Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts tiesu ekspertīžu birojs (VTEB) pilda būtisku funkciju, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuri dažādu lietu izskatīšanā pirmstiesas vai tiesas procesā var būt izšķiroši. Tomēr – kā notiek ekspertīžu rezultātu novērtēšana, interpretēšana un kādus jautājumus ir vērts uzdot tiesu ekspertam? Kā šie atzinumi tiek izmantoti tiesvedības vai izmeklēšanas procesā, un cik būtiski tiesu eksperta atzinumi var ietekmēt lietas iznākumu? To skaidro VTEB vadītāja Maira Čentoricka.
Septembra sākumā norisinājās konference “Eksperta atzinuma loma tiesvedībā”, kuras mērķis bija veicināt vienotu izpratni par tiesu ekspertīžu iespējām, ekspertīžu rezultātu novērtēšanu, interpretēšanu, tiesu ekspertīžu lomu un nozīmi kopējā kontekstā ar citiem pierādījumiem, ekspertīžu noteikšanas pamatotību un rezultātu izmantošanu tiesvedības procesā. Minētās konferences mērķgrupa bija tiesu eksperti, prokurori un tiesneši.
Kā sarunā norāda Valsts tiesu ekspertīžu biroja vadītāja Maira Čentoricka, VTEB nav vienīgā ekspertīžu iestāde valstī, jo pastāv arī Valsts policijas Kriminālistikas pārvalde, Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Ekspertīžu dienests, Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs un Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca.
“Valsts tiesu ekspertīžu birojs ir Tieslietu ministrijas padotības iestāde. Mūsu kompetencē pārsvarā ir liels skaits ķīmisko ekspertīžu, rokraksta ekspertīze, autotehniskās, dokumentu, pirkstu pēdu, infotehnoloģiskās, trasoloģiskās un šāviena pēdu ekspertīzes. Visas šīs ekspertīzes varam atrast arī MK noteikumos, kur ir uzskaitītas visas specialitātes un blakus norādīts, kādās iestādēs dažādu specialitāšu ekspertīzes tiek veiktas. Mūsu mērķis un būtība ir palīdzēt procesa virzītājiem, tiesai. Cilvēks zina ļoti daudz, taču ne vienmēr tas ir pietiekami, lai atrisinātu kādu situāciju, konstatētu kādu faktu. Un tad, kad ir vajadzīgas šīs speciālās zināšanas, procesa virzītājs un tiesa vēršas pie tiesu eksperta,” klāsta M. Čentoricka.
Kriminālprocesā ekspertīzes lielākoties tiek veiktas jau pirmstiesas procesā, savukārt civilprocesā ekspertus piesaista laikā, kad lieta tiek izskatīta tiesā, – pēc pušu lūguma vai tiesnesim norādot, ka faktu apstiprināšanai trūkst pierādījumu, tā netieši aicinot puses uzrādīt papildu pierādījumus – viens no tiem var būt arī tiesu eksperta atzinums.
“Kad ir ierosināts kriminālprocess, vēl pirmstiesas procesā, ja izmeklētājs redz, ka šajā gadījumā ir vajadzīgas speciālas zināšanas, lai noteiktu, ka kāds lietiskais pierādījums vai pēdas ir saistītas ar šo noziegumu, kurš tiek izmeklēts, tiek piesaistīts eksperts. Tiek uzdoti jautājumi – tādi, kas interesē procesa virzītāju, jo eksperts, skatoties pēdu vai lietisko pierādījumu, var atklāt visu ko, arī to, kas tajā procesā nemaz nav svarīgs. Mēs esam kā palīglīdzeklis procesa virzītājam, lai tas tiktu pie sava mērķa – atrisināt savu izstrādāto versiju, apstiprinot vai noliedzot kādu faktu.
Kad lēmums par ekspertīzes noteikšanu, pēdas, lietiskie pierādījumi tiek atvesti uz ekspertīžu biroju, atkarībā no tā, kādi ir jautājumi, darbs tiek sadalīts attiecīgās specialitātes ekspertiem. Ir vienkāršas ekspertīzes, un ir tā saucamās kompleksās ekspertīzes, kad vienu pēdu pēta vairāku specialitāšu eksperti. Tas ir atkarīgs no tā, kādi jautājumi ir uzdoti. Visi eksperti ir atbildīgi par to secinājumu, ko viņi beigās pateiks.
Neskatoties uz to, ka ļoti daudzas ekspertīzes šķietami it kā ir vienpersoniskas, visas ekspertīzes pārbauda tā saucamais “ēnu” eksperts. Visi eksperti ir cilvēki, un cilvēciskā kļūda nekad nav izslēdzama. Līdz ar to mums ir jāgarantē, ka ir vismaz vēl divas acis, kas šo eksperta vērtējumu ir redzējušas un pārbaudījušas. Sevišķi stingri tas tiek ņemts vērā tad, kad runa ir par personas identifikāciju – pirkstu pēdas, rokraksti – šādas ekspertīzes vienmēr veic divi vienas un tās pašas specialitātes eksperti.
