TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Uldis Miķelsons
Dr. iur., poligrāfa eksperts
17. augustā, 2021
Lasīšanai: 12 minūtes
18
18

Kas ir poligrāfa ekspertīze

FOTO: Freepik

Cilvēki melo diezgan bieži, turklāt dažādās situācijās un dažādu iemeslu dēļ. Juridiski nozīmīgās situācijās ir svarīgi noskaidrot, vai cilvēks ir sniedzis patiesu vai melīgu liecību, jo tas var ietekmēt arī citu cilvēku intereses, tostarp taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Viens no tiešākajiem veidiem, kā izmeklēšanas/lietas izskatīšanas gaitā var noskaidrot, vai persona sniedz patiesus apgalvojumus vai arī apzināti maldina jeb melo, ir poligrāfa ekspertīze.

īsumā
  • Latvijā poligrāfa ekspertīze ir valsts atzīta – tā ir iekļauta tiesu ekspertu specialitāšu klasifikatorā.
  • Poligrāfa ekspertīzē secinājumu izdarīšanā netiek izmantota programmatūras analīze. Eksperts novēro un novērtē kopainu ar daudziem dažādiem izpētes datiem.
  • Poligrāfa ekspertīzes Latvijā visbiežāk tiek veiktas krimināllietās – pēc procesa virzītāja lēmuma, kas ir atbilstīgi tam, kā tiek noteikti arī citi ekspertīžu veidi.
  • Reizēm poligrāfa ekspertīzi nosaka tikpat kā pēdējā brīdī, kad inspektoram jau visi termiņi tuvojas beigām.
  • Veicot nepilngadīgo cietušo nopratināšanu, policijai jānodrošina, ka vienmēr tā tiek dokumentēta tādā videoierakstā, kurā attēls un skaņa sakrīt, nevis attēls tehniski ir ierakstīts straujāk par skaņu vai otrādi.

Latvijā poligrāfa ekspertīze ir valsts atzīta – tā ir iekļauta tiesu ekspertu specialitāšu klasifikatorā, kas reglamentēts ar Ministu kabineta noteikumiem Nr. 835 “Noteikumi par tiesu ekspertīžu iestāžu sarakstu un tiesu ekspertu specialitāšu klasifikatoru”. Poligrāfa ekspertīzē izmanto izpētes metodi, ko ir apstiprinājusi valsts institūcija – Tiesu ekspertu padome (atbilstīgi izpētes metodes apstiprina arī citiem ekspertīžu veidiem).

Ikvienu ekspertīzi Latvijā veic vienīgi tiesu eksperti, kuriem pēc attiecīga eksāmena nokārtošanas tiesu ekspertu eksaminācijas komisijā valsts izsniedz tiesu eksperta sertifikāts. Tiesu ekspertiem savā profesionālajā darbībā jāievēro gan Tiesu ekspertu likums, gan konkrētā procesuālā tiesību akta normas (piemēram, Kriminālprocesa likums, ja ekspertīzi veic krimināllietā), kā arī jāizmanto attiecīgajā ekspertīžu specialitātē apstiprinātā izpētes metode.*

Kas ir poligrāfa tests

Poligrāfa ekspertīzēs izmantotā izpētes metode ir Tiesu ekspertu padomes rīcībā kā ierobežotas pieejamības dokuments. Visas detaļas nevaru atklāt, taču varu norādīt atsevišķus pamataspektus, kas paskaidro atšķirību starp jēdzieniem ‘poligrāfa ekspertīze’ un ‘poligrāfa testi’.

Poligrāfa testu veikšanā ievēro noteiktus metodiskos aspektus. Tie ilggadīgā praksē un pētījumos izstrādāti ārvalstīs, kur šī joma tika attīstīta, tostarp ASV. Tos arī apstiprinājusi un publiskojusi starptautiskās standartu organizācijas ASTM International tiesu psihofizioloģijas darba grupa E52 (tā sāka savu darbību 1998. gadā),1 kā arī tos uztur profesionālas starptautiskas asociācijas, piemēram, Britu un Eiropas Poligrāfa asociācija.

Saistībā ar šo testu metodiskajiem aspektiem jāpiebilst, ka poligrāfs nav mērīšanas ierīce un poligrāfa testos netiek veikta mērīšana un rēķināšana. Līdz ar to nevar arī procentuālā izteiksmē norādīt tādas pārbaudes precizitāti. Poligrāfs arī pats nekādu izpēti neveic. Tas ir vien instruments izpētes datu ieguvei, līdzīgi kā videokamera. Ar to tiek iegūti novērojami dati (redzami poligrammās) par to, kādas ir cilvēka psihofizioloģiskās reakcijas saistībā ar noteikta veida un satura jautājumiem. Šādus datus izpēta eksperts. Izpētes gaitā vienlaikus pievērš uzmanību arī dažādiem apstākļiem, kas var izraisīt kļūdainus izpētes rezultātus, tostarp pievēršot uzmanību iespējamām pazīmēm, vai persona apzināti veikusi kaut kāda veida pretdarbību.

