FOTO: Ieva Čīka, LETA.
Dzīvokļa sildelementi, t. sk. radiatori un dvieļu žāvētāji, var būt gan kopīpašums, gan atsevišķs īpašums. Šo inženierkomunikāciju piederība būtu vērtējama individuāli, ņemot vērā ēkas specifiku, siltumapgādes sistēmu un energoefektivitāti.
Atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 4. panta pirmās daļas 1. punktam kopīpašuma daļā ietilpst atsevišķā īpašuma sildelementi, ja to funkcionālā darbība ir atkarīga no kopīpašuma inženierkomunikācijām.
Zvērināts advokāts Jēkabs Treijs uzsver, ka tādējādi likumdevējs ir skaidri noteicis, ka robežšķirtne tādu sildelementu kā radiatori un dvieļu žāvētāji piederībai ir to funkcionālās darbības atkarība no kopīpašuma inženierkomunikācijām.
“Burtiski tulkojot minēto normu, būtu atzīstams, ka pie stāvvadiem (kopīpašuma inženierkomunikācija) pieslēgti sildelementi vienmēr būs atzīstami par kopīpašumu tikai tāpēc vien, ka tie ir tehniski pieslēgti pie ēkas stāvvadiem un to darbība ir atkarīga no stāvvadu darbības,” skaidro J. Treijs.
“Bet, tulkojot šo normu plašāk, būtu jāņem vērā, vai dzīvokļa īpašnieka izvēle izmantot vai neizmantot konkrēto sildelementu jebkādā veidā ietekmē kopīpašuma inženierkomunikāciju darbību un atbilstošu ēkas lietošanu. Piemēram, vai sildelementa demontēšana vai nomaiņa rada ūdens noplūdes risku un ietekmē ēkas kopējo siltumapgādi un energoefektivitāti.”
Ekonomikas ministrija uzsver, ka nav precīzi nosakāma attiecīgā elementa (t. sk. radiatoru) piederība kopīpašumam vai atsevišķajam īpašumam, un tas būtu vērtējams katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi.
Ministrija norāda uz tiesu praksi. Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas 2020. gada 3. jūnija spriedumā (lietas arhīva Nr. CA-0202-20/5) secinājusi, ka karstā ūdens apgādes sistēmas elementa atrašanās dzīvokļa īpašuma robežās nav atzīstama par vienīgo un izšķirīgo pazīmi, kas nodala atsevišķu dzīvokļa īpašumu ar tam piederīgajiem elementiem no daudzdzīvokļu mājas kopīpašuma daļas.
Otrs priekšnoteikums, lai izšķirtu, vai attiecīgā inženierkomunikācija, konkrētajā gadījumā – karstā ūdens cauruļvads, ir atsevišķs īpašums vai kopīpašums, ir tā funkcionalitāte (izmantošanas iespējas).
Ekonomikas ministrija uzsver, ka nozīme ir tam, vai atsevišķā dzīvokļa ūdensvada daļu var ekspluatēt patstāvīgi, neietekmējot kopīpašumu.
Līdz ar to tiesu praksē aplūkoto gadījumu par karstā ūdens cauruļvadu varētu attiecināt arī uz radiatoru piederības noskaidrošanu, uzsver ministrija.
Tāpat Ekonomikas ministrija norāda, ka papildu aspekts, uz ko vērst uzmanību, noskaidrojot elementa piederību kopīpašumam vai atsevišķajam īpašumam, ir Senāta 2023. gada 21. septembra spriedums lietā Nr. C29378421, SKC-535/2023.
Tā Senāts ir paudis šādu atziņu: ja tiek pārtraukta attiecīgā elementa ekspluatācija un no tā tiek ietekmēta mājas kopējās inženierkomunikāciju sistēmas konkrētā darbība, tad uzskatāms, ka šis elements ir pieskaitāms pie kopīpašuma.
Spriedumā lasāms: “Saskaņā ar Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumu Nr. 332 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-15 “Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija”” 118.8. apakšpunktu (kopsakarā ar 137. punktu) iekšējos ūdensvada tīklos noslēgarmatūra nepieciešama katra dzīvokļa ievadā. Minētās normas mērķis ir nodrošināt iespēju atslēgt ūdens padevi gadījumā, kad dzīvoklī (atsevišķajā īpašumā) esošajā ūdensvadā rodas bojājums vai ir nepieciešams veikt tā pārbūves darbus.
Vienlaikus ievadventilis (proti, noslēgarmatūra) nodrošina iespēju šādos gadījumos turpināt ekspluatēt mājas kopējo ūdensapgādes sistēmu, tostarp nodrošināt karstā ūdens padevi citos dzīvokļos. Minētais nozīmē, ka bez pilnvērtīgi funkcionējoša ievadventiļa mājas kopējās ūdensapgādes sistēmas normāla un netraucēta funkcionēšana nav iespējama.”
Līdz ar to ievadventilis ir nedalāmi saistīts ar kopīpašuma inženierkomunikācijām, proti, veido daļu no dzīvojamās mājas kopējās ūdensapgādes sistēmas.
