Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Ikdienā, vēršoties dažādās iestādēs – gan valsts, gan privātajās –, ir nepieciešams aizpildīt veidlapas, pieteikumus, kuros nereti personai ar savu parakstu jāapliecina, ka tās sniegtā informācija ir patiesa. Kāda nozīme ir šādam apliecinājumam un kādas sekas var iestāties par nepatiesas informācijas sniegšanu? LV portāls, konsultējoties ar zvērinātu advokātu Tomu Vilni, skaidro atbildes uz šiem jautājumiem.
Vairumā gadījumu, kad persona sniedz informāciju valsts vai pašvaldības iestādei, aizpildot iesnieguma veidlapu (formu), tajā ir iekļauts apliecinājums par sniegtās informācijas patiesumu un to, ka nepatiesu ziņu gadījumā iesnieguma autors var tikt saukts pie atbildības.
Praksē šādi apliecinājumi ir sastopami dažādās variācijās, piemēram, dažviet apliecinājuma teksts ir lakonisks, savukārt citviet tas ietver papildu pienākumus, kā, piemēram, apņemšanos noteiktā laikā informēt iestādi par izmaiņām sniegtajā informācijā.
Attiecībā uz formu ir pieejami divi varianti – apliecinājums, kurā nepieciešams tikai personas paraksts, un apliecinājums, kurā jāveic īpaša grafiska atzīme (“ķeksītis”). Apliecinājumi ar “ķeksīti” parasti attiecas uz konkrētās informācijas patiesuma apliecināšanu, piemēram, persona kādā laika periodā nav guvusi ienākumus.
Zvērināts advokāts Toms Vilnis skaidro, ka šādu apliecinājumu mērķis ir nodrošināt, ka persona iestādei sniedz patiesu informāciju. Apliecinājumiem ir preventīva un brīdinoša funkcija, un tie var novērst personas mēģinājumu sniegt nepatiesas vai nepilnīgas ziņas, kā arī atgādināt par sekām, ja sniegtās ziņas nebūs patiesas vai pilnīgas. Vienlaikus šādi apliecinājumi var būt pierādījums tam, ka persona apņēmās sniegt pilnīgu un patiesu informāciju, apstiprināja fakta esamību vai neesamību vai uzņēmās papildu pienākumu, piemēram, informēt par izmaiņām sniegtajā informācijā.
Nereti apliecinājumi ir jāsniedz gadījumos, kad personai jāatbilst noteiktiem kritērijiem, piemēram, piedaloties iepirkumos un konkursos, piesakoties uz valsts vai pašvaldības finansējumu, bet objektīvu un loģisku apsvērumu dēļ personai nav iespējams pierādīt kāda kritērija izpildi.
“Pamatā tas attiecas uz negatīviem faktiem, piemēram, persona nevar pierādīt, ka tai ir nevainojama reputācija vai nav notikusi nelikumīga būvniecība. Savukārt iestādei kāda kritērija pārbaude ar pamatojošiem dokumentiem nereti varētu būt nelietderīga, jo patērētu nesamērīgi daudz administratīvo resursu. Šādos gadījumos apliecinājums par atbilstību kritērijam, kāda fakta esamību vai neesamību un sniegtās informācijas patiesumu ir praktiskākais risinājums,” norāda T. Vilnis.
Pienākums apliecināt sniegtās informācijas patiesumu var izrietēt no likuma, kas paredz, ka personai jāapliecina sniegtās informācijas patiesums, tādēļ iestāde apliecinājumu iekļauj tās izstrādātajā iesnieguma veidlapā, vai ar likumu apstiprinātās veidlapas jau ietver šādu apliecinājumu.
Piemēram, nostiprinājuma lūguma formas izmaiņu veikšanai zemesgrāmatā ir apstiprinātas ar Ministru kabineta noteikumiem, un tajās jau ir ietverts apliecinājums par patiesas informācijas sniegšanu. Advokāts uzsver, ka praksē ir vairāki gadījumi, kad likums nenosaka pienākumu apliecināt patiesas informācijas sniegšanu un iesnieguma veidlapa nav apstiprināta ar likumu, taču iestāde vai privāto tiesību subjekts (piemēram, apdrošināšanas sabiedrība, banka, patērētāju kreditēšanas sniedzējs), izstrādājot iesnieguma veidlapu, ir iekļāvis šādu apliecinājumu.
Vairumā gadījumu apliecinājuma tekstā nav norādes uz konkrētu tiesību normu, saskaņā ar kuru var iestāties juridiskā atbildība, izņemot atsevišķus gadījumus, kad apliecinājumā ir ietverts brīdinājums, ka persona ir saucama pie kriminālatbildības.
T. Vilnis skaidro: “Gadījumos, kad likums paredz atbildību un sekas par nepatiesas vai nepilnīgas informācijas sniegšanu, būtībā nav tiesiskas nozīmes, vai iesniegums satur apliecinājumu par sniegtās informācijas patiesumu un vai persona pēc šāda apliecinājuma ir parakstījusies vai veikusi atzīmi (t. i., ievilkusi “ķeksīti”). Tas saistīts ar to, ka persona nevar aizbildināties ar likuma nezināšanu, – princips “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”. Pretēja pieeja būtu juridiskais formālisms un faktiski aizsargātu personas, kuras apzināti maldina iestādes vai citas personas. Nav pieļaujama situācija, ka persona neatbild par nepatiesu ziņu sniegšanu iestādei tikai tāpēc, ka formāli “neatķeksēja” atzīmi par sniegtās informācijas patiesumu.”
