Te man nāksies kļūt vēl garlaicīgākai un īsi izstāstīt māmiņu algas vēsturiskās peripētijas. Vispirms pabalstu maksāja no valsts budžeta, ierobežojot saņēmēju loku ar nosacījumu, ka tie nedrīkst strādāt, un uzliekot pabalsta griestus. Tika izdomāts, ka dažiem bērniem vajag vairāk līdzekļu, tāpēc tie vecāki, kas sociālā budžetā iemaksāja vairāk naudas, arī no valsts budžeta ieguva vairāk pabalsta naudas. Līdz galam sistēma netika pārdomāta, un to vairākas reizes sekmīgi Satversmes tiesā apstrīdēja gan vecāki, gan opozīcijas deputāti. No 2008. gada nestrādājošiem vecākiem maksā bērna kopšanas pabalstu no valsts budžeta, bet strādājošiem – vecāku pabalstu no sociālā budžeta jeb no viņu pašu agrāk izdarītajām apdrošināšanas izmaksām. Tā kā vecāku pabalsts bērna pirmajā dzīves gadā ir vienīgā visiem (iepriekš nodarbinātiem) valsts iedzīvotājiem pieejamā atbalsta forma, tad vecāki cenšas to maksimāli izmantot. Strādājošo pabalsta ņēmēju vidū dominē tēvi, jo Latvijā vīrieši parasti pelna vairāk nekā sievietes.
Bez piedzimšanas pabalsta dubultošanas nesenā pagātnē citi pabalsti būtiski nav mainījušies (četru latu valsts ģimenes pabalsta dubultošana varbūt skan labi, bet faktiski to pat populistiski politiķi visai pamatoti nevij savā lauru vainagā). Minētajā diskusijā demogrāfs un profesors Juris Krūmiņš izteica šaubas par ministra Baštika lauriem dzimstības pieaugumā, norakstot kāpumu uz demogrāfisko dinamiku. Savukārt "Swedbank" analītiķis Pēteris Strautiņš, neatsaucoties uz konkrētiem pierādījumiem, apgalvoja, ka tieši pabalsts ir ietekmējis dzimstības kāpumu. Zinātnisku pierādījumu nevienam viedoklim nav, jo šī lieta nav pētīta. Daži cipari – vidējais bērnu skaits, kas varētu piedzimt sievietei jeb summārais dzimstības koeficients, nav kāpis, kas liek domāt, ka vairāk taisnības ir profesoram. Protams, arī Strautiņam varētu būt zināma taisnība, jo pabalsts varēja vismaz daļēji bremzēt dzimstības kritumu un absolūtos skaitļos beigās tikt pie vairāk bērnu, lielākajam daudzumam reproduktīvā vecuma sieviešu tomēr izvēloties dzemdēt bērnu.
Lai arī datu nav, varam izmantot citas metodes, lai noskaidrotu, kas Latvijā varētu ietekmēt dzimstību (atvainojos tiem daudzajiem cilvēkiem, kam tas ir skaidrs un kas to padomju gados ir piedzīvojuši). Ja hipotētiski pieņemsim, ka Pētera Strautiņa ienākumi pārsniedz 1000 latu mēnesī, tad viņam izmaksājamais vecāku pabalsts gadā sasniegtu ap 12 000 latu. Ar to varētu pietikt trīs gadiem privātā bērnudārzā. Hipotētisks Jānis Kalniņš ar 250 latu ienākumu saņemtu 3000 latu pabalstu, ar kuriem viņš varētu privāto dārziņu vai aukli atļauties tikai gadu. Alga 250 latu apmērā pat trīs ģimenes locekļiem iztiku nenodrošina (labi, ka viņi neiedomājas klauvēt pie pašvaldības durvīm, jo ir slikti informēti par sociālās palīdzības sistēmu valstī!), tāpēc pēc pirmā ar auklīti pavadītā gada Kalniņu ģimene, atšķirībā no Strautiņu ģimenes, būtu sprukās, ja vien viņiem neuzspīdētu laime iekļūt pašvaldības bērnudārzā. Savukārt šī konkrētā laime Latvijā bieži piemeklē jau esošus dzīves veiksminiekus. (Manu bērnu bērnudārzā grupiņas veido vieni brāļi un māsas un tur pat veiksminiekiem ar pirmo bērnu nav kur iespraukties.) Ar katru nākamo bērnu finansiālā situācija abās ģimenēs paliktu smagāka, ja vien talkā nenāktu bērnudārzs.
Skaidrs, ka vecāku pabalsts kaut ko ietekmē, jo ir vienīgā garantētā atbalsta forma. Tā vairāk nozīmē turīgākajam slānim, jo var dot ievērojamu sākuma kapitālu bērna audzināšanai, bet pārējiem - labi noformētu pigu. Lielākajai daļai Latvijas ģimeņu būtiskākā atbalsta forma ir pašvaldības bērnudārzs. Tas it kā pienākas visiem, bet ne visi pie tā tiek. Vienlīdzība ir hipotētiska. To, kas tiek, ir vairāk, un viņi sazvērnieciski klusē, jo labi saprot, ka īsti godīgi tas nav. Izstiepjot Kalniņa ģimenes nākotnes izdevumus tālākā laika nogrieznī, vecāku pabalsts paliek arvien smieklīgāks atbalsts bērna dzemdēšanai. Tas būtu nozīmīgs stimuls tikai gadījumā, ja Latvijā jau būtu bezmaksas bērnu aprūpe, izglītība un medicīna. Latvijā tas viss it kā ir (politikas izpratnē), bet faktiski nav (ģimeņu reālajā dzīvē).Bērnu un ģimenes lietu ministrija tāpat lepojas ar bērnu dienas centriem, kuros vecāki var uz četrām stundām atstāt bērnus, kamēr māmiņa aiziet uz frizētavu vai veikalu. Tomēr arī šis piedāvājums ir tikpat bezgala hipotētisks kā bērnudārza vieta. Māmiņas pat varētu atteikties no šī četru stundu atpūtas bonusa, jo to tāpat nevar atļauties. Viņām vajadzētu vismaz 6 stundas laika, lai strādātu kaut daļēja laika darbu un sapelnītu naudu pusdienām.
Man no tiesas ir žēl labklājības ministri, kura šo ģimenes politiku finansē, kamēr laurus gūst citi, un kuru šis akmens kaklā ir aizvilcis līdz kraujas malai. Gan premjers, gan citu ministriju ierēdņi var atļauties Ivetu Purni kritizēt vai izlikties, ka uz viņiem tas neattiecas, jo viņi kļūdaino politiku nefinansē. Ja šos pašus līdzekļus valsts būtu ieguldījusi bērnudārzos, vismaz daļai ģimeņu būtu spēcīgs atbalsts un ģimenes būtu vienlīdzīgā situācijā. Tā vietā, lai saņemtos un mācītos no kļūdām, politiķi un ierēdņi turpina riekstu dalīt čaumalā un kodolā. Ir jāpaskatās uz situāciju kopumā un, uzsākot kādu politiku, ir jāsaprot, kāpēc un kā labā tā darbojas.
Lamājot Labklājības ministriju, situācija neuzlabosies. Konkrētā ministrija krīzes radīšanā ir tikai tikpat vainīga kā visas pārējās ministrijas līdz ar 100 esošām un bijušām gudrajām galvām Jēkaba ielā, kas pieļāva Vispārējās Labo Darbu ministrijas ar ierobežotu atbildību izveidi. Kā šī ministrija pauž, būt par vecāku nozīmē uzņemties ne tikai prieku, bet arī atbildību par savu bērnu.