Savukārt civilprocesā viss notiek tiesā – ja tiesnesis redz, ka nav pietiekamu pierādījumu kaut kāda fakta apstiprināšanai, viņš pusēm izskaidro, ka tām ir tiesības iegūt pierādījumus – viens no pierādījuma veidiem ir arī ekspertīze. Tādā gadījumā puses uzdod jautājumus, izvēlas ekspertus. Tiesa izvērtē šos jautājumus, un, ja kāds jautājums nav risināms ekspertīzes ceļā, tiesa pamato un norāda, ka šis diemžēl nav ekspertu jautājums. Protams, tādi arī mēdz būt. Ja puses jautā, vai varēja būt kaut kāda cita situācija, ja tās būtu rīkojušās vienā vai otrā veidā, tā nav ekspertīze, tā ir filozofēšana par to, kas būtu bijis, ja būtu bijis. Ekspertīzei jābūt tam konkrētajam vārdiņam “ir”, “bija”, nevis – vai varēja būt.
Tāpat diezin vai ekspertam vajadzētu jautāt, pie kādas temperatūras sasalst ūdens, – vispārzināmus jautājumus. Uz tiem mēs atbildi viegli varam atrast mācību grāmatās. Ekspertīzē ir vajadzīgas speciālās zināšanas un ir jāveic pētījums – tie ir divi nosacījumi, kāpēc vispār taisīt ekspertīzi.
Analoģiski ir arī administratīvajā procesā. Kriminālprocesā reizēm tiesa nosaka ekspertīzi arī tiesas procesa laikā, kad parādās kādi jauni jautājumi, par kuriem nepieciešams eksperta atzinums,” skaidro M. Čentoricka.
Tiesu eksperta pakalpojumi civilprocesā vai tad, ja ekspertīzi veic, pamatojoties uz personas iesniegumu, ir maksas pakalpojums. Tas noteikts ar konkrētu cenrādi MK noteikumos. Tāpēc jāizvērtē, kādos gadījumos ir lietderīgi veikt šādu ekspertīzi, ko vēlas pārbaudīt un uz kādiem jautājumiem tiesu ekspertam vajadzētu atbildēt.
“To skaidrojot, man eksperta atzinumu gribētos salīdzināt ar liecinieka liecību. Liecinieka liecība ir subjektīvs stāstījums par faktu. Eksperta atzinuma pamatā ir objektīvi zinātniski pamatojumi, skaitļi, analīzes, hromatogrammas un tā tālāk. Subjektīvais parādās tikai tad, kad eksperts vērtē šos izpētes rezultātus. Eksperta atzinums ir bezkaislīgs līdz tam brīdim, kad viņš sāk interpretēt rezultātus, jo šeit pievienojas arī eksperta pieredze attiecīgajā jomā. Tā ir tā atšķirība. Un tas ir nozīmīgi, kāpēc bieži vien vajadzētu šos bezkaislīgos pierādījumus, jo eksperts lietā nekādā veidā nav iesaistīts. Viņš vienkārši risina to jautājumu, kas viņam ir uzdots,” norāda M. Čentoricka.
Ja atzinumu sniedz eksperts, kas reģistrēts Tiesu ekspertu reģistrā, tas nozīmē, ka atzinums tiek veikts ar sertificētām un aprobētām metodēm. Vairākās tiesu ekspertīžu iestādēs ir ieviesta starptautiskā standarta ISO 17025 prasības. Apliecinājumu par to sniedz Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs, kas pārbauda, vai iekārtas un metodes, ar kurām tiek veiktas ekspertīzes, un procesi atbilst standarta prasībām. Vērtējot to, cik būtiski ekspertu atzinums var ietekmēt konkrētās lietas iznākumu, Valsts tiesu ekspertīžu biroja vadītāja uzsver, ka eksperts nav tas cilvēks, kurš gatavo lēmumu – vainīgs vai nevainīgs:
“Eksperta atzinums ir tikai daļiņa no lēmuma veidošanas gaitas, lai tiesa varētu pieņemt lēmumu vai procesa virzītājs apsūdzību, bet nekad šos dokumentus nevar balstīt tikai uz eksperta atzinumu. Eksperts ir tikai palīglīdzeklis, kas rada vienu no pierādījumiem, bet lēmumu procesa virzītājs parasti pieņem, balstoties uz pierādījumu kopumu.
