Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sagatavojot un iesniedzot prasības pieteikumu tiesā bez juridiskās konsultācijas, nereti nākas saskarties ar situāciju, ka prasība tiek atteikta vai atstāta bez virzības. Ko tas nozīmē, kādos gadījumos tas notiek, un ko tālāk darīt prasības iesniedzējam? Jautājumus par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā civillietās skaidro Kurzemes apgabaltiesas tiesnese Judīte Mauliņa.
Vispirms jānoskaidro, kādos gadījumos prasības pieteikumu civillietā var iesniegt. Kā skaidro Kurzemes apgabaltiesas tiesnese Judīte Mauliņa, ikvienam ir tiesības savas aizskartās intereses aizstāvēt tiesā.
“Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92. pantu ikvienam ir tiesības uz savu aizskarto interešu aizstāvību taisnīgā tiesā. Tas nozīmē, ka jebkura rīcībspējīga fiziska vai juridiska persona var atbilstoši Civilprocesa likuma nosacījumiem vērsties tiesā ar prasības pieteikumu. Prasības pieteikumi var tikt iesniegti visdažādākie – atkarībā no tā, kāds jautājums ir risināms. Piemēram, strīdi par uzturlīdzekļu piedziņu, par laulības šķiršanu, par īpašuma tiesību apstrīdēšanu u. tml.
Civilprocesa likuma 128. pants nosaka, kādā veidā iesniegšanai tiesā rakstveidā ir noformējams prasības pieteikums. Vispirms jānorāda tiesa, kurā iesniedzams prasības pieteikums, tad ir jānorāda ziņas par prasītāju – vārds, uzvārds, personas kods, deklarētā dzīvesvieta (ja tādas nav, tad faktiskā dzīvesvieta). Secīgi jānorāda arī zināmās ziņas par atbildētāju un trešo personu, ja tāda ir. Protams, prasītāji un atbildētāji var būt arī juridiskas personas, kurām tad arī jānorāda – prasītājiem – juridiskās personas nosaukums un reģistrācijas numurs, juridiskā adrese, atbildētājiem – juridiskās personas nosaukums un adrese. Ja nav zināms uzņēmuma reģistrācijas numurs, to var nenorādīt.
Svarīgi prasības pieteikumā norādīt prasības priekšmetu un pamatu, kā arī uzskaitīt savus prasījumus. Piemēram, tiek celta prasība par izlikšanu no dzīvojamās telpas. Prasības priekšmets būs izlikšana, prasības pamati var būt vairāki – ir beidzies terminētais īres līgums vai netiek maksāta īres maksa, vai arī atbildētājs bojā dzīvojamo telpu, tādēļ prasītājam ir tiesības šo prasību celt. Cits piemērs – naudas parāds – prasības priekšmets būs naudas atdošana. Pats prasījums būs summa, kādu ir aprēķinājis prasītājs, kas, viņaprāt, ir piedzenama no atbildētāja. Savukārt saistību iestāšanās termiņš vai termiņš, kas bija noteikts naudas atdošanai, ir prasības pamats.
Vēl būtiski prasības pieteikumā ir norādīt arī likumu, uz kuru prasība ir pamatota, bet tas nenozīmē, ka prasītājam ir jānorāda visi iespējamie normatīvie akti, kas pamatotu viņa prasījumu. Var norādīt arī vienu tiesību normu, jo Civilprocesa teorijā un tiesu praksē ir vispārpieņemts, ka tiesa zina likumus un spriež tiesu pēc tiem apstākļiem, kurus ir norādījis prasības pieteikumā prasītājs. Un, ja šie apstākļi apstiprinās, tad tiesa vērtē, vai tie ir pamatojami ar attiecīgu tiesību normu un ir piemērojami strīda risināšanai.
Svarīgi ir arī prasījumi jeb visi tie lūgumi, kas izvirzīti prasības pieteikumā aiz vārda “lūdzu”, tāpēc prasījumiem jābūt konkrētiem, izpildāmiem un tiem ir jārada tiesiskas sekas.
Būtiski ir tas, ka lietas dalībnieki šobrīd var izmantot elektronisko saziņu ar tiesu. Tas nozīmē, ka tiek taupīts gan laiks, gan resursi.”
“Gatavojot prasības pieteikumu, ir rūpīgi jāapsver, ar kādiem pierādījumiem šis prasījums tiks pamatots. Parasti pierādījumi ir rakstveida dokumenti, bet ne vienmēr ar tiem ir pietiekami, vai arī šādi rakstveida pierādījumi nav pieejami. Neskatoties uz to, ka prasība ir jāpamato ar rakstveida pierādījumiem, ne vienmēr būs iespējams rakstveida pierādījumus nodrošināt. Tāpēc kā pierādījumus var izmantot arī liecinieku liecības. Ir gadījumi, kad var tikt pieteikts lūgums par ekspertīzes veikšanu.
Ja izsaka lūgumu par liecinieku nopratināšanu vai ekspertīzes veikšanu, tad tam jābūt pamatotam un jānorāda, kādus būtiskus apstākļus lietā ar liecinieku liecībām vai ekspertīzi apstiprinās. Piemēram, ja bērna māte vēlas piedzīt uzturlīdzekļus no bērna tēva, kurš nav reģistrējis bērnu kā savu (kopā ar bērna māti) dzimtsarakstu nodaļā pēc bērniņa piedzimšanas, prasītājai ir tiesības celt prasību un prasīt tiesā paternitātes noteikšanu un vienlaikus arī uzturlīdzekļu piedziņu. Par šādu prasību saskaņā ar Civilprocesa likuma nosacījumiem prasītājai nav jāmaksā tiesas izdevumi, un viņai ir tiesības savā prasībā pieteikt lūgumu par ekspertīzi, lai noteiktu bērna izcelšanos.”
