Diez vai, jo pirms pāris dienām Sarkozī kungs saplēsās ar Brauna kungu par to, vai Apvienotās Karalistes plāni samazināt nodokļus un likmes ir saprātīgi krīzes risinājumi. It kā abu valstu atbildīgās personas nupat „vienā skolas solā” sēdēja, tai pašā laikā izskatās – cik cilvēku, tik viedokļu, katrs velk deķi savā virzienā un bārstās ar gludiem lozungiem.
Kā gan citādi varētu izskaidrot, ka jau nākamajā forumā mūsu Prezidents izsakās šādi: „Mums ir svarīgi apzināties — attīstību raksturo dinamika, un mūsu dzīves stabilitāti veido nemitīga pilnveidošanās, nevis stāvēšana uz vietas.” Skatos uz šo teikumu un nezinu - smieties vai raudāt.
Kur tad ir tā dinamika un pilnveidošanās, ja janvārī bezdarbnieku skaits pieaudzis par 14 tūkstošiem?! Tā nav pat stāvēšana uz vietas, tā ir biedējoša krišana bezdibenī. Saprotu, ka Prezidents mudināja lūkoties nākotnē, saprotu, ka līdzīgi citiem lietoju nomācošu informāciju un apzīmējumus, bet tas tikai vakarnakts sarunas iespaidā. Kaut kur tālā Amerikā kāds pagrūda pirmo domino kauliņu, tie sāka gāzties viens aiz otra, līdz iegāzušies katra dzīvē, mājā un sētā. Gluži kā tālraides reklāmā.
Par ko gan bija pieminētā saruna? Atkal par rūgtumu. Par darbu, kurā ieguldīti 15 gadi, sirds un dvēsele un no kā, iespējams, būs jāatvadās. Par uzņēmumu, kurš atrodas Latvijā, nodarbina Latvijas iedzīvotājus, pērk, ražo un pārdod Latvijā. Par zaudējumiem jau kuro mēnesi pēc kārtas, jo iedzīvotāji vairs nevar atļauties uzņēmuma preces un pakalpojumus. Par bailēm iekrist bezdibenī un nomācošiem aprēķiniem, ka atkal jāatlaiž darbinieki. Par cerībām, ka izdosies noturēties virs ūdens, un apņēmību darīt lielas lietas. Tā mēs naksnīgi sēdējām un runājāmies vairākas stundas - raksturā, temperamentā un garastāvoklī tik dažādi, bet tēmā tik vienoti.
Pa to laiku “augstās” personas tik runā un runā, politiski plēšas un nevarīgi noskatās, kā viens aiz otra krīt domino kauliņi. Pasākumi, lai lauztu kļūdainās sistēmas un apstādinātu ķēdes reakciju, kavējas, bet pasākumi, kas veikti līdz šim, ir pretrunīgi. Piemēram, ES komisāra Almunjas kunga gludais vēstījums manām ausīm skan šādi – [mūsu] valstij aizdos naudu, lai tā varētu samaksāt kavētos ārējos maksājumus, trūkstošos budžeta maksājumus un vietējo banku parādus. Kā nauda iekritīs kontos, tā arī tūlīt pat tos pametīs. Jūs tur, uzņēmumi un mājsaimniecības, tieciet galā paši, kā mākat...
Cits draugs man teica: “Ko mēs, skudriņas, varam padarīt pret lielajiem? Kādi spēles noteikumi noteikti, tā arī jāspēlē līdzi!” Vai tiešām nav iespējams savākt kritušos kauliņus un salikt jaunā rakstā?!
Kā gan citādi varētu izskaidrot, ka jau nākamajā forumā mūsu Prezidents izsakās šādi: „Mums ir svarīgi apzināties — attīstību raksturo dinamika, un mūsu dzīves stabilitāti veido nemitīga pilnveidošanās, nevis stāvēšana uz vietas.” Skatos uz šo teikumu un nezinu - smieties vai raudāt.
Kur tad ir tā dinamika un pilnveidošanās, ja janvārī bezdarbnieku skaits pieaudzis par 14 tūkstošiem?! Tā nav pat stāvēšana uz vietas, tā ir biedējoša krišana bezdibenī. Saprotu, ka Prezidents mudināja lūkoties nākotnē, saprotu, ka līdzīgi citiem lietoju nomācošu informāciju un apzīmējumus, bet tas tikai vakarnakts sarunas iespaidā. Kaut kur tālā Amerikā kāds pagrūda pirmo domino kauliņu, tie sāka gāzties viens aiz otra, līdz iegāzušies katra dzīvē, mājā un sētā. Gluži kā tālraides reklāmā.
Par ko gan bija pieminētā saruna? Atkal par rūgtumu. Par darbu, kurā ieguldīti 15 gadi, sirds un dvēsele un no kā, iespējams, būs jāatvadās. Par uzņēmumu, kurš atrodas Latvijā, nodarbina Latvijas iedzīvotājus, pērk, ražo un pārdod Latvijā. Par zaudējumiem jau kuro mēnesi pēc kārtas, jo iedzīvotāji vairs nevar atļauties uzņēmuma preces un pakalpojumus. Par bailēm iekrist bezdibenī un nomācošiem aprēķiniem, ka atkal jāatlaiž darbinieki. Par cerībām, ka izdosies noturēties virs ūdens, un apņēmību darīt lielas lietas. Tā mēs naksnīgi sēdējām un runājāmies vairākas stundas - raksturā, temperamentā un garastāvoklī tik dažādi, bet tēmā tik vienoti.
Pa to laiku “augstās” personas tik runā un runā, politiski plēšas un nevarīgi noskatās, kā viens aiz otra krīt domino kauliņi. Pasākumi, lai lauztu kļūdainās sistēmas un apstādinātu ķēdes reakciju, kavējas, bet pasākumi, kas veikti līdz šim, ir pretrunīgi. Piemēram, ES komisāra Almunjas kunga gludais vēstījums manām ausīm skan šādi – [mūsu] valstij aizdos naudu, lai tā varētu samaksāt kavētos ārējos maksājumus, trūkstošos budžeta maksājumus un vietējo banku parādus. Kā nauda iekritīs kontos, tā arī tūlīt pat tos pametīs. Jūs tur, uzņēmumi un mājsaimniecības, tieciet galā paši, kā mākat...
Cits draugs man teica: “Ko mēs, skudriņas, varam padarīt pret lielajiem? Kādi spēles noteikumi noteikti, tā arī jāspēlē līdzi!” Vai tiešām nav iespējams savākt kritušos kauliņus un salikt jaunā rakstā?!
