FOTO: Freepik.
Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstījusi Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča iesniegto likumprojektu “Grozījumi Augstskolu likumā”. Tā mērķis ir novērst normatīvajā regulējumā esošās neskaidrības un precīzi definēt augstskolu iespējas iesaistīt to darbā augsti kvalificētus pasaules līmeņa speciālistus, kuri sākotnēji nerunā latviešu valodā, lai veicinātu izcilību Latvijas augstākajā izglītībā un zinātnē. Līdz ar to Latvijas augstskolās vairāk strādātu ārzemju mācībspēku un pētnieku, kuri ne tikai ir motivēti iegūt pieredzi ārvalstīs, bet arī vēlas ilgtermiņā strādāt un veidot karjeru akadēmiskajā un pētniecības jomā Latvijā. LV portāla uzrunātās augstskolas likuma grozījumus atbalsta, tomēr ir gaidāmas plašas diskusijas.
Rakstā analizēta likumprojekta nepieciešamība, tā saturs un atbilstība augstskolu uzdevumiem valsts valodas kopšanā un attīstībā, kā arī Saeimā iesniegtie priekšlikumi likumprojekta pilnveidei. Uz LV portāla jautājumiem atbild Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Universitāte un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.
Augstskolu likuma 3. panta septītajā daļā noteikts, ka augstskolā vismaz pieci procenti no akadēmiskā personāla ir viesprofesori, asociētie viesprofesori, viesdocenti, vieslektori, profesori, asociētie profesori, docenti un lektori, kas iepriekšējo piecu gadu laikā vismaz vienu gadu nepārtraukti bijuši nodarbināti akadēmiskajā amatā kādā no akreditētajām Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu, izņemot Latviju, augstskolām.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka pašlaik vidējais ārzemju akadēmiskā personāla īpatsvars Latvijas augstskolās ir mazāks – 4,6%.
Salīdzinoši nelielā atpalicība no Augstskolu likumā noteiktā nebūtu pamats satraukumam. Turklāt tie ir vidējie rādītāji. Ne vienā vien augstskolā jau tagad ārzemju mācībspēku īpatsvars ir krietni lielāks. Tomēr kopumā mēs ievērojami atpaliekam pat no tuvākajām kaimiņvalstīm. Lietuvā ārvalstu akadēmiskā personāla īpatsvars ir 7%, bet Igaunijā – 15%. Minētie skaitļi uzskatāmi ataino augstskolu internacionalizācijas un starptautiskās atvērtības atšķirības kaut vai tikai Baltijas valstu kontekstā.
Vai augstskolas Latvijā dod priekšroku noslēgtai akadēmiskajai videi, pat nerunājot par ārzemju speciālistu piesaisti? Tāds iespaids varētu rasties. Piemēram, gadījumos, kad konkursos uz vakantajām akadēmiskā personāla štata vietām līdzās kvalificētam speciālistam no citas augstskolas pretendē pašu augstskolas mācībspēks, nereti tiek ievēlēts pēdējais. Starptautiskie konkursi uz augstskolas rektora amatu lielākoties raisa smaidu. Varbūtība, ka varētu tikt ievēlēts ārzemnieks, ir niecīga, protams, izņemot nedaudzās augstskolas, kuras pilnībā vai daļēji nefinansē Latvija.
Vai tā ir Latvijas augstākās izglītības sistēmai raksturīga provinciālisma iezīme? Attiecībā uz ārzemju speciālistu piesaisti varam runāt par ārējiem faktoriem, kas to objektīvi ietekmē.
Likumprojekta anotācijā kā būtisks kavējošais faktors uzsvērta valsts valodas prasme.
Izglītības likuma 48. panta 5.1 daļas norma nosaka: “Strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kura prot un lieto valsts valodu normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā. Šis noteikums neattiecas uz šā likuma 9. panta otrajā un 3.1 daļā minēto.”
Tātad valsts valodas prasības netiek attiecinātas uz izglītības ieguvi citās valodās (Izglītības likuma 9. panta “Izglītības ieguves valoda” otrā daļa) un studiju programmu īstenošanu svešvalodās (vienlaikus 9. panta 3.1 daļā pirms atsauces uz Augstskolu likumu nepārprotami noteikts, ka augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā).
