Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Blitz Agency
Latvijai jāizraugās kandidāts ES Vispārējās tiesas tiesneša vakancei. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs izceļ Augstākās tiesas atziņas patērētāju tiesību jomā. Satversmes tiesā vērtēs, vai ierobežojums personām ar speciālo dienesta pakāpi saņemt piemaksu par darbu svētku dienās atbilst valsts pamatlikumam. Par šiem un citiem notikumiem – atskatā uz nedēļas notikumiem tieslietās.
16. februārī Tieslietu ministrija nosūtījusi aicinājumu Tieslietu padomes institūcijām un Valsts prezidenta kancelejai izvirzīt kandidātus Eiropas Savienības (ES) Vispārējās tiesas tiesneša vakancei. Izvirzīt jaunu Latvijas kandidātu ES Vispārējās tiesas tiesneša amatam ir nepieciešams, jo beidzies tiesneses Ingrīdas Labuckas pilnvaru termiņš.
Informācija par izvirzītajiem kandidātiem ir jāiesniedz Tieslietu ministrijā līdz 2021. gada 8. martam. Atlases procedūru nodrošinās tieslietu ministra apstiprināta komisija. Noslēdzoties pretendentu atlasei, komisija iesniegs tieslietu ministram priekšlikumu par vairākiem prasībām atbilstošiem kandidātiem, kurus virzīt izskatīšanai Ministru kabineta sēdē. Par Latvijas valdības izvirzītā kandidāta piemērotību lems Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. panta komiteja, bet to iecels ES dalībvalstu valdības.
Kā norādījis Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs, Latvijas izraudzītajam ES Vispārējās tiesas tiesnesim jābūt kompetentam juristam, kura neatkarība nav apšaubāma un kurš atbilst augstajām amata prasībām. Vienlaikus viņš aicinājis institūciju vadītājus, nominējot kandidātu, ievērot atklātu, demokrātisku un labas pārvaldības principu.
Vispārējās tiesas sastāvā ir pa diviem tiesnešiem no katras dalībvalsts. Tiesnešus amatā ieceļ dalībvalstu valdības pēc apspriešanās ar komiteju, kurai ir jāsniedz atzinums par kandidātu piemērotību. Tiesnešus ieceļ amatā uz sešiem gadiem, un viņu pilnvaru termiņu var atjaunot.
Vispārējā tiesa izskata privātpersonu, uzņēmumu un dažos gadījumos ES valstu valdību iesniegtās prasības atcelt ES tiesību aktus. Šī tiesa galvenokārt darbojas konkurences tiesību, valsts atbalsta, tirdzniecības, lauksaimniecības un preču zīmju jomā.
Tiesneši savus pienākumus veic, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību. Vispārējās tiesas lietas tiek izskatītas palātās trīs vai piecu tiesnešu sastāvā, bet atsevišķos gadījumos lietu var izskatīt tiesnesis vienpersoniski. Tiesneši no sava vidus uz trijiem gadiem ievēlē priekšsēdētājus palātām, kuras izskata lietas piecu tiesnešu sastāvā.
Ar 2020. gada 22. decembra un 2021. gada 28. janvāra nolēmumiem Senāts ir atstājis spēkā PTAC 2017. gada februārī pieņemtos lēmumus par kredīta kopējo izmaksu ierobežojuma neievērošanu.
Par ko bija strīds? 2017. gada februārī PTAC pieņēma lēmumus pret astoņiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, piemērojot soda naudas kopsummā 211 000 eiro par Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteikto kreditēšanas kopējo izmaksu ierobežojumu neievērošanu laika posmā no 2016. gada 1. janvāra līdz tā paša gada rudenim saistībā ar kredītu pagarinājumu maksām, līdz ar to patērētājiem tika radīti zaudējumi vismaz 5,23 miljonu eiro apmērā.
PTAC ieskatā patērētājiem bija sarežģīti pārzināt kreditēšanas jomas specifisko regulējumu, tostarp pārbaudīt, vai kredīta pagarināšanas komisijas apmērs ir noteikts, ievērojot tiesību normu prasības. Kredīta pagarināšanas brīdī daudzi patērētāji atradās situācijā, kurā tiem bija ierobežotas iespējas izvēlēties citu pakalpojumu sniedzēju.