Izņēmums no iepriekš minētā ir likumā tieši noteiktos gadījumos. Piemēram, par apzināti nepatiesas liecības, atzinuma, tulkojuma, paskaidrojuma vai pieteikuma sniegšanu administratīvā pārkāpuma procesā iestādē, pirmstiesas kriminālprocesā, tiesā, notāram vai tiesu izpildītājam personai iestājas kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 300. pantu, ja persona pirms tam ir brīdināta par kriminālatbildību.
Ja persona ir sniegusi nepatiesas ziņas, tad smagākā juridiskās atbildības forma, kas var iestāties, ir kriminālatbildība. Saskaņā ar Krimināllikuma 272. pantu nepatiesu ziņu sniegšana valsts institūcijai ir kriminālpārkāpums. “Jānorāda, ka kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 272. pantu var iestāties tikai tad, ja ziņas sniedzamas valsts institūcijai, kas ar likumu pilnvarota pieprasīt informāciju. Šādas institūcijas ir izmeklēšanas, uzraudzības, kontroles u. c. institūcijas, kurām likums piešķīris attiecīgas tiesības,” akcentē T. Vilnis.
Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par nepatiesas informācijas sniegšanu arī citās normās, piemēram, Krimināllikuma 219. pantā (“Nepatiesu ziņu norādīšana mantiska rakstura deklarācijās”), 217. pantā (“Nepatiesu ziņu norādīšana grāmatvedības dokumentos”), iepriekš minētajā 300. pantā (“Apzināti nepatiesas liecības, atzinuma, tulkojuma, paskaidrojuma un pieteikuma sniegšana”) un 328. pantā (“Nepatiesu ziņu sniegšana institūcijai vai valsts amatpersonai, ja šādas ziņas ir sniegusi valsts amatpersona”).
Advokāts uzsver –, ja tiek konstatēta nepatiesi sniegta informācija, tad, ņemot vērā lietas apstākļus, piemēram, personas nodomu, nepatiesu ziņu sniegšanas mērķi, personas citas darbības un radīto kaitējumu, var tikt noteiktas arī citu, smagāku noziedzīgu nodarījumu sastāva pazīmes. “Ja persona ir sniegusi nepatiesas ziņas, lai iegūtu no valsts, pašvaldības vai privāto tiesību subjekta finansējumu, šādā rīcībā varētu tikt saskatītas krāpšanas pazīmes atbilstoši Krimināllikuma 177. pantam. Līdzīgi, ja persona ir sniegusi nepatiesas ziņas Valsts ieņēmumu dienestam par saviem ienākumiem, kā rezultātā ir samaksājusi mazāku nodokli, šādā rīcībā varētu tikt konstatēts Krimināllikuma 218. panta pārkāpums – izvairīšanās no nodokļu nomaksas.”
Tāpat par nepatiesu ziņu sniegšanu personu var saukt pie administratīvās atbildības, piemēram, Konkurences likuma 9.4 panta pirmās daļas 4. punkts paredz, ka Konkurences padome var uzlikt naudas sodu par maldinošas informācijas sniegšanu.
Līdztekus kriminālatbildībai un administratīvajai atbildībai, ja persona ar nepatiesi sniegto informāciju ir nodarījusi zaudējumus, aizskartā persona var prasīt zaudējumu atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtā, ceļot prasību tiesā. Savukārt, ja nepatiesas ziņas ir sniegusi valsts amatpersona vai persona ar likumu regulētā profesijā, šāda rīcība var rezultēties ar disciplināratbildību, piemēram, rājienu, atalgojuma samazināšanu uz noteiktu laiku, pazemināšanu amatā vai pat atbrīvošanu no amata.
“Papildu juridiskajai atbildībai sekas nepatiesu ziņu sniegšanas gadījumā parasti ir sadarbības pārtraukšana, līguma izbeigšana, piešķirto tiesību un finansējuma atprasīšana un citas tamlīdzīgas sekas, lai novērstu labumu, kuru persona ir guvusi ar nepatiesu informāciju,” skaidro T. Vilnis.
Piemēram, saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 42. panta otrās daļas 14. punktu viens no kandidātu un pretendentu izslēgšanas iemesliem ir nepatiesas vai nepilnīgas informācijas sniegšana. Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 86. panta otrās daļas 4. punktu adresātam labvēlīgu administratīvo aktu var atcelt, ja adresāts attiecīgā administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu. “Šādos gadījumos adresātam ir pienākums atlīdzināt attiecīgajam publisko tiesību subjektam to, ko šis adresāts no publisko tiesību subjekta ieguvis, pamatojoties uz administratīvo aktu,” norāda advokāts.
***
Demokrātiskas valsts pārvaldes pamatā ir savstarpēja uzticēšanās starp valsts institūcijām un sabiedrību. Tas palīdz samazināt administratīvo slogu iedzīvotājiem un taupīt resursus iestādēm. Parakstoties par sniegtās informācijas patiesumu, cilvēkam jāapzinās, ka tikai viņš pats ir atbildīgs par savu rīcību un par nepatiesas informācijas sniegšanu var iestāties tiesiskas sekas, pat kriminālatbildība. Sabiedrībai nozīmīgos procesos iesaistīto cilvēku godprātību vērtēs arī pilsoniski aktīvā sabiedrības daļa un mediji.