Prasības valsts valodas lietošanai, uz kurām norādīts Izglītības likuma 48. panta 5.1 daļā, nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 157 “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi”. Atbilstoši to 1. pielikumam universitāšu un citu augstākās izglītības iestāžu akadēmiskajam personālam nepieciešamais valsts valodas prasmes līmenis un pakāpe ir C1. Piezīmē norādīts, ka prasības neattiecas uz ārvalstniekiem, ja viņi strādā studiju programmās, kurās Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā paredzēti izņēmumi attiecībā uz studiju valodu.
Tādējādi valsts valodas prasmes prasības neattiecas uz tiem ārzemju mācībspēkiem, kuri valsts valodā īstenotā studiju programmā realizē tās daļu kādā no citu Eiropas Savienības dalībvalstu oficiālajām valodām. Turklāt arī šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura, maģistra, promocijas, doktora teorētiskā pētījuma un mākslinieciskās jaunrades darba izstrāde. Līdz ar to var tikai lasīt lekcijas, vadīt seminārus un praktiskās nodarbības.
Arī likumprojekta anotācijā akcentētas pretrunas normatīvajā regulējumā. Konkrētajā gadījumā tās visdrīzāk nerada kolīzijas, jo Augstskolu likumā noteiktajam regulējumam ir augstāks spēks nekā Ministru kabineta noteikumiem.
Taču pastāv labvēlīga augsne neizpratnei un patvaļīgām interpretācijām.
Turklāt, ja situācija ar piedalīšanos studiju programmu īstenošanā ārzemniekam, kurš nepārvalda latviešu valodu, normatīvajā regulējumā ir atrisināta, tad neskaidrs paliek jautājums par konkrētā speciālista darbu augstskolā vēlētā amatā, jo akadēmiskā personāla pienākumi un citi ar to izpildi saistītie uzdevumi neaprobežojas ar tiešo studiju darbu vien.
Likumprojekts paredz papildināt Augstskolu likuma 27. pantu “Akadēmiskais personāls” ar septīto daļu šādā redakcijā: “Lai veicinātu augstskolas attīstību tās stratēģiskajā specializācijā, akadēmiskā personāla amatā, izņemot lektoru un asistentu, uz laiku ne ilgāku par sešiem gadiem var ievēlēt ārzemnieku, kura valsts valodas zināšanas neatbilst normatīvajos aktos noteiktajam apjomam. Pēc sešu gadu termiņa beigām ar ārzemnieku var turpināt darba attiecības, ja ārzemnieks ir ieguvis apliecinājumu par valsts valodas zināšanām Ministru kabineta noteiktajā apjomā.”
Lai izprastu likumprojekta būtību, svarīgi pievērst uzmanību atsevišķām formulējuma detaļām. Pirmkārt, tajā ietverta norāde uz augstskolas stratēģisko specializāciju, kas šādā formulējumā satur nevis konkrētus ierobežojumus, bet likuma burtam ne īpaši atbilstošu atsauci uz piedāvātās tiesību normas pamatā esošo motivāciju. Otrkārt, minētā norma neattiecas uz līgumattiecībām ar ārzemnieku, tā vietā – ilgstošākas un dziļākas saiknes izveidošanu ar viņu, t. i., ievēlēšanu akadēmiskajā amatā. Treškārt, ir noteikta akadēmiskās kvalifikācijas latiņa, jo norma nav attiecināma uz lektoru un asistentu. Ceturtkārt, normas attiecināšanai uz konkrētu augstskolas mācībspēku noteikts laika ierobežojums, proti, ievēlēšanas termiņš akadēmiskajā amatā jeb seši gadi. Atkārtota ievēlēšana ir iespējama tikai tad, kad latviešu valoda apgūta augstākajā pakāpē. Tātad, risinot valsts valodas prasmes jautājumu, likumprojekts vienlaikus nosaka arī vairākas citas principiālas prasības amata pretendentam, uz kuru attiektos valsts valodas prasmes prasību samazinājums.
Tāpat likumprojektā iecerēts papildināt Augstskolu likuma pārejas noteikumus ar normām, kas paredz attiecināt valsts valodas prasmes prasības uz ārzemnieku, kurš jau ir ievēlēts akadēmiskā personāla amatā, tikai pēc 2031. gada 31. janvāra.
