Reizi piecos gados, kad Latvijā notiek kārtējie Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, šo svētku noslēguma diena (svētdiena) ir valsts svētku diena, bet tai sekojošā darba diena (pirmdiena) ir atpūtas diena jeb brīvdiena.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Visas mūsu valsts svētku dienas ir ierakstītas īpašā likumā – “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Viena no jaunākajām ar likumu noteiktajām valsts svētku dienām ir Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma diena, kas iekrīt svētdienā, 9. jūlijā. No visām valsts svētku dienām tikai trijām likums paredz īpašu regulējumu – tām seko atpūtas diena. Šajā skaidrojumā, balstoties uz speciālistu iepriekš LV portālam sniegtajiem skaidrojumiem par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu, atgādinām, kas ikvienam jāzina par 2023. gada 9. un 10. jūliju.
Ja svētku dienas – 4. maijs, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma diena un 18. novembris – iekrīt sestdienā vai svētdienā, tad nākamo darba dienu nosaka par brīvdienu. Šāds regulējums ir ietverts likuma “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. panta pirmās daļas noslēgumā.
Tas nozīmē, ka reizi piecos gados, kad Latvijā notiek kārtējie Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, šo svētku noslēguma diena (svētdiena) ir valsts svētku diena, bet tai sekojošā darba diena (pirmdiena) ir atpūtas diena jeb brīvdiena. Tātad šogad valsts svētku diena ir svētdiena, 9. jūlijs, kam seko atpūtas diena – pirmdiena, 10. jūlijs.
Galvenā atšķirība starp svētku dienu un brīvdienu ir saistīta ar atvaļinājuma aprēķinu un apmaksu, darba samaksu, ja darbiniekam šajā dienā ir jāstrādā, kā arī situāciju, ja darbinieks ir saslimis.
Darba likuma 149. pants noteic, ka darbiniekam ir tiesības uz ikgadēju darba devēja apmaksātu atvaļinājumu četru kalendāra nedēļu apmērā, neskaitot svētku dienas.
Ja atvaļinājuma laikā iekrīt 9. jūlijs, kas ir svētku diena, tad atvaļinājums pagarinās par vienu dienu, svētku diena tiek pieskaitīta pēdējai atvaļinājuma dienai. Ja 9. jūlijs ir pēdējā atvaļinājuma diena, tad pagarinājums ir par 10. jūliju, kas ir atpūtas diena, un darbā ir jāatgriežas 11. jūlijā.
Ja atvaļinājuma pirmā diena ir 10. jūlijs, tad atvaļinājums nepagarinās, jo tiesību akti noteic, ka atvaļinājumu pagarina par svētku dienu skaitu. Šogad pirmdiena, 10. jūlijs, ir atpūtas diena.
Būtiski zināt, ka atbilstoši Darba likuma 75. panta astotajai daļai par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamo samaksu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā. Tātad darba devējs vidējo izpeļņu aprēķinās un izmaksās par tik darba dienām, cik iekrīt atvaļinājuma laikā.
Saskaņā ar Darba likuma 151. pantu papildatvaļinājums ir piešķirams darbinieka darba dienās. Tas nozīmē, ka 9. un 10. jūlijs nevar būt papildatvaļinājuma diena, ja tās nav darbinieka darba dienas. Savukārt, ja 9. un 10. jūlijā ir jāstrādā, tad darbiniekam ir tiesības vajadzības gadījumā (piemēram, bērna dzimšanas dienā) šīs dienas izmantot kā apmaksātas papildatvaļinājuma dienas.
Saskaņā ar Darba likuma 68. panta pirmo daļu darbinieks, kas veic darbu svētku dienā, saņem piemaksu ne mazāk kā 100% apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 100% apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Tātad, ja 9. jūlijā, kas ir valsts svētku diena, ir jāstrādā, tad par darbu pienākas paaugstinātā atlīdzība.
Savukārt, ja ir jāstrādā 10. jūlijā, kas ir brīvdiena, apmaksa pienāksies saskaņā ar nolīgtā darba līguma noteikumiem. Darba likums paredz: ja darbinieks tiek iesaistīts darbā atpūtas laikā, tad darba devējam jāpiešķir viņam līdzvērtīga kompensējoša atpūta citā nedēļas darba dienā.
Vēl viena būtiska nianse šajā gadījumā ir nolīgtais pārskata periods. Proti, ja atpūtas laiku pārskata periodā nepiešķirs, tad var izveidoties situācija, ka ir nostrādātas virsstundas. Virsstundu apmaksu regulē Darba likuma 68. pants.
Tiem, kam abas dienas iekrīt jūlija darba grafikā, bet uz darbu nav jādodas, darba samaksa par šīm dienām būs atkarīga no nolīgtā darba laika.
Ja ir nolīgts normālais darba laiks (piecu darba dienu un 40 stundu darba nedēļa) un noteikta amatalga, tad, neraugoties uz to, ka 10. jūlijs ir brīvdiena, darba samaksa nemainīsies.
Savukārt, ja darba līgumā ir nolīgts summētais darba laiks un stundas tarifa likme un 9. un 10. jūlijā nav jāstrādā, tad darba devējs šīs dienas neapmaksās.
Slimības lapu A laikā no pirmās līdz devītajai slimības dienai apmaksā darba devējs atbilstoši likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. pantam. Tajā noteikts, ka darba devēja pienākums ir darba ņēmējiem, kuriem darba periodā iestājusies pārejoša darba nespēja, izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75% apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80% apmērā – par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par deviņām kalendāra dienām.
Slimības naudu A lapai aprēķinās par tām darbnespējas dienām (stundām), kurās darbiniekam būtu bijis jāstrādā.
Ja uzņēmumā ir pieņemts iekšējais dokuments, kas nosaka citu (labvēlīgāku) sociālo garantiju, tostarp slimības lapu, apmaksas kārtību, tad slimības lapa A tiek apmaksāta atbilstoši tai.
Savukārt slimības lapas B apmaksu nosaka likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 13. panta pirmā daļa. VSAA slimības pabalstu piešķir un izmaksā par laiku no darba nespējas desmitās dienas līdz darbspēju atgūšanas dienai, bet ne ilgāku par 26 nedēļām, skaitot no darba nespējas pirmās dienas, ja darba nespēja ir nepārtraukta, vai ne ilgāku par 52 nedēļām triju gadu periodā, ja darba nespēja atkārtojas ar pārtraukumiem.
Tādējādi, ja 9. un 10. jūlijā darbiniekam ir slimības lapa B, tad šīs dienas tiks apmaksātas 80% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
Tāpat šajos datumos tiek apmaksāta slimības lapa B, kas ir izsniegta sakarā ar slima bērna līdz 14 gadu vecumam kopšanu.
