirmo emuāru „Kam tiek no manām mājām”, kurā centos sarēķināt, cik tev izmaksā radīt savu māju. Tik tiešām, katra tava kustība apaug ar dažādiem maksājumiem, lietderīgiem vai nelietderīgiem, vēlies tos vai nevēlies. Procenti, komisijas, nodokļi, nodevas, apdrošināšanas prēmijas… Katrs roku pieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek, taču joprojām paliek atklāts jautājums par samērīgumu.
Tomass Stenlijs piemēram izmanto rakstnieku, kurš iegulda grāmatā dzīvi, karjeru, savas 3000 stundas, toties viņa aģents saņem 15 procentus no pārdošanas un labi ja patērē 100 stundas. Rezultātā iznāk, ka aģents par darba stundu saņēmis piecas reizes vairāk nekā rakstnieks. Ne jau visiem [rakstniekiem] izdodas gūt Roulingas kundzes pasaku pasakainos panākumus.
Par samērīgumu un lietderīgumu var diskutēt jebkurā dzīves jomā, kad tev jāizvelk no kabatas naudas maks un jāsamaksā. Vēl viens piemērs no dzīves. Tu noslēdz nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumu. Būtībā tās ir derības starp tevi un apdrošinātāju – viņš saka, ka tu gadu neko nesalauzīsi, bet tu saki, ka salauzīsi gan. Katrs uzņemas savas finanšu saistības - tu vispirms, apdrošinātājs - pēc tam. Nākošā mirklī jau sākas bizness, kad abi cer, ka gadu nekas ļauns nenotiks. Tev nebūs ciešanas un operācijas, bet viņš paturēs tavu naudu.
Gadījumā, ja ar tevi notiek kāda trauma, lietderīgums ir acīm redzams, jo apdrošinātājs samaksā par tavu ārstēšanu, tev atliek tikai turēties ar možu garu. Tikai izrādās, ka ar samērīgumu viņam pieklibo. Slimnīca saka, ka operācija maksā šitik, bet apdrošinātājs saka, ka viņš apmaksās tikai mazliet vairāk par pusi. Kā jūties tagad tu?! Varu iedomāties, kāda emociju gamma vārās tevī!
Redz, kas notiek, ja saskaras būtībā nesavienojamas lietas – biznesa ekonomists un slimnīcas ķirurgs. Ne jau konkrētās personas, bet gan vēlme nopelnīt vairāk no derībām un atbildīgs darbs, palīdzot cietušajam. Nav iespējams dakteriem darbus atstāt pusratā, izdarīt tikai pusi no operācijas, narkozes un kopšanas. Arī katrai slimnīcas un mediķu kustībai ir sava cena.
Aizdomājos, kam tad īsti būtu jāmaksā par nelaimes gadījumu ārstēšanu, zinot to, ka ir arī traumatiskas profesijas, vaļasprieki un uzvedība. Visus jau mājās gultā nenoturēsi, lai nebūtu nekādu traumu. Atvēru mūsu pašu Satversmi. Tās 111. pantā rakstīts: „Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.” Vai nav jauki uzrakstīts?! Vēl vairāk aizdomājos, kas pie traumām ir medicīniskās palīdzības minimums. Apskatīt, diagnosticēt, apsaitēt un aizsūtīt pie apdrošināšanas maksas medicīnas? Vai arī ārstēt traumu pilnā apjomā?