Daļa sodīto kredītu devēju PTAC lēmumus pārsūdzēja tiesā, un SIA “Soho Group” lietā kasācijas instancē Augstākā tiesa izlēma apturēt lietvedību un uzdot Eiropas Savienības Tiesai (EST) prejudiciālos jautājumus par tiesību normu interpretāciju.
Senātā izskatāmajās lietās kasācijas kārtībā bija jāizšķir jautājums par to, vai kredīta kopējās izmaksas patērētājam ietver arī kredīta pagarināšanas izmaksas.
Augstākās tiesas Senāts, izmantojot EST 2020. gada 16. jūlija spriedumā lietā C-686/19 SIA “Soho Group” jēdziena “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” sniegto interpretāciju, ir atstājis spēkā PTAC pieņemtos lēmumus.
Spriedumā lietā Nr. A420185217, SKA-436/2020 Administratīvo lietu departaments ir paudis atziņu, ka “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” ir autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kurš visā tās teritorijā jāinterpretē vienādi. Tas aptver visas izmaksas, kuras patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu un ir kreditoram zināmas, tostarp gan izmaksas, kas saistītas ar kredīta saņemšanu, gan izmaksas, kas saistītas ar tā lietošanu laika gaitā.
Kreditēšanas līgumos paskaidroti kredīta pagarināšanas noteikumi – kredīta kopējās izmaksās patērētājam ietilpst arī kredīta pagarināšanas izmaksas.
PTAC lēmumi un Senāta nolēmumi ir attiecināmi uz kredītu devēju un patērētāju starpā noslēgtajiem vienošanās līgumiem par kredīta termiņa atlikšanu (pagarināšanu), uz kuriem attiecināmi 2015. gada 28. maijā Saeimā pieņemtie grozījumi PTAL 8. panta (2.2) daļā (stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī), cita starpā nosakot ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām patērētājam.
Savukārt lietā Nr. A420186317, SKA-68/2021 Augstākā tiesa ir paudusi atziņu par patēriņu kredīta devēju tiesību cedēšanas ierobežošanas pieļaujamību. Patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšana pieļaujama tikai licencētām kapitālsabiedrībām, jo prasījuma tiesību nodošana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgākā stāvoklī, ja prasījumus iegūst personas, kuras neatbilst normatīvo aktu prasībām, tostarp Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 1.1 daļai.
Senāta Administratīvo lietu departaments atcēlis Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei bija uzlikts pienākums reģistrēt pieteicēju par Latvijas Republikas pilsoni. Senāts atzina, ka apgabaltiesa nepamatoti piešķīrusi nozīmi vienīgi apstāklim, ka pieteicēja vecāmāte un māte savulaik ir reģistrētas par Latvijas pilsonēm, bet nav vērtējusi, vai pierādījumi apstiprina pieteicēja vecāsmātes piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā. Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.
Par ko ir strīds? Izskatāmajā lietā pieteicējs lūdza reģistrēt viņu par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz to, ka viņš ir pēcnācējs personai, kura bija Latvijas pilsonis 1940. gada 17. jūnijā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atteica pieteicēju reģistrēt par Latvijas pilsoni, jo pierādījumi neapstiprināja pieteicēja vecāsmātes piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā. Apgabaltiesa uzlika pienākumu piešķirt pieteicējam pilsonību, norādot, ka pārvalde, piešķirot pilsonību pieteicēja vecaimātei un mātei, jau ir izvērtējusi pieteicēja vecāsmātes piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā, kā arī pārvalde nav lēmusi par pilsonības atņemšanu pieteicēja vecaimātei un mātei.
Senāts atzina, ka pieteicēja vecāsmātes reģistrēšana par Latvijas pilsoni pati par sevi nenodibina prejudiciālu faktu par to, ka viņa ir bijusi Latvijas pilsone jau 1940. gada 17. jūnijā. Vecāsmātes reģistrēšanas fakts neizslēdz to, ka pierādījumi var neapstiprināt viņas piederību pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā.