Tas nav brīnumlīdzeklis

Taču poligrāfa testi, lai gan diezgan plaši pazīstami dažādās valstīs, nevar tikt uztverti kā brīnumlīdzeklis. Ja kāds cilvēks – Latvijā vai citā valstī – izdara secinājumus par personas teiktā patiesīgumu tikai pēc poligrāfa testiem, tātad, tikai novērtējot, vai cilvēkam bijušas stresa reakcijas uz specifiskiem jautājumiem, tad ir liels kļūdaina secinājuma risks, jo cilvēks var izjust stresu tādas pārbaudes situācijā arī tad, ja nemelo. Piemēram, var baidīties par to, ka viņam neticēs.

Un, pretēji, pārbaudes situācijā kāds melojošs cilvēks var būt emocionāli visai noturīgs, līdz ar to poligrammās viņam var neparādīties stresa reakcijas. Tāpēc arī stresa reakciju neesamību pašu par sevi nevar iztulkot tā, ka persona nemelo. Šis arī ir viens no pamatiemesliem, kāpēc pret “melu detektora” pārbaudēm daudzi izturas skeptiski vai piesardzīgi. Tikai un vienīgi poligrāfa testu veikšana nav pareizs veids, kā noskaidrot personas teiktā patiesīgumu; ar to vien nepietiek.

Poligrāfa ekspertīzēs, kādas tiek veiktas Latvijā, secinājumi netiek izdarīti vienīgi pēc tā, vai poligrāfa testos cilvēkam ir vai nav izpaudušās stresa reakcijas. Protams, jāņem vērā arī šo testu sniegtā informācija, tostarp tas, vai ir saskatāmas apzinātas pretdarbības pazīmes (proti, pazīmes, ka cilvēks ir kaut kā centies “piemānīt melu detektoru”, cerot, ka eksperts to nepamanīs).

Ilgstoša saruna

Poligrāfa ekspertīzē secinājumu izdarīšanā netiek izmantota programmatūras analīze. Eksperts novēro un novērtē kopainu ar daudziem dažādiem izpētes datiem. Ekspertīzes gaitā eksperts veic ne tikai poligrāfa tekstus, bet arī ilgstošu sarunu ar personu, dokumentējot to videoierakstā. Uzmanība tiek pievērsta dažādiem izpētes datiem, tostarp personas stāstījumam visās tā detaļās un vienlaikus visām novērojamajām paraverbālajām un neverbālajām izpausmēm, piemēram, vai noteiktos brīžos bijusi saminstināšanās vai atšķirīgas mikroizteiksmes utt.

Tādu paraverbālo un neverbālo izpausmju, kam izpētē jāpievērš uzmanība, ir diezgan daudz. Tāpat arī attiecībā uz cilvēka runas veidu un saturu tiek pievērsta uzmanība tam, vai izpaužas, piemēram, selektīvi izvairīgas runas pazīmes, specifiska informētība, manipulatīvas saskarsmes pazīmes; vai ir pazīmes, ka persona sniedz atmiņā esošu informāciju vai arī sniedz daļēji izdomātu, pretrunīgu ainu utt.

Jāpiebilst, ka dažādas tādas izpausmes netiek salīdzinātas starp dažādiem cilvēkiem, bet gan ar attiecīgo ekspertējamo tiek novērotas izmaiņas sarunas gaitā, turklāt saistībā ar to, par kādiem tematiem notiek saruna – pēc eksperta vai ekspertējamās personas iniciatīvas –, tāpat arī saistībā ar to, kādus jautājumus kurā brīdī eksperts uzdod. Tāda saruna ekspertīzes gaitā nav salīdzināma ar nopratināšanu, jo eksperts to veic, nevis lai iegūtu liecību, bet gan lai novērotu personu dzīvas sarunas gaitā.

Visbiežāk veic krimināllietās

Poligrāfa ekspertīzes rezultāti tiek izmantoti pierādīšanā. Tādi precedenti bijuši arī Latvijas Republikas Augstākajā tiesā, kad savulaik tā noteiktos gadījumos izskatīja lietas pēc būtības.

Poligrāfa ekspertīzes Latvijā visbiežāk tiek veiktas krimināllietās – pēc procesa virzītāja lēmuma, kas ir atbilstīgi tam, kā tiek noteikti arī citi ekspertīžu veidi. Latvijā nav īpaša normatīvā akta, kas reglamentētu tieši poligrāfa ekspertīzi. Lielākoties ekspertīzes noteikuši Valsts policijas inspektori un tiesas, taču to noteic arī prokurori.