Saeima likumprojektu pieņēmusi pirmajā lasījumā, tas ir, faktiski akceptējusi vienīgi tā konceptuālo ieceri. Nesen beidzās termiņš priekšlikumu iesniegšanai otrajam lasījumam. Vēl gaidāms otrais un trešais lasījums. Rezultātā likumprojekta teksts var būtiski mainīties.
Saeimas deputāte Ilze Indriksone otrajam lasījumam iesniegusi priekšlikumu papildināt likumprojektu ar normu, kas noteic, ka divu gadu laikā no ievēlēšanas amatā ārzemniekam jāiegūst apliecinājums par valsts valodas zināšanām vismaz B2 līmenī, kā arī precizēt normas par darba turpināšanu akadēmiskajā amatā pēc ievēlēšanas termiņa beigām.
Savukārt Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa un deputāte Līga Kļaviņa saskatījušas iespēju vienlaikus ar normatīvā regulējuma pilnveidi kvalificētu ārzemju speciālistu iesaistei augstskolas akadēmiskajā darbā analoģiski pilnveidot normatīvo regulējumu rektora ievēlēšanai. Viņas iesniegušas priekšlikumu papildināt Augstskolu likuma 17. pantu “Rektors” ar divpadsmito daļu šādā redakcijā: “Rektora amatā uz laiku ne ilgāku par pieciem gadiem var ievēlēt Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoni, kura valodas zināšanas neatbilst normatīvajos aktos noteiktajam apjomam. Pēc piecu gadu termiņa beigām personu var atkārtoti ievēlēt par augstskolas rektoru, ja persona ir ieguvusi apliecinājumu par valsts valodas zināšanām Ministru kabineta noteiktajā apjomā.”
D. Mieriņa un L. Kļaviņa arī rosina grozīt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu, svītrojot tajā noteiktos izņēmumus ārzemju mācībspēku darbam studiju programmas īstenošanā. Tas dotu iespēju ievērojami paplašināt un padziļināt viņu iesaisti augstskolas akadēmiskajā darbā.
Diskusijas par valsts valodas prasmes prasību atvieglošanu ārzemju speciālistiem, kuri strādā Latvijas augstskolās, notiek ne pirmo reizi.
Diskusijās, kas norisinājās iepriekšējos gados, valsts valodas aizstāvība guva virsroku pār studentu un augstākās izglītības interesēm.
Taču, paliekot pie striktām prasībām attiecībā uz valsts valodas prasmi, diezin vai augstskolu starptautiskā atvērtība un internacionalizācija uzlabosies. Lai kā gribētos, nav gaidāms, ka kvalificēti speciālisti apgūs latviešu valodu tikai tādēļ, lai varētu ne vien pastrādāt kādā Latvijas augstskolā, bet arī saistīt ar to savu akadēmisko un zinātnisko karjeru. Protams, daži izņēmuma gadījumi ir un būs, bet ne vairāk. Tādēļ saprātīgs kompromiss saistībā ar valsts valodas prasībām ir nepieciešams. Vai pretruna starp likumprojektu un Valsts valodas likumu vispār pastāv?
Augstskolu likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka augstskolas savā darbībā izkopj un attīsta zinātni, mākslu un valsts valodu. Likumprojekta anotācijā uzsvērts, ka tajā pilnībā tiek ievērotas minētās prasības, jo likumprojekts nesašaurina valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā, kā arī neietekmē augstskolu pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu.
Saeimas sēdē, referējot par likumprojektu pirmajā lasījumā, deputāte Antoņina Ņenaševa argumentēja, kāpēc tas nevis vājinās, bet stiprinās valsts valodu: “Līdz šim brīdim ārzemju pasniedzējiem bija jāizmanto likuma nepilnības, lai strādātu, bet tagad būs skaidri pateikts: jūs esat laipni gaidīti.
Līdz šim ārvalstu pasniedzēji varēja strādāt, nezinot valodu, tomēr tagad tiks skaidri noteikts – pēc sešiem darba gadiem valoda ir jāprot.
Tas nav ideoloģisks jautājums, bet gan loģisks. Tā vietā, lai panāktu jaunu zināšanu ieplūšanu, uzņemtu talantīgus ārvalstu pasniedzējus un studenti saņemtu, iespējams, labāko izglītību, mēs Latvijā ap augstākās izglītības sistēmu esam uzcēluši tādu kā valodas sētu. Nešaubīgi, ka šāds darbs ir novērtēts ar nesekmīgu atzīmi. To ielikuši darba devēji, eksperti, Pasaules Bankas un Eiropas Komisijas pētnieki. Patlaban mums jārīkojas divtik gudri, lai atgūtu iekavēto. Man konkrētajiem grozījumiem ir vienkārša mēraukla – studentu konkurētspēja.”