Senāts arī atzina: tas, ka pārvalde nav atcēlusi administratīvos aktus, ar kuriem pieteicēja vecāmāte un māte reģistrētas par Latvijas pilsonēm, nevar būt pamats tam, lai turpinātu praksi reģistrēt pēcnācējus par Latvijas pilsoņiem, nepastāvot nepieciešamajam priekšnoteikumam.
Senāta Administratīvo lietu departaments atstājis negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atzīts par pamatotu Rīgas domes lēmums nereģistrēt pieteicēju kā repatrianti palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām. Senāts atzina par pamatotu zemāku instanču tiesu secinājumu, ka konkrētajā gadījumā minētā norma nav piemērojama, jo pieteicēja no Latvijas ir izceļojusi pēc likumā noteiktā termiņa.
Izskatāmajā lietā pieteicēja vērsās Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā, lūdzot viņu kā repatrianti reģistrēt palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām. Pieteicējas lūgums tika noraidīts. Iestāde konstatēja, ka pieteicēja ir izceļojusi no Latvijas pēc 1990. gada 4. maija, būdama pilngadīga, līdz ar to viņa nevar pretendēt uz palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanai. Turklāt pieteicējas iesniegtie dokumenti apstiprināja, ka viņa 1990. gada 23. augustā ir izceļojusi no Latvijas, lai pavadītu radinieci uz Amerikas Savienotajām Valstīm ārstēšanās mērķiem. Nepiekrītot lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu.
Senāts konstatēja: lietā nav strīda par to, ka pieteicēja ir repatriante, jo ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2014. gada 17. februāra lēmumu pieteicēja ir atzīta par repatrianti. Tomēr Senāts norāda, ka likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14. pantā uzskaitītas tās personas, kuras ar dzīvojamo telpu nodrošināmas pirmām kārtām, tostarp minētā panta pirmās daļas 4. punkts paredz, ka ar dzīvojamo telpu vispirms nodrošināmi repatrianti, kuri izceļojuši no Latvijas laikā līdz 1990. gada 4. maijam un kuriem nav iespējams likumā noteiktajā kārtībā iemitināties pirms izceļošanas no Latvijas aizņemtajā dzīvojamā telpā.
Lietā nav strīda, ka pieteicēja izceļojusi no Latvijas 1990. gada 23. augustā, tas ir, pēc likumā noteiktā termiņa. Līdz ar to Senāts secina, ka tiesa pamatoti ir noraidījusi pieteikumu, jo uz pieteicēju nav attiecināma likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14. panta pirmās daļas 4. punkta tiesību norma, kas dod tiesības reģistrēties palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām kā repatriantei.
Repatriācijas likuma mērķis ir radīt pamatnosacījumus un garantijas tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri okupācijas varu īstenotā terora dēļ bija spiesti pamest savu dzimteni, un veicināt viņu pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Noteikt to, cik plašu personu loku konkrētā tiesību norma aizsargā, ir likumdevēja brīva griba, kura var balstīties uz politiskiem, ekonomiskiem un finansiāliem apsvērumiem. Tiesas kompetencē nav tiesību paplašināt to personu loku, kas ar likumdevēja gribu ir noteikta kā aizsargājama, vai grozīt konkrētā likuma nosacījumus.
Satversmes tiesas 2. kolēģija 17. februārī ierosināja lietu “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 107. pantam”.
Apstrīdētā norma – Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sestā daļa noteic, ka amatpersonas (darbinieki), izņemot karavīrus un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saņem piemaksu par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās 100% apmērā no tām noteiktās stundas algas likmes vai arī tām kompensē virsstundu darbu, piešķirot apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam citā nedēļas dienā.
Savukārt Satversmes 91. pants noteic, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Satversmes 107. pantā ir noteikts, ka “ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”.
Lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tās tiesvedībā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi pieteikuma par nesaņemtās piemaksas par darbu svētku dienās 100% apmērā atlīdzināšanu.
