Par ekspertiem, kuri jau agrāk paredzēja, ka būs globālas nepatikšanas, jau rakstīju. Šie viedie ir divu veidu - vieni, kuri skaļi ierunājas tikai tagad, lai spodrinātu savas personīgās spalvas, un otri, kuru balsis agrāk bija klusas un nevienam nevajadzīgas. Diemžēl viņos neieklausījās, bet kas pagājis, tas pagājis. Šobrīd daudz aktuālāk būtu ieklausīties idejās, ko darīt, lai krīzi pārtrauktu, lai mazinātu tās triecienus, lai tās neatkārtotos. Kaut kādi pasākumi jau ir, bet māc šaubas par to efektivitāti.
Pagājušajā novembrī Džons Houps (Hope, latviski – cerība), Ņūorleānas Vitnijas Nacionālās bankas valdes priekšsēdētājs, stāvēja Palmbīčas "Ritz-Carlton" viesnīcas deju zālē, kas bija pilna ar Volstrītas analītiķiem, un skaidroja [viņiem], kā viņa banka gatavojas izlietot federālās [valdības] izglābšanas naudas 300 miljonus dolāru.
„Izsniegt vairāk kredītus?!” Misters Cerība teica. „Mēs negrasāmies mainīt mūsu biznesa modeli vai mūsu kredītu politiku, lai apmierinātu publiskā sektora vajadzības tā, kā viņi to redz, lai mēs izsniegtu vairāk kredītus.” *
Citētā "The New York Times" raksta galvenā doma – [ASV] Kongress cerēja, ka budžeta naudas injekcija finansu sistēmā atvieglos parādnieku izdzīvošanas cīņu un stimulējot atjaunos biznesa asinsriti, toties bankas tik uzspodrināja savus finanšu rādītājus un kļuva gauži atturīgas attiecībā uz finansēšanu un kreditēšanu.
Man šķiet, ka šādu parādību varētu nosaukt tikai par tuvredzīgu strupceļu. Kas tad ražos naudu atveseļošanai un labklājībai?! Vai esošie depozītu un kredītu līgumi, vai arī pamirušais tirgus, slēgtās ražotnes, zaudētās darba vietas un izsalkušie bezdarbnieku bari?
Ja kādam Amerika šķiet tāla un nesaistoša, esmu ar mieru pārcelties uz mūsu pusi. Svaigie janvāra notikumi izraisa domino efektu – Prezidents izvirza ultimātu Saeimai, Saeima un valdība spirinās pretī, partijas attīsta žongliera cienīgus manevrus šajā inspirētajā politiskajā krīzē. Līdzīgi notikumi notiek arī Viļņā, Īslandē. Nepietiek ar to, ka nav ekonomisko risinājumu, papildus tam jau iesākusies priekšvēlēšanu politiskā cīņā. Cita starpā, tiek atrasts arī grēkāzis visām nelaimēm, un tas ir alkatīgais, tuvredzīgais un nesaprātīgais kredītu ņēmējs, kam jāiet bojā, jo kam tāds vajadzīgs.
Cilvēku psiholoģijai piemīt parādība, ko sauc par izdzīvošanas stratēģijām, proti, tās ir rīcības, lai tiktu galā ar ievērojamām un apgrūtinošām problēmām. Tās iedala trijās grupās – konfrontācijas (pretstatījuma), emocionālās (jūtu) un paliatīvās (remdinošās). Tā vien šķiet, ka atbildīgajām personām ir grūti aktīvi un radoši stāties pretī problēmām, tai vietā tās izvēlas vai nu emocionālus risinājumus – uztraukties, nervozēt, vainot citus, gaidīt ļaunāko, vai arī remdinošus – nolikt problēmu malā, izmēģināt jebkādus mistiskus risinājumus, bēgt no situācijas, nedarīt neko un gaidīt, ka pāries!