Likumprojekta apspriešanā izskanēja arī pamatotas šaubas un pārdomas. Piemēram, Saeimas deputāte Ilze Indriksone uzskata, ka ārzemju pasniedzēju spēja apgūt valsts valodu tiek vērtēta pārāk zemu. Seši gadi, viņasprāt, ir nesamērīgi ilgs termiņš. Deputātei bijis nepatīkams pārsteigums, kad Rektoru padomes pārstāvis informēja: diemžēl augstskolu iekšējā pārvaldībā mēdzot pāriet uz komunikāciju svešvalodā. Tas ir nepieņemami, un jānodrošina kārtība, lai piesaistītie mācībspēki sešus gadus nevis strādā, neko nemācoties, bet sāk mācīties un pilnveidot zināšanas, tādējādi paliekot uz vairākiem termiņiem Latvijā un sniedzot ieguldījumu augstskolu attīstībā. Protams, ir nepieciešams piesaistīt ārzemju mācībspēkus augstākajā izglītībā un zinātnē, tomēr māc bažas, vai piedāvātais priekšlikums atbilst Valsts valodas likumam un tā kārtībai. Tāpat jāpievērš uzmanība Imigrācijas likumam, akcentēja I. Indriksone.
Valsts valodas likuma normas šķietami ir pretrunā likumprojektam. Piemēram, minētā likuma 6. panta pirmajā daļā noteiktais, ka valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu darbiniekiem jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai, attiecas uz visām valsts augstskolām. Faktiski tas nozīmē, ka visiem augstskolu mācībspēkiem jāprot valsts valoda C1 līmenī. Vienlaikus attiecīgā panta ceturtajā daļā noteikts, ka ārvalstu speciālistiem, kuri strādā Latvijā, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai.
Likumprojekts paredz terminētus izņēmumus valsts valodas prasmes prasībām ārzemniekiem, kuri ievēlēti akadēmiskā personāla amatā.
LV portāls vēlējās noskaidrot Valsts valodas centra (VVC) viedokli par to, kā likumprojekts varētu ietekmēt valsts valodas stiprināšanu. Valsts valodas centra Valodas kontroles departamenta Valodas kontroles Rīgas reģiona nodaļas vadītāja Aira Semjonova atbildēja lakoniski: “Lai izvērtētu un apzinātu iespējamās sekas, nodarbinot ārzemniekus akadēmiskā personāla amatā, būtu nepieciešama papildu informācija (piemēram, potenciālais ārzemnieku kopskaits). Prezumējams, ka liels nodarbināto ārzemnieku skaits var negatīvi ietekmēt Latvijas darba tirgu kopsakarā ar valsts valodas politikas īstenošanu.”
Tātad Valsts valodas centrs nesaskata likumprojektā piedāvātā risinājuma negatīvo ietekmi uz valsts valodu, bet vienlaikus uz varbūtības pamata pieņem, ka tāda varētu veidoties, ja ārzemnieku, kuri nepārvalda valsts valodu, skaits ievērojami pieaugtu. Jāpiebilst, ka šāda situācija vismaz pārskatāmā laika periodā ir praktiski neiespējama.
LV portāls nosūtīja jautājumus astoņām universitātes tipa augstskolām. Uz tiem atbildēja Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), Latvijas Universitāte (LU) un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA).
RSU: “Pašlaik ir pieejama tikai pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstītā likumprojekta redakcija. Kā noprotams pēc debatēm pirmajā lasījumā, par to ir gaidāmas plašas diskusijas. Līdz ar to mēs konceptuāli atbalstām pieeju, ka valodu prasības varētu tikt pārskatītas, tomēr ir pāragri spriest par jaunām risinājumu detaļām.”
“Piekrītam, ka Valsts prezidenta virzītie grozījumi atvieglos universitātes darbu, piesaistot docētājus no ārvalstīm.”
