Arī jaunajām protesta formām pielāgosimies. Pirms kādiem gadiem nejauši nokļuvu līdzīgā grautiņā Londonas Brikstonā. Izejot no metro stacijas, apstulbu, jo turpat jauniešu bars izlaupīja kādu apavu veikalu, kamēr citi stiepa elektronikas preču kastes no veikala ap stūri. Kamēr sapratu, kas notiek, metro ieejas dzelzs žalūzijas noklakšķēja un iesprostoja mani grautiņā. Līdzīgi aizsargājās arī apkārtnes vēl neaiztiktie veikali, pārvēršot ielu par tādu kā cietoksni. Atšķirībā no Latvijas cilvēkiem, tur uz grautiņu neviens blenzt negāja, garāmgājēji bija pazuduši kā uz burvju mājiena, publiskā transporta sistēma apturēta un es jutos gana izmisusi, kājām veicot garo ceļa gabalu uz draugu mājām. Pēc tam uzzināju, ka protests sācies pret policiju, kas aizturējusi melnādainu jaunieti, un galvenokārt izpaudies kā iespēja savā rīcībā iegūt jaunu sporta apavu pāri, CD atskaņotāju un treniņtērpu.
Lai arī amatpersonu izteikumi par grautiņa stihiskumu un aizturēto iepriekšējas sodāmības trūkumu teju pirms pašas aizturēšanas rada aizdomīgumu, gluži tāpat kā Segliņa kunga slavenā īsziņu žanra šim gadījumam veltītais saturs, tomēr notikušajam ir arī citi aspekti. Proti, gan protestētājiem, gan policijai ir jāsaprot grautiņa mehānismi, jo, vienreiz to īstenojot, pieaug varbūtība, ka tie atkārtosies neatkarīgi no protesta akciju satura, kuriem tie sekos. Šajā grautiņā saturs (Atlaist Saeimu!) bija pakārtots formai – piedzerties, ālēties un laupīt. Otra mācība ir par jauniešu vieglo padošanos provokācijai un infantilismu, cerot, ka loga izdauzīšana varētu kā atvieglot “atlaistās draudzenes mātes likteni”.
Jautājumu par varas un pilsoņu attiecībām var risināt arī radoši. It īpaši tāpēc, ka sapulces sevi ir izsmēlušas pat kā pārmaiņu ilūziju radītājas. Tomēr cilvēkiem paliek gana daudz iespēju sadarboties. Kādēļ lauksaimnieki un pilsētnieki nevar veidot sadarbības tīklus lauksaimniecības produktu pārdošanai, apejot veikalu ķēdes un birokrātijas procedūras? To var izdarīt, cilvēkiem neformāli apvienojoties. Piena izdalīšanas akcijā bija gana daudz piena kārotāju – daļa no viņiem noteikti būtu ieinteresēti maksāt par ieguvumu samērīgu cenu. Šādas partnerības pastāv un Pierīgā šur tur pat valda zināma konkurence lauksaimniecības produktu kārotāju starpā.
Kopā var sanākt ne tikai Doma laukumā un ne tikai sabiedrībā populāru cilvēku aicināti – to var darīt savā ciemā un pagastā, domājot, kā visiem kopā dzīvot labāk un kā panākt konkrētu kavējošu ierobežojumu atcelšanu, saņemt atbalstu un sadarboties. Tāpat politikas eksperti var beigt runāt par nelikumīgajām vēlēšanām, bet kopā ar kolēģiem juristiem izstrādāt jaunu vēlēšanu sistēmu. Vairākas galvas kopā vienmēr var izdomāt vairāk nekā viena. Turklāt šajā situācijā daudziem arī vairs nav ko vairāk zaudēt. Šādi raugoties, vispārējas “taukmūļu” atkāpšanās pieprasīšana ir skatlogu demolēšanai līdzvērtīga akcija, jo paģērējošā un garīgi guļošā tauta ir īstais “taukmūļu” sadarbības partneris.