Ļoti bieži civillietās ekspertu atzinumi (sevišķi rokrakstu) ir pretrunīgi – viens saka jā, otrs nē. Un tad mēdz uzskatīt, ka eksperti nav profesionāli, jo nenonāk pie viena secinājuma. Taču tā nav taisnība. Ir jāatskatās – kādi materiāli nodoti vienam un otram ekspertam. Ļoti liela nozīme ir starta procesam, ar kādiem materiāliem eksperts sāk strādāt. Var nonākt pie pilnīgi cita rezultāta, ja, piemēram, ir atšķirīgi salīdzinošie materiāli.
Tas sevišķi novērojams tad, ja persona iesniedz tiesā eksperta atzinumu, kas ir sagatavots pēc personas pašas lūguma. Šis cilvēks ir griezies ekspertīzes iestādē, lai sagatavotu atzinumu, tālāk nododot to tiesas izvērtēšanai kā pierādījumu. Taču neviens nezina, kādus dokumentus ekspertam iesniedza šī puse. Vai salīdzinošie materiāli nav bijuši strīdus materiāli, vai otra puse atzīst, ka visi salīdzinošie materiāli patiešām ir tās personas parakstīti, un tos var salīdzināt ar to parakstu, kas ir nodots ekspertīzei. Līdz ar to pirmais solis, kas jādara civilprocesā, kad nosaka ekspertīzi, – pusēm jāvienojas, kādi salīdzinošie materiāli tiks izmantoti šī paraksta vai šīs situācijas izpētei. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai neiegūtu pretrunīgus atzinumus.”
“Nē, apstrīdēt nevar, jo tas nav administratīvais akts. Jā, ja ir aizdomas, ka šis eksperta atzinums ir apšaubāms, ja nezina, kādi ir bijuši salīdzinošie materiāli, ja nezina, vai ekspertīzi ir taisījis sertificēts eksperts un kādu metodi viņš ir izmantojis, lai tiktu pie rezultāta, un izpētes gaita eksperta atzinumā nav aprakstīta, tad ir pamats lūgt noteikt atkārtotu ekspertīzi. Atkārtotu ekspertīzi veic par to pašu objektu, atbild uz tādiem pašiem jautājumiem kā sākotnējā ekspertīzē,” skaidro M. Čentoricka.
“Ja ekspertīzi veicis tā saucamais “neatkarīgais” eksperts, kurš nav reģistrēts Tiesu ekspertu reģistrā, taču ir ļoti precīzi aprakstījis gaitu, kā viņš ticis līdz secinājumam, kāpēc lai to apšaubītu. Problēma rodas tad, ja šie ekspertu atzinumi ir ļoti īsi. Arī mūsu ekspertiem atzinumi ir daudz īsāki, nekā bijis pats izpētes process. Taču eksperti, kas ir Tiesu ekspertu reģistrā, veido tā saucamo eksperta lietu, kas paliek pie viņiem. Un tad, kad ekspertu izsauc uz tiesu, viņš nāk ar šo lietu, izklāj pilnu galdu ar visiem dokumentiem, kas apliecina, kā viņš nonācis līdz tādam secinājumam. Normatīvie akti nenosaka šādu prasību personām, kuras nav sertificēti tiesu eksperti un nav reģistrēti Tiesu ekspertu reģistrā. Līdz ar to “neatkarīgais” eksperts var uzrakstīt savu atzinumu un pēc tam var stāstīt dažādas shēmas, kā viņš līdz tam ir nonācis, taču viņam nav jāuzrāda eksperta darba eksemplārs. Protams, ja šim ekspertam ir eksperta lieta (izpētes pieraksti), visu cieņu, viņš var pierādīt savu secinājumu.”
Tiesa, eksperta atzinuma vērtība nav atkarīga tikai no tā, vai izmantotās metodes ir akreditētas un pats eksperts ir atrodams Tiesu ekspertu reģistrā. Kā norāda M. Čentoricka, Tiesu ekspertu reģistrs neaptver visas jomas: “Ir jomas, kuras ir pieprasītas, bet nav šajā reģistrā, piemēram, būvniecības eksperti. Taču tiesai vajadzētu paskaidrot šiem ekspertiem, ka eksperta atzinumam jābūt pamatotam un izpētes process ir detalizēti jāapraksta, lai ir skaidrs, kā radies secinājums. Procesa virzītāji ļoti bieži lasa ekspertu atzinumu no beigām – izlasa secinājumu un apmierinās ar to, neizlasot visu pārējo, kā eksperts līdz tam ir nonācis. Bet, lai rastu atbildi uz jautājumu, kāpēc ir tāds secinājums, ir jāizlasa – kādas izpētes, kādi rezultāti, kāds pamatojums tam visam ir bijis.”