LU: “Valsts prezidenta rosinājums atvieglot valsts valodas zināšanu prasības ārvalstu mācībspēkiem ir vērtējams pozitīvi. Tas noteikti ir viens no faktoriem, kas varētu veicināt ārvalstu docētāju vai pētnieku interesi par darbu Latvijas augstskolās un zinātniskajās institūcijās. Vienlaikus jāapzinās, ka tas ir risinājums speciālistu sākotnējai piesaistei, jo viņu noturēšanai ilgtermiņā ir svarīgi arī citi faktori, piemēram, konkurētspējīgs atalgojums, darba vide un sadzīves apstākļi, atbalsts latviešu valodas apguvē u. c. Arī Valsts valodas likums netiek atcelts. Valsts valoda šiem speciālistiem ilgtermiņā tāpat būs jāapgūst, turklāt ne tikai sarunvalodas, bet arī augstākajā līmenī, lai sekmīgi iesaistītos gan akadēmiskajā darbā un pētniecībā, gan augstskolu koleģiālo institūciju darbā, spētu sekot līdzi nacionālajam un augstskolu iekšējam normatīvajam regulējumam, kā arī oficiālajai un korporatīvajai saziņai ikdienā.”
JVLMA: “Ņemot vērā, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studiju process ir akreditēts gan latviešu, gan angļu valodā, valsts valodas prasmes prasību atvieglošanai nebūs lielas nozīmes.”
RSU: “Nē, domājam, ka prasības būtu jāpiemēro universāli – visās jomās.”
LU: “Universitāšu stratēģiskās specializācijas ir mainīgas, tāpēc atvieglojumiem būtu jāattiecas uz visām studiju programmām, neatkarīgi no konkrētajā brīdī pastāvošās stratēģiskās specializācijas.”
JVLMA: “Visas augstskolas īstenotās studiju programmas atbilst JVLMA stratēģiskajai specializācijai.”
RSU: “Likumprojekta autori acīmredzot vēlējušies noteikt “kvalitātes latiņu”, nepieļaujot mazāk kvalificētu mācībspēku piesaisti un rosinot piesaistīt mācībspēkus ar augstāku kvalifikāciju.”
LU: “Ne tikai profesori, bet arī docenti studiju procesā ieņem ļoti nozīmīgu lomu – pamatstudiju līmenī docentam var būt vadošā loma studiju procesa pilnveidē un attīstībā, arī stratēģiskās specializācijas noteikšanā, tāpēc minēto atvieglojumu piemērošana gan profesoriem, gan docentiem ir būtiska.”
JVLMA: “Iespējams, būtu lietderīgāk prasības attiecināt tikai uz tiem ārzemju speciālistiem, kuru akadēmiskā un zinātniskā kvalifikācija atbilst prasībām ievēlēšanai profesora amatā.”
RSU: “Šobrīd ir sarežģīti prognozēt, vai attiecīgās problēmas universitātei varētu rasties. Līdz šim ārvalstu kolēģi ir labi iekļāvušies mūsu kolektīvā.
Nav noslēpums, ka starptautiskā zinātnes valoda ir angļu valoda, kurā universitātes kolēģi sazinās ar sadarbības partneriem visā pasaulē.”
LU: “Katrs ārvalstu speciālista piesaistes gadījums jāskata individuāli. Iespējamie izaicinājumi jāapsver vēl pirms tam, ņemot vērā darba jomu un specifiku. Grūtības ar ārvalstu kolēģa integrāciju Latvijas augstskolas vidē nevar izslēgt, tomēr apspriestie atvieglojumi neatceļ prasību noteiktā termiņā apgūt valsts valodu. Piesaistot plašāka mēroga starptautisko zinātību ar ārvalstu speciālistu palīdzību, ir jāparedz arī iespējamo negatīvo ietekmi atsverošie mehānismi. Proti, palielinoties starptautiskās zinātniskās terminoloģijas izmantojumam, īpaša uzmanība jāpievērš arī latviešu valodai, kopjot terminoloģijas turpmāko attīstību arī dzimtajā valodā.”
JVLMA: “Grūti pateikt, jo JVLMA tuvākajā laikā tāda situācija nav iespējama. Noteikti būs jāstiprina ar personālu strādājošo administratīvo darbinieku svešvalodu zināšanas. Tāpat jāpielāgo studiju plānojums un grupu sadalījums, lai nodrošinātu, ka studējošo svešvalodu zināšanu līmenis nerada šķēršļus attiecīgā studiju kursa satura apguvei pie docētāja, kurš komunicē angļu valodā.”
