Tomēr nevajadzētu aizmirst par monētas otru pusi. Cilvēku publiska "izstādīšana" internetā jau tiek pielietota. Studiju kredīta ņēmēju vārdi, uzvārdi un personas kodi, laikā neatmaksājot parādu, parādās publiski pieejamā sarakstā. No vienas puses, šāda publicitāte piespiež cilvēku ātrāk no saraksta pazust. No otras puses, personas datu publiskošana šajā kontekstā pašiem parādniekiem ir pazemojoša. Ne vienmēr nemaksāšana ir ļaunprātīga. Pilna laika studentiem, zaudējot darbu, sociālās garantijas nepienākas, tāpēc nokļūšana parādnieku sarakstā ir tikai nākamais solis notikumu ķēdē.
Arī publiskajai “noziedznieku” meklēšanai ar ziņošanas palīdzību ir ēnas puses. Latviešu literatūrā Kangara tēls ir labi izstrādāts un praktiskā dzīvē saprotams. Lāčplēsis ir daudz stīvāks un nepraktiskāks. Es mēģinu iedomāties, kā reāli cilvēki brauc cauri attēliem un meklē tajos radu, skolas un darba biedru, paziņu fotogrāfijas, atrod, pārrunā atradumu ar draugiem un ziņo. Es mēģinu iedomāties, kā šie cilvēki jūtas – droši vien viņus pārņem gandarījums un lepnums par to, ka viņi ir "aizstāvējuši" savu valsti. Šādi viņi parāda patriotismu un pie viena atbrīvojas no atbildības par notikušo.Pilsoņu līdzdalība noziegumu atklāšanā ir ļoti svarīga. Tomēr svarīga ir arī paša nozieguma "anatomija". Tie cilvēki, kuru ģīmetnes tiks ievietotas mājas lapā, ir tikai posms tās dienas notikumu ķēdē. Tāpēc blakus šīm jābūt arī policijas un drošības dienestu vadības bildēm, kas vistiešākā veidā ir atbildīgi par to, ka netika izveidots atbilstošs rīcības plāns, ka policistiem nebija iespējas pietiekami agri provokatorus izolēt, jo policistiem ieteiktais “izskaidrojošais darbs” nemieru novēršanai acīm redzami bija situācijai neatbilstošs. Man ir šaubas, vai notikumu ķēdē jāliek politiskā situācija, jo līdzīgi grautiņi pēc futbola sacensībām citviet Eiropā nenozīmē futbola fanu neapmierinātību ar sporta politiku valstī.
Ja individuāla ziņošana paliek uz katra sirdsapziņas, tad tās mērogs tomēr ir sabiedriska lieta. Ir tāda pasaka par vilku aitās, kur gans, īsinot laiku, divas reizes saceļ viltus trauksmi, bet trešajā reizē, kad vilks patiešām atnāk, neviens vairs palīgā neskrien. Mājas lapa mums ļaus īsināt laiku, taču pamatproblēmu – policijas vadības darba kvalitāti - mainīt nevarēs. Ir lietas, kuru kopsakarības var atklāt tikai drošības dienesti. Novērst šādus gadījumus ir viņu tiešais pienākums. Ja raugāmies valsts drošības kontekstā (atceroties Gruzijas notikumus, teju vienlaicīgo gāzes krīzi Ukrainā un Moldovā, Viļņas notikumus), mājas lapas šķiet visai nenopietns situācijas risinājums. Ir pietiekami daudz gadījumu, kad cilvēku palīdzība kādu personu atpazīšanā un noziegumu pierādīšanā ir neatsverama, piemēram, pazudušo meiteņu meklējumi lika cilvēkiem mobilizēties, lai palīdzētu citiem līdzīgos gadījumos. Tā ir smalka robeža, kas stučīšanu pārvērš atbildīgā rīcībā. Kā zinām no Pavļika Morozova piemēra, robežu novelk nevis pats gadījums, bet sabiedrības vērtību sistēma un pilsoniskās atbildības izpratne.
Īsi pēc raksta publicēšanas tika publiskota minētās mājas lapas adrese www.masunekartibas.lv. Ticiet vai ne, bet sākuma lapā atrodami drūmi pelēkos toņos izklāstīti demokrātiskas valsts pamatprincipi, kuros velti meklēt tādus principus kā valsts atbildība pilsoņu priekšā un laba pārvaldība kā demokrātijas īstenošanas pamats.