Advokāts J. Treijs vērš uzmanību uz informāciju, kas publicēta SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) tīmekļvietnē šogad 7. septembrī. Tajā skaidrots, kā pareizi nomainīt radiatorus un dvieļu žāvētājus. Publikācijā teikts: “Gan radiators, gan dvieļu žāvētājs ir daļa no visas mājas apkures un siltumapgādes sistēmas, un izmaiņas tajos ietekmē visu māju. Turklāt tie nepieder katram atsevišķam dzīvoklim, bet gan mājai kopumā.”
Ņemot vērā iepriekšminētos argumentus, J. Treijs nepiekrita RNP apgalvojumam, ka šie sildelementi vienmēr ir kopīpašums. “Ir iespējami arī tāda veida sildelementi, kuru darbību var regulēt atsevišķā dzīvokļa īpašnieks. Piemēram, ja dzīvojamajā mājā ir uzstādīta tāda apkures sistēma, kurā atsevišķā dzīvokļa radiatoru darbība izšķirīgi neietekmē kopējo ēkas siltumapgādi un energoefektivitāti. Ja dzīvokļa īpašnieks var pat pilnībā atslēgt siltumpadevi radiatoram savā dzīvoklī, tad varētu apgalvot, ka radiators ietilpst atsevišķā īpašumā. Tas pats sakāms par dvieļu žāvētāju,” uzsver advokāts.
Kad LV portāls vērsa “Rīgas namu pārvaldnieka” uzmanību uz neprecizitātēm iepriekš sniegtajā skaidrojumā, tā sabiedrisko attiecību speciāliste Inita Kabanova papildināja uzņēmuma pozīciju.
RNP norāda: ja dzīvokļa robežās esošo sildelementu (radiatoru, dvieļu žāvētāju) darbība ir saistīta ar dzīvojamo māju apkalpojošām kopīpašuma inženierkomunikācijām un iekārtām, tad šie sildelementi ietilpst dzīvokļu īpašnieku kopīpašuma daļā.
Savukārt dzīvokļa robežās esošie sildelementi (radiatori, dvieļu žāvētāji) atzīstami par atsevišķu īpašumu, ja to darbība nav saistīta ar dzīvojamo māju apkalpojošajām inženierkomunikācijām un iekārtām. Piemēram, ja dzīvoklī ir ierīkota alternatīvā apkure, atslēdzot konkrēto īpašumu no centrālās siltumapgādes, vai ja dzīvokļa karstā/aukstā ūdens ievadā ir uzstādīta noslēgarmatūra, kas ļauj pārtraukt ūdens padevi dzīvoklī, neietekmējot pakalpojuma sniegšanu pārējā dzīvojamajā mājā).
Zvērināts advokāts J. Treijs norāda, ka lielākajā daļā dzīvojamo māju ir ierīkotas tādas siltumapgādes sistēmas, kurās siltums vienā dzīvoklī var ietekmēt siltumu citos dzīvokļos un visā mājā, it sevišķi atkarībā no stāva, kurā dzīvoklis atrodas.
Tāpat vairākums radiatoru, ar kuriem var regulēt siltumu, paredz nevis pilnīgu karstā ūdens caurplūdes atslēgšanu, bet gan caurplūdes apjoma mazināšanu, tādā veidā mazinot siltumatdevi.
“Tas apliecina, ka mājā ir izveidota tāda apkures sistēma, kurā katrā dzīvoklī radiatori nodrošina ēkai minimāli nepieciešamo siltumapgādi un atbilstošu ēkas lietojamību kopumā, līdz ar to radiatori ir uzskatāmi par kopīpašumu,” secina J. Treijs.
Pēc zvērināta advokāta domām, cita situācija varētu būt ar dvieļu žāvētājiem, kuri ir pieslēgti nevis apkures sistēmai, bet gan karstā ūdens apgādes sistēmai (karstā ūdens stāvvadam).
Proti, ēkas ūdens apgādes sistēmas mērķis ir nepārtraukti apgādāt dzīvokļus ar karsto un auksto ūdeni, nevis nodrošināt siltumapgādi ēkā. Tādējādi dvieļu žāvētāja lietošana ir dzīvokļa īpašnieka izvēle un nav saistīta ar atbilstošas kopīpašuma lietošanas nodrošināšanu, secina J. Treijs.
Tomēr, tā kā visbiežāk dvieļu žāvētāji ir atkarīgi no karstā ūdens caurplūdes attiecīgajā stāvvadā, tad jebkādas darbības ar tiem ir jāsaskaņo ar ēkas pārvaldnieku, jo darbība ar dvieļu žāvētāju ietekmēs karstā ūdens stāvvadu, t. i., lai demontētu dvieļu žāvētāju, visticamāk, uz brīdi jāaptur karstā ūdens caurplūde.
Lai novērtētu ēkas apkures sistēmu un noteiktu sildelementu funkcionālo saistību ar ēkas kopējo inženierkomunikāciju tīklu, advokāts iesaka vērsties pie ēkas pārvaldnieka, bet šaubu gadījumā – pie būvspeciālista.