RSU: “Universitātei ir ilggadēja pieredze, piesaistot viesdocētājus un viespētniekus no ārvalstīm. Piemēram, 2023. gadā RSU bija nodarbināti 111 ārvalstu kolēģi. Nesen guvām pieredzi, piesaistot darbam tenūrprofesorus un augsta līmeņa zinātniekus no ārzemēm. RSU šobrīd ir tenūrprofesors no Vācijas (Bhupesh Kumar Prusty) un augsta līmeņa zinātnieks no Lielbritānijas (Valentyn Mohylyuk).”
LU: “Starptautiskās dimensijas attīstīšanai augstskolās ir divi ceļi. Viens no tiem ir ārvalstu speciālistu piesaiste, savukārt otrs – pašmāju speciālistu pieredzes un zināšanu bagātināšana ārvalstīs. LU pašlaik strādā vairāk nekā 35 akadēmiskā personāla pārstāvji, kuri pēdējo piecu gadu laikā vismaz gadu bijuši nodarbināti kādā no ārvalstu augstskolām. Speciālisti Latvijā atgriežas ar jaunām kompetencēm, kas ir īpaši būtiskas studiju procesā.
Līdzšinējā LU pieredze ārvalstu speciālistu piesaistē ir pozitīva. Patlaban LU strādā vairāk nekā 100 ārvalstnieku, tostarp kā viesdocenti, asociētie viesprofesori, viesprofesori, viespētnieki un vadošie viespētnieki no ārvalstu augstskolām. Piemēram, Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātē un Atomfizikas un spektroskopijas institūtā strādā ukraiņu zinātnieks, asociētais profesors Roman Viter, kurš pasniedz arī kursu “Aktualitātes fizikā un astronomijā”. Minētajā fakultātē kursus par datu analīzes statistiskajām metodēm pasniedz horvātu viesdocents Toni Sculac. Arī Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē strādā vairāki ārvalstu profesori, kā, piemēram, Ekonomikas un vadības zinātniskajā institūtā un Finanšu un grāmatvedības nodaļā pienākumus veic profesors Simon Grima no Maltas un profesors Pierpaolo Marano no Itālijas.”
JVLMA: “JVLMA ir pozitīva pieredze.
Darbs JVLMA piedāvātajās studiju specializācijās nav iedomājams bez starptautiski atzītu ārvalstu mūziķu, docētāju un pētnieku iesaistes studiju, pētnieciskā un radošā darba procesos.
Pašlaik augstskolā strādājošo ārvalstu speciālistu īpatsvars sabalansēts tā, lai viņiem nodrošinātu iespējami kvalitatīvus darba apstākļus, kā arī maksimālu darba atdevi augstskolas aktivitātēs.”
RSU: “Latvijas augstākā izglītība nav pietiekami finansēta, salīdzinot ne tikai ar Eiropas, bet arī Baltijas valstīm. Tādējādi galvenais līdzeklis, kas varētu sekmēt starptautiski atzītu ārzemju docētāju un pētnieku piesaisti, ir atbilstošs nacionālais budžeta finansējums studiju procesam un pētniecībai.”
LU: “Intereses pieauguma veicināšanai būtiska ir stabilitāte – skaidrība par atalgojumu, paredzama darba slodze, ko varētu ieviest līdz ar jauno akadēmiskās karjeras attīstības modeli.”
JVLMA: “Konkurētspējīgs atalgojums.”
Trīs augstskolu skatījums, protams, nevar pārstāvēt visu augstskolu viedokli, taču secinājumus var izdarīt. Augstskolas ir ieinteresētas piesaistīt arvien vairāk kvalificētu ārzemju speciālistu studiju programmu īstenošanai un zinātniskajam darbam. Likumprojekta ieceri augstskolas vērtē pozitīvi. Tomēr ar valsts valodas prasmes prasību atvieglošanu nepietiek. Ar to var sākt, lai paaugstinātu augstskolu starptautisko konkurētspēju. Ne mazāk svarīga ir augstskolu mācībspēku darba atalgojuma starptautiskā konkurētspēja, tāpat arī citi motivējošie faktori. Minēto problēmu risināšanai nelīdzēs tikai jauni likumprojekti.
