Katrs cilvēks, kā jau mūsu kultūrā pieņemts, raugās uz visu no savu interešu viedokļa. Piemēram, man jau ļoti sen ir tāda bezcerīga sajūta, pie veikala kases apskatot čekos ierakstīto, aizvien augošo pievienotās vērtības nodokli. Mēs sešu cilvēku ģimenē esam divi pelnītāji - „labajos” gados ienākumu kāpums ir bijis neproporcionāls nodokļu maksājuma pieaugumam un tāpēc nekādu patēriņa pieaugumu „treknajos gados” piedzīvojuši neesam.
Mans gadījums ir tikai ilustrācija tai cilvēku grupai, kuru kāpums pievienotās vērtības likmei ietekmē daudz būtiskāk kā ģimenes, kurā apgādājamo nav vai to ir maz, kā arī to cilvēku grupai, kurai ienākumu līmenis ļauj kāpināt patēriņu un veidot uzkrājumus. Pēdējām iedzīvotāju grupām pievienotās vērtības nodokļa celšana kombinācijā ar ienākuma nodokļa pazemināšanu par 2% ļauj no situācijas iziet ar iespējami mazāk zaudējumiem. Šie cilvēki, visticamāk, ir apdrošināti, tāpēc arī veselības pakalpojumu un zāļu cenu pieaugums viņus neskars. (Naudas trūkums neparedzētiem veselības aprūpes izdevumiem nu jau daudzus gadus ir Latvijas iedzīvotāju bažu pašā galvgalī.)
Ja raugāmies uz cilvēku ienākumiem statistikas perspektīvā, redzam, ka ieguvēju skaitliski ir maz, jo Latvijā arī „labajos” gados bija vērojama noslāņošanās. Mans jautājums ir naivs, taču zināmā mērā loģisks – kāpēc krīzi uz saviem pleciem jāiznes tiem, kas tagad stāv rindās nodarbinātības dienestā vai skaita pēdējos pensijas santīmus? Vai jebkad pienāks laiks, kad priekšlikumi par nodokļu maksājumu proporcionāli gūtajiem ienākumiem un apgādājamo vajadzībām tiks skatīti ka sabiedrības solidaritātes pamats? Tā ir elementāra un salīdzinoši viegla lieta – skatīt un izskaidrot gaidāmās pārmaiņas no dažādu sabiedrības grupu viedokļa un ilgtermiņā, lai katrs varētu saprast un plānot savu dzīvi. Savukārt saprotamam sociālam taisnīgumam ir jākalpo par virziena izvēles kritēriju tajā brīdī, kad meklējam ceļu ārā no krīzes.