J. Mauliņa skaidro, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 131. pantu tiesnesis septiņu dienu laikā pēc tam, kad ir iesniegts prasības pieteikums, izvērtē to un pieņem lēmumu.
“Ja dokumenti ir sagatavoti pareizi un atbilstoši tiesību normām, prasības pieteikums tiek pieņemts. Bet ir gadījumi, kuros prasības pieteikums uzreiz netiek pieņemts, – ja ir pamats atstāt to bez virzības, vai arī tiesnesis jau sākotnēji konstatē, ka ir kāds iemesls, kāpēc prasības pieteikums tiek atteikts. Šie jēdzieni ir atšķirīgi, un tie ir jānošķir.
Atteikumam pieņemt prasības pieteikumu visbiežāk ir divi iemesli – tam var būt šķēršļi, kurus ir iespējams novērst, vai šķēršļi, kurus nav iespējams novērst. Ja šķēršļus ir iespējams novērst, tad pēc prasības pieteikuma uzlabošanas vai pareizas sagatavošanas to ir iespējams iesniegt atkārtoti. Ja ir tādi šķēršļi, kurus nav iespējams novērst, tad acīmredzot vislabākais variants ir konsultēties ar juristu un meklēt citus risinājumus konflikta atrisināšanai.
Novēršami ir šķēršļi, ja, piemēram, prasības pieteikumu ir iesniegusi pilnvarota persona, bet ir aizmirsusi prasības pieteikumam pievienot pilnvaru, vai arī, piemēram, pilnvarā nav norādītas personas tiesības vērsties ar prasību tiesā.
Nenovēršami šķēršļi ir, piemēram, situācijā, ja prasītājs atkārtoti ir vērsies tiesā ar prasības pieteikumu, tātad lietā, kur šis strīds jau vienreiz ir izšķirts un nolēmums ir stājies spēkā. Vai arī šāds prasījums vispār nav pakļauts risināšanai tiesā. Šķērslis, kuru nav iespējams novērst, ir arī tad, ja persona nav pierādījusi savu prasījuma tiesību, no iesniegtajiem dokumentiem nav secināms, ka prasītājs vispār var vērsties ar šādu prasības pieteikumu tiesā un ka viņam ir kāds tiesību aizskārums.
Visbiežākie iemesli prasības pieteikuma atstāšanai bez virzības ir pieļautās kļūdas prasības sastādīšanā. Piemēram, prasībai nav pievienoti dokumenti, kas apliecina prasībā norādītos būtiskos apstākļus, vai arī nav samaksāti visi nepieciešamie tiesas izdevumi,” skaidro J. Mauliņa. Par prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības tiesnesis pieņem lēmumu un nosūta to prasītājam trūkumu novēršanai, nosakot termiņu līdz 20 dienām. Ja prasītājs noteiktajā termiņā trūkumus novērš un no jauna iesniedz prasības pieteikumu tiesā, tas tiek uzskatīts par iesniegtu dienā, kad tika iesniegts pirmo reizi. Ja noteiktajā laikā trūkumi netiek novērsti, prasības pieteikums tiek uzskatīts par neiesniegtu tiesā. Prasības pieteikuma atdošana prasītājam nav šķērslis tā atkārtotai iesniegšanai tiesā, ievērojot likumā noteikto vispārējo prasības pieteikumu iesniegšanas kārtību.
“Savukārt, ja prasības pieteikumu ir atteikts pieņemt tādu iemeslu dēļ, kurus ir iespējams novērst, tiesnesis motivētā lēmumā ir šo jautājumu izlēmis un norādījis uz trūkumiem. Lēmumā tiek norādīti tie trūkumi, kuri ir jānovērš, lai varētu izlemt jautājumu par prasības pieņemšanu un lietas ievešanu tiesā. Tiesnesis nosaka prasītājam termiņu, kurā šie trūkumi ir jānovērš. Ja persona šos trūkumus novērš lēmumā norādītajā termiņā, tad prasības pieteikums tiek ievests tiesā un lieta risinās tālāk savu gaitu. Ja prasītājs saņem tiesneša lēmumu par attiekšanos pieņemt prasības pieteikumu, arī tur ir norādīti iemesli, kāpēc prasības pieteikums ir atteikts. Šādu lēmumu ir iespējams pārsūdzēt, tāpat ir iespējams pārsūdzēt lēmumu, pēc kura prasības pieteikums ir atstāts bez virzības trūkumu novēršanai. Lēmumos viss ir izskaidrots, kas jādara prasītājam, ja vēlas sasniegt pozitīvu rezultātu.”
“No tā, cik kvalitatīvi ir sagatavots pieteikums, lielā mērā ir atkarīgs tas, cik labvēlīgs būs spriedums. Tas nozīmē, ka ļoti būtiski pirms prasības celšanas un pirms tās iesniegšanas tiesā ir konsultēties ar personu, kurai ir juridiska izglītība un kura var sniegt kvalitatīvu juridisko konsultāciju. Jā, protams, ir jārēķinās ar noteiktiem izdevumiem, ja tiek celta prasība tiesā, taču, ja tiek saņemta juridiska konsultācija, izdevumi ir krietni mazāki, nekā tie varētu būt, ja persona pati cīnīsies par savām aizskartajām interesēm. Mūsu valstī personām, kurām ir mantiska rakstura grūtības, ir iespēja vērsties pie valsts pēc palīdzības bezmaksas juridiskās konsultācijas nodrošināšanai, ko Latvijā organizē Juridiskās palīdzības administrācija,” norāda J. Mauliņa.