Galvenokārt šādas ekspertīzes ir veiktas krimināllietās par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, tādiem kā mazgadīgu bērnu seksuāla izmantošana, izvarošanas, slepkavības, tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanas, kas bijis iemesls nāvei, laupīšanas utt. Tās veiktas gan aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem, gan arī cietušajiem un lieciniekiem. Jāpiebilst, ka šīs ekspertīzes tiek veiktas vienīgi ar brīvprātīgu personas piekrišanu.

Nevajag uzdot daudz jautājumu

Reizēm gadās, ka tiek uzdoti ļoti daudzi jautājumi, jo ekspertīzes pieteicējs nezina šīs izpētes metodiskos aspektus un arī nekonsultējas ar ekspertu, bet rīkojas pēc detektīvfilmās iegūtajiem priekšstatiem, ka visa izpēte būs vien jautājumu virknes uzdošana, vienlaikus “pieslēdzot vadiņus”,  un uz ekrāna vai ar lampiņu uzreiz parādīsies rezultāts. Varbūt tas aparāts pat uzsprāgs.

Ja tiek uzdoti daudzi jautājumi, tad izpēte šajā ekspertīzē tiek ievērojami apgrūtināta. Dažreiz vispār nekādus secinājumus par lielāko daļu jautājumiem nemaz nav iespējams izdarīt. Ļoti nevēlami ir uzdot nesvarīgus jautājumus, piemēram, par tādiem apstākļiem, kas lietā nemaz nav jānoskaidro.

Turklāt nevar uzdot jautājumus par personas viedokli, kā arī jautājumu formulējumā jāizvairās no netieša uzdevuma ekspertam sniegt vērtējumu par lietas būtību (piemēram, vai persona ir izdarījusi izmeklējamo slepkavību). Lietderīgi būtu ekspertīzes sagatavošanas gaitā apspriesties ar ekspertu, lai jautājumi būtu atbilstīgi tā kompetencei un izmantotās izpētes metodes nosacījumiem.

Ekspertīzi vēlams nenoteikt pēdējā brīdī

Cita problemātika, ko gan ne vienmēr var atrisināt, saistīta ar procesuāliem termiņiem, kas jāievēro procesa virzītājam. Reizēm poligrāfa ekspertīzi nosaka tikpat kā pēdējā brīdī, kad inspektoram jau visi termiņi tuvojas beigām, piemēram, aizdomās turētajam piemērotā apcietinājuma dēļ, līdz ar to inspektors mudina ekspertu veikt izpēti pēc iespējas drīzāk.

Sasteigta šādas izpētes veikšana ir ļoti nevēlama. Bet visnevēlamākā situācija rodas, ja pēc tādas, pēdējā brīdī uzdotas poligrāfa ekspertīzes pabeigšanas inspektors vai – ar viņa starpniecību – uzraugošais prokurors ir sapratis, ka vēlas uzdot poligrāfa ekspertīzi vēl kādai tajā lietā liecinošai personai. Izmeklēšanu gaitu tomēr ir lietderīgi plānot, pat ja inspektori strādā pārslodzē.

Videoierakstā jāsakrīt attēlam un skaņai

Latvijas juridiskajā praksē ir vēl viena problemātika, kuru vajadzētu atrisināt. Proti – veicot nepilngadīgo cietušo nopratināšanu, policijai jānodrošina, ka vienmēr visos gadījumos tā tiek dokumentēta tādā videoierakstā, kurā attēls un skaņa sakrīt, nevis attēls tehniski ir ierakstīts straujāk par skaņu vai otrādi. Tā kā nepilngadīgo cietušo nopratināšanu nereti nav vēlams vai pat nedrīkst veikt atkārtoti, tad attiecīgs videoieraksts ir ļoti būtisks lietas apstākļu noskaidrošanai. Sevišķi tas ir lietās, kurās tiek izmeklēta seksuāla vardarbība pret bērnu, jo aizdomās turētie parasti noliedz notikumus, par kādiem cietušie stāsta, līdz ar to aizdomās turēto iztaujāšanas iespējas par pagātnes notikumiem ir visai ierobežotas. Ja attēls un skaņa videoierakstā nesakrīt, tad cietušā stāstījumu nevar uztvert vienlaikus ar neverbālajām izpausmēm.

Turklāt būtu ieteicams policijai videoierakstā dokumentēt ne vien nepilngadīgo, bet arī citu personu nopratināšanu, jo tad vajadzības gadījumā var noskaidrot, ko tieši un kā persona ir teikusi liecību sniegšanas gaitā, kas var būt sevišķi vērtīgi, ja persona ir savas liecības mainījusi un paziņojusi, ka sākotnējās liecības sniegtas policijas kaut kāda spiediena ietekmē.

* Šajā publikācijā tiek aplūkota metode, kuru izmanto eksperts Uldis Miķelsons.

Skaidrojums sagatavots, ekspertam U. Miķelsonam atsaucoties uz LV portāla aicinājumu sniegt ieskatu minētajā jomā un ņemot vērā LV portāla jautājumus.

1https://www.astm.org/COMMITTEE/E52.htm

Labs saturs
18
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU