Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Civillikums nosaka, ka lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiska vara par lietu. Piemēram, faktiskais valdītājs vienmēr pastāv īres vai nomas attiecībās. Tipisks piemērs, kad persona kļūst par nekustamā īpašuma tiesisko valdītāju, ir mantojuma tiesību gadījums.
FOTO: Freepik.
Civillikuma izpratnē valdījums ir tiesībām atbilstoša faktiska vara. Tiesiskais valdītājs var būt gan kustamai, gan nekustamai mantai. Valdījums var būt tiesīgs vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs. LV portāls skaidro, kādas var būt situācijas ar valdījumu.
Civillikuma 876. pants nosaka: “Lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiska vara par lietu. Tas pastāv, kad ķermeniska lieta faktiski atrodas kādas personas pilnīgā varā un kad pie tam šī persona izrāda gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam.”
Valdījuma priekšmets var būt gan lietas šaurākā nozīmē, t. i., ķermeniskas, gan bezķermeniskas lietas (tiesības).
Zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Jānis Lapsa lietas valdījuma situācijas skaidro ar vairākiem piemēriem: “Birojā uz galda stāv telefons, es to paņemu un esmu kļuvis par šīs lietas valdītāju. Cits piemērs – faktiskais valdītājs vienmēr pastāv īres vai nomas attiecībās. Ja īpašnieks izīrē vai iznomā dzīvokli vai telpas, šādā situācijā īrnieks nav tiesiskais valdītājs, bet ir faktiskais valdītājs, – viņam ir dzīvokļa atslēgas, pieder gulta, televizors, bārdas skuveklis u. tml.”
Šādu situāciju regulē Civillikuma 876. panta otrā daļa: “Tas, kā varā lieta faktiski atrodas, bet kas atzīst par tās īpašnieku kādu citu, uzskatāms, kaut arī viņam būtu tiesība turēt to savā varā, nevis par šās lietas tiesisku valdītāju, bet tikai par tās turētāju jeb faktisku valdītāju un īpašnieka vietnieku valdījumā.”
Kā tipiskākos piemērus, kad kļūst par nekustamā īpašuma tiesisko valdītāju, J. Lapsa min mantojuma tiesību gadījumus, kā arī īpašumu iegūšanu īpašuma reformas gaitā.
1. piemērs
Padomju laikā bija dzīvokļu celtniecības kooperatīvi, kas cēla mājas. Kooperatīvās sabiedrības dalībniekiem sākotnēji piederēja pajas, bet viņu valdījumā bija dzīvoklis, – viņi bija tiesiskie valdītāji. Tad, kad dzīvokli ierakstīja zemesgrāmatā, viņi kļuva par īpašniekiem.
2. piemērs
Dzīvoklī dzīvo vīrs ar sievu, bērnu nav. Dzīvoklis zemesgrāmatā ierakstīts uz vīra vārda. Vīrs nomirst, atklājas mantojums, vienīgais mantinieks būs sieva. Aizejot pie zvērināta notāra un kārtojot mantojuma lietu, aizritēs vismaz trīs līdz seši mēneši. No vīra nāves dienas līdz īpašuma tiesību reģistrācijai zemesgrāmatā nu jau atraitne ir tiesiskais valdītājs, jo faktiski dzīvo šajā dzīvoklī un valda pār lietu, – viņai ir tiesības uz dzīvokli.
3. piemērs
Dzīvoklī dzīvo vīrs, sieva, un viņiem ir divi bērni, kuri mīt ārzemēs. Vīrs, kuram pieder dzīvoklis, nomirst. Mantojuma tiesībās tiek apstiprināta sieva un abi bērni. Līdz ar to valdījums no mirušā ir pārgājis uz mantiniekiem. Ja šo situāciju vērtētu striktāk, tad valdījums ir tikai sievai, jo viņa reāli dzīvo šajā dzīvoklī, savukārt bērni mīt ārzemēs.
Likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” nosaka, kā tiesiskajam valdītājam ir maksājams nekustamā īpašuma nodoklis.
Valsts ieņēmumu dienests mājaslapā skaidro, kas ir nekustamā īpašuma tiesiskie valdītāji nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas gadījumā.
Par nekustamā īpašuma tiesisko valdītāju uzskatāma:
LV portāls ir skaidrojis, ka nodokļa maksātājam ir pienākums viena mēneša laikā rakstveidā informēt pašvaldību, ja tiek iegūts tiesiskais valdījums uz nekustamo īpašumu.
Tātad mantiniekam, kad viņš saņem mantojuma apliecību, mēneša laikā jāreģistrējas kā jaunajam tiesiskajam valdītājam.
Savukārt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta lēmumā lietā Nr. SKA-276, kas publiskots 2014. gada 16. janvārī, norādīts –, ja nekustamajam īpašumam vienlaikus ir īpašnieks un tiesiskais valdītājs, nekustamā īpašuma nodokli maksā īpašnieks, kas savukārt nodokļa maksājumus iekasē no tiesiskajiem valdītājiem ar īres, nomas vai daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanas maksas starpniecību.
Ja persona nav reģistrējusi savas īpašumtiesības uz dzīvokli zemesgrāmatā, tad nekustamā īpašuma nodokļa aprēķina regulējošo normu izpratnē tā ir uzskatāma par dzīvokļa tiesisko valdītāju, nevis īpašnieku.
Nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas ar nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību izbeigšanās, izņemot, ja nekustamais īpašums tiek atsavināts vai dāvināts valstij vai pašvaldībai, nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas ar nākamo mēnesi pēc īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā uz valsts vai pašvaldības vārda.