Lietas sagatavošanas termiņš ir 2021. gada 17. jūlijs.
Ceturtdien, 18. februārī, Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Latvijas Republikas Advokatūras likumā. Ar izmaiņām likumā iecerēts risināt vairākus advokatūras sistēmā konstatētos problēmjautājumus, tostarp definēt zvērinātu advokātu biroja tiesisko statusu, kā arī precizēt zvērinātu advokātu kvalifikācijas un izglītības prasības.
18. februārī otrajā lasījumā likumdevējs atbalstīja likumprojektu “Grozījumi Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā”. Tā mērķis ir pilnveidot Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu darbības regulējumu, nosakot rīcību krīzes situācijās ieslodzījuma vietās, kā arī situācijās, kad tiek konstatēti neatļauti bezpilota gaisa kuģu un cita veida lidaparātu, kuri nav kvalificējami kā gaisa kuģi, lidojumi virs ieslodzījuma vietām un to jaunbūvēm. Tāpat ar grozījumiem noteiktas amatpersonu tiesības sadarboties ar citām iestādēm un šādas sadarbības ietvars, kā arī precizēts ieroču lietošanas regulējums.
Vēl 18. februārī Saeima konceptuāli pirmajā lasījumā atbalstīja Tieslietu ministrijas izstrādātos grozījumus Zemesgrāmatu likumā, kuri paredz vienkāršot ar būves ierakstīšanu un dzēšanu zemesgrāmatā saistītās procedūras, nodrošinot nepieciešamo datu nodošanu starp Valsts vienoto datorizēto zemesgrāmatu un Būvniecības informācijas sistēmu.
Tāpat Saeima konceptuāli atbalstījusi grozījumus Latvijas Sodu izpildes kodeksā. Tostarp paredzēts pilnveidot nosacīti pirms termiņa atbrīvoto, ar probācijas uzraudzību notiesāto un nosacīti notiesāto uzraudzību un piespiedu darba izpildes kārtību.
Likumprojektā paredzēti gadījumi, kuros Valsts probācijas dienesta amatpersona varēs lemt par elektroniskās uzraudzības pastiprināšanu nosacīti atbrīvotajam. Ja notiesātais būs saņēmis brīdinājumu par elektroniskās uzraudzības grafika neievērošanu, pārvietošanos, kas neatbilst maršrutam, kurš ir saskaņots ar dienestu, kā arī citos gadījumos plānots paredzēt iespēju uzstādīt elektroniskās uzraudzības ierīci, kas ļauj papildus noteikt notiesātā atrašanās vietu. Bet, ja notiesātais būs saņēmis brīdinājumu par alkohola lietošanu elektroniskās uzraudzības laikā, tam varēs uzstādīt elektroniskās uzraudzības ierīci, kas ļauj attālināti kontrolēt iespējamu alkohola lietošanu.
Savukārt notiesātajam, kuram piemērots kriminālsods – piespiedu darbs –, lai nodrošinātu soda izpildi un mazinātu ļaunprātīgu izvairīšanos no soda izciešanas, plānots noteikt pienākumu pieteikties soda izciešanai Valsts probācijas dienesta teritoriālajā struktūrvienībā, kuras darbības teritorijā atrodas viņa dzīvesvieta, ja notiesātajam nav deklarētās dzīvesvietas. Tāpat plānots veikt citus ar piespiedu darba izpildes kārtību saistītus precizējumus.
Ar likumprojektu iecerēts paplašināt arī vājdzirdīgo un nedzirdīgo ar brīvības atņemšanu notiesāto personu tiesības uz saziņu, paredzot tiesības uz videosaziņu. Izmaiņas nepieciešamas, jo minētajiem notiesātajiem invaliditātes dēļ nav iespējams pilnvērtīgi īstenot tiesības uz telefonsarunu, norādīts likumprojekta anotācijā.
Tāpat ar grozījumiem paredzēts precizēt normas, kuras noteic notiesāto naudas apriti un citus jautājumus.
Lai grozījumi stātos spēkā, tie vēl jāskata Saeimā divos lasījumos.