Daži mani draugi Latviju, iespējams, ka mīlīgi, sauc par dievzemīti. Dievzemītei grūti klājas, jo nekas jau tāpat vien nepāriet. Vai mums nepietiek ar to, ka visu laiku jācīnās ar sociālisma sekām, tagad vēl klāt tam cīņa ar kapitālisma sekām?! Vai nav par daudz vienai mazai noplicinātai vietiņai uz šīs pasaules?!
* Bailout Is a Windfall to Banks, if Not to Borrowers, 2009. gada 17. janvāris, The New York Times
Pagājušajā novembrī Džons Houps (Hope, latviski – cerība), Ņūorleānas Vitnijas Nacionālās bankas valdes priekšsēdētājs, stāvēja Palmbīčas "Ritz-Carlton" viesnīcas deju zālē, kas bija pilna ar Volstrītas analītiķiem, un skaidroja [viņiem], kā viņa banka gatavojas izlietot federālās [valdības] izglābšanas naudas 300 miljonus dolāru.
„Izsniegt vairāk kredītus?!” Misters Cerība teica. „Mēs negrasāmies mainīt mūsu biznesa modeli vai mūsu kredītu politiku, lai apmierinātu publiskā sektora vajadzības tā, kā viņi to redz, lai mēs izsniegtu vairāk kredītus.” *
Citētā "The New York Times" raksta galvenā doma – [ASV] Kongress cerēja, ka budžeta naudas injekcija finansu sistēmā atvieglos parādnieku izdzīvošanas cīņu un stimulējot atjaunos biznesa asinsriti, toties bankas tik uzspodrināja savus finanšu rādītājus un kļuva gauži atturīgas attiecībā uz finansēšanu un kreditēšanu.
Man šķiet, ka šādu parādību varētu nosaukt tikai par tuvredzīgu strupceļu. Kas tad ražos naudu atveseļošanai un labklājībai?! Vai esošie depozītu un kredītu līgumi, vai arī pamirušais tirgus, slēgtās ražotnes, zaudētās darba vietas un izsalkušie bezdarbnieku bari?
Ja kādam Amerika šķiet tāla un nesaistoša, esmu ar mieru pārcelties uz mūsu pusi. Svaigie janvāra notikumi izraisa domino efektu – Prezidents izvirza ultimātu Saeimai, Saeima un valdība spirinās pretī, partijas attīsta žongliera cienīgus manevrus šajā inspirētajā politiskajā krīzē. Līdzīgi notikumi notiek arī Viļņā, Īslandē. Nepietiek ar to, ka nav ekonomisko risinājumu, papildus tam jau iesākusies priekšvēlēšanu politiskā cīņā. Cita starpā, tiek atrasts arī grēkāzis visām nelaimēm, un tas ir alkatīgais, tuvredzīgais un nesaprātīgais kredītu ņēmējs, kam jāiet bojā, jo kam tāds vajadzīgs.
Cilvēku psiholoģijai piemīt parādība, ko sauc par izdzīvošanas stratēģijām, proti, tās ir rīcības, lai tiktu galā ar ievērojamām un apgrūtinošām problēmām. Tās iedala trijās grupās – konfrontācijas (pretstatījuma), emocionālās (jūtu) un paliatīvās (remdinošās). Tā vien šķiet, ka atbildīgajām personām ir grūti aktīvi un radoši stāties pretī problēmām, tai vietā tās izvēlas vai nu emocionālus risinājumus – uztraukties, nervozēt, vainot citus, gaidīt ļaunāko, vai arī remdinošus – nolikt problēmu malā, izmēģināt jebkādus mistiskus risinājumus, bēgt no situācijas, nedarīt neko un gaidīt, ka pāries!
Daži mani draugi Latviju, iespējams, ka mīlīgi, sauc par dievzemīti. Dievzemītei grūti klājas, jo nekas jau tāpat vien nepāriet. Vai mums nepietiek ar to, ka visu laiku jācīnās ar sociālisma sekām, tagad vēl klāt tam cīņa ar kapitālisma sekām?! Vai nav par daudz vienai mazai noplicinātai vietiņai uz šīs pasaules?!
* Bailout Is a Windfall to Banks, if Not to Borrowers, 2009. gada 17. janvāris, The New York Times