“Nevienā normatīvā nav tieši noteikti tiesiskā valdītāja pienākumi un tiesības,” skaidro J. Lapsa. “Īpašniekam ir absolūtas varas tiesības pār lietu, un tiesiskajam valdītājam ir līdzīgas tiesības. Ja esmu valdītājs un citam uz lietu nav tiesību, tad manā varā ir izlemt, kā rīkoties ar konkrēto lietu.”
Civillikuma 879. pants nosaka: “Ķermeniskas lietas valdījuma iegūšanai ir nepieciešams, pirmkārt, ņemt to savā varā, t. i., izdarīt tādu fizisku darbību, ar kuru tas, kas valdījumu grib iegūt, tā pakļauj lietu savai fiziskai varai, ka vienīgi viņš var pēc savas gribas to ietekmēt, bet, otrkārt, – ar varā ņemšanu saistīta griba paturēt šo lietu kā savu.”
Civillikuma 878. pants nosaka, ka “viena un tā pati lieta nevar vienā un tajā pašā laikā atrasties vairāku personu valdījumā tā, ka katra no viņām valda visu šo lietu. Vairākas personas var valdīt kopīgi vienu un to pašu lietu tā, ka katra no viņām, šo lietu faktiski nesadalot, valda tās domājamo daļu”.
J. Lapsa norāda, ka kopīpašumā esošās lietas var piederēt kopīgi vairākiem valdītājiem, taču pamatā lietu valda viena persona.
Civillikums arī nosaka, ka “viena persona var valdīt pašu lietu, bet otra, tajā pašā laikā, kādu tiesību uz to”.
“Šī norma ietver servitūta tiesību gadījumus, proti, vienam pieder zemes īpašums, kurš to valda, bet kaimiņam ir tiesības uz ceļa servitūtu pāri šai zemei. Tātad ir divi valdītāji,” skaidro J. Lapsa.
Civillikuma 909. pants nosaka: “Lietas vai tiesības valdījums ir vai nu tiesīgs, vai prettiesīgs.
Prettiesīgs ir katrs valdījums, kas iegūts vardarbīgi, vai slepenībā no tās personas, no kuras varētu sagaidīt iebildumus.
Ja kādam sveša lieta atradusies tikai turējumā, tad, izteicot vienīgi gribu valdīt to kā savu, viņš šo turējumu nevar pārvērst par tiesīgu valdījumu.”
“Ja īpašniekam pieder nekustamais īpašums un ja kāds tajā ir iemitinājies, tad viņš ir prettiesisks valdītājs. Vai arī – nekustamais īpašums, piemēram, vecs šķūnis, nevienam nepieder, taču zemesgabals pieder pašvaldībai. Kāds ņem šķūni savā varā. Tas ir prettiesisks valdījums,” ilustrē advokāts, piebilstot, ka zaglis vienmēr būs prettiesisks valdītājs.
Civillikuma 910. pants nosaka: “Valdījums ir vai nu labticīgs, vai ļaunticīgs. Labticīgs valdītājs ir tas, kas pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu, kā viņam, bet ļaunticīgs – tas, kas zina, ka viņam nav tiesības lietu valdīt vai ka kādam citam šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam.”
J. Lapsa šo Civillikuma pantu skaidro šādi: “Pieņemsim, ka jums pieder mašīna, tā uz jūsu vārda ir reģistrēta Ceļu satiksmes drošības direkcijā. Jūs ieejat veikalā, bet es paņemu jūsu mašīnu un aizbraucu. Es kļūstu par prettiesisku valdītāju. Ja zināju, ka tā ir jūsu mašīna, tad kļūstu arī par ļaunticīgu valdītāju.”
Civillikuma 900. pants paredz: “Nekustamas lietas valdījums izbeidzas, kad valdītājs zaudējis varu par to vai nu dabas spēku dēļ, vai citai personai viņu izstumjot.
Ar to vien, ka kāds tikai ņem nekustamu lietu savā varā, vēl nepietiek izstumšanai no valdījuma; bet ir vajadzīgs, lai agrākais valdītājs, dabūjis zināt par notikušo varas atņemšanu, nespertu pret to nekādus soļus, vai arī būtu veltīgi mēģinājis atjaunot savu varu par lietu.”
Savukārt 898. pants nosaka, ka “fiziskas varas trūkuma dēļ kustamu lietu valdījums izbeidzas:
Lietas vai tiesības valdījumu var atņemt, izstumjot no tā valdītāju ar vardarbību. Lietas vai tiesības valdījumu, kas atņemts ar varu jeb izstumjot valdītāju, tiesa nekavējoties atjauno, tiklīdz cietušais pierāda, ka viņam tāds valdījums bijis un viņš no tā izstumts.
Valdījums jāatjauno, neatkarīgi no vardarbības izdarītāja vēlēšanās pierādīt savu īpašuma tiesību vai no kādām citām viņa ierunām, kas neattiecas tieši uz valdījumu un tā atņemšanas faktu vai kas nav minētas 917. panta 1. teikumā.
“Turētājam jeb faktiskajam valdītājam ir tiesība prasīt traucēta valdījuma atjaunošanu,” akcentē J. Lapsa.
Prasību par atņemta valdījuma atjaunošanu var celt ne vien pret vardarbīgo atņēmēju, bet arī pret katru trešo personu, kas patur tādu atņemtu lietu vai tiesību, zinādama par notikušo vardarbību.
Prasību par valdījuma traucēšanu vai atņemšanu var celt gada laikā, pēc kura notecējuma prasības tiesība izbeidzas ar noilgumu.
Gadījumos, kad valdījums ir atņemts slepeni vai valdītājam promesot, gada laiks skaitāms no tā brīža, kad valdītājs dabūjis zināt par valdījuma atņemšanu.
