Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti, bet saskaņā ar Pilsonības likumu Latvijas pilsonību var zaudēt divos veidos – ja persona pati no tās atsakās vai pilsonību atņem. Reaģējot uz Krievijas uzsākto karadarbību Ukrainas teritorijā, izskatīšanai Saeimā pirmajā lasījumā apstiprināti grozījumi Pilsonības likumā, kas piedāvā paplašināt gadījumu skaitu, kuros personai varētu tikt atņemta Latvijas pilsonība. Patlaban pilsonību ir iespējams zaudēt četros likumā noteiktos gadījumos, ievērojot starptautiski pieņemtu vispārīgu principu, – persona šāda lēmuma rezultātā nedrīkst kļūt par bezvalstnieku. Saeimā iesniegtie grozījumi neparedz atcelt šo priekšnoteikumu, kas nozīmē, ka arī pēc to pieņemšanas pilsonību būs iespējams atņemt, ja personai ir vēl kādas citas valsts pilsonība. Plašāk par to, ko jau šobrīd paredz likums pilsonības jomā, šajā skaidrojumā.
Kā skaidrojusi Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Starptautiskā tiesa, pilsonība ir tiesiska saikne, kuras pamatā ir piederības sociālais fakts, patiesa pastāvēšanas, interešu un sentimentu saistība kopā ar abpusējām tiesībām un pienākumiem.1 Secināms, ka pilsonība kā indivīda saikne ar valsti var būt ne tikai juridiska, bet arī emocionāla, tāpēc var rasties jautājums, kādēļ valsts mēdz pārraut šo saikni ar saviem pilsoņiem.
Ar pilsonības atņemšanu saistītos jautājumus Latvijā regulē Pilsonības likuma 24. pants, kas šobrīd nosaka četrus gadījumus, kuros valstij ir tiesības atņemt pilsonību. Vienlaikus uzsverot, ka pilsonība ir individuāla saikne ar valsti, jo Latvijas pilsonības atņemšana personai neskar tās laulātā, bērnu vai citu ģimenes locekļu pilsonību.
Kā LV portālu informēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), laika periodā no 2013. līdz 2020. gadam Latvijas pilsonība tika atņemta 786 personām, savukārt 2021. gadā – 73 personām. Vairumā gadījumu Latvijas pilsonība tiek atņemta, pamatojoties uz Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 1. punktu – iegūta citas valsts pilsonība, ar kuru nav pieļaujama dubultā pilsonība, neiesniedzot likumā noteiktajā termiņā iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības.
Saskaņā ar Fizisko personu reģistra likuma 15. pantu Latvijas pilsoņiem ir pienākums informēt PMLP par citas valsts pilsonības iegūšanu, iesniedzot dokumentus, kas apliecina citas valsts pilsonības esamību, piemēram, pasi, personas apliecību u. tml.
Dubultpilsonība saskaņā ar Pilsonības likuma 9. pantu ir pieļaujama, ja Latvijas pilsonis:
Gadījumā, ja pilngadīgs Latvijas pilsonis ir kļuvis par tādas valsts pilsoni, ar kuru nav pieļauta dubultpilsonības izveidošanās, tad:
Līdz ar to Latvijas pilsonību atņem, ja Latvijas pilsonis ir ieguvis tādas valsts pilsonību, ar kuru nav pieļaujama dubultpilsonība, un persona nav iesniegusi iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības. Latvijas pilsonības atņemšana ir pieļaujama, ja pilsonības atņemšanas rezultātā persona nekļūst par bezvalstnieku2 (24. panta pirmās daļās 1. p.).
Lemjot par pilsonības atņemšanu saistībā ar citas valsts pilsonības iegūšanu, tiek noskaidrots:
Jāmin, ka vēsturiskais Pilsonības likuma regulējums, kas bija spēkā līdz 2013. gada 1. oktobrim, paredzēja, ka Latvijas pilsonību var atņemt ar apgabaltiesas lēmumu, ja persona bija ieguvusi citas valsts pilsonību (pavalstniecību), neiesniedzot pieteikumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības, jo minētais regulējums faktiski ietvēra dubultpilsonības aizliegumu.
Kā rezultātā, piemēram, arī tādas personas, kuras Latvijas prettiesiskās okupācijas periodā devās bēgļu gaitās un pieņēma mītnes valsts pilsonību (kaut vai praktisku iemeslu dēļ), arī zaudēja Latvijas pilsonību.
Tādēļ, kā norādījusi Augstākā tiesa3, visām personām, kuras Latvijas pilsonību zaudēja vēsturiskā dubultpilsonības aizlieguma dēļ, jābūt iespējai atjaunot Latvijas pilsonību.
Šī situācija tiek risināta ar Pilsonības likuma 25. panta trešo daļu, bet saskaņā ar šī panta regulējumu Latvijas pilsonības atjaunošanu var prasīt tikai tās personas, kuras ieguvušas tādu valstu pilsonību, ar kurām Pilsonības likums ļauj veidot dubultpilsonību.
Personai atņem Latvijas pilsonību, ja tā bez Ministru kabineta atļaujas brīvprātīgi dien kādas citas valsts bruņotajos spēkos vai militārās organizācijās, izņemot, ja persona dien:
Līdz ar to, izskatot jautājumu par Latvijas pilsonības atņemšanu, jākonstatē:
Ja ir pamats uzskatīt, ka persona, apliecinot piederību Latvijas pilsonībai vai naturalizējoties, ir apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem, personai var tikt atņemta Latvijas pilsonība (24. panta pirmās daļas 3. p.).
Kā norādījis Augstākās tiesas Senāts, pilsonība ir personas piederība valsts pilsoņu kopumam, kas rada tiesisku saikni ar valsti, tāpēc šo saikni nevar nodibināt ļaunā ticībā, sniedzot nepatiesas ziņas.4
Šajā gadījumā ir būtiski konstatēt:
Piemēram, tiesu praksē ir gadījums, kad pilsonība tika atņemta personai, kurai amatpersona sniedza nelikumīgu palīdzību, izsniedzot valodas prasmes un zināšanu pārbaudes lapas ar iepriekš sagatavotām atsevišķu uzdevumu atbildēm, kā rezultātā, izmantojot prettiesiski sniegtu palīdzību latviešu valodas prasmes un zināšanu pārbaudē, persona sniedza nepatiesas ziņas par latviešu valodas prasmi un ieguva Latvijas pilsonību.5
Jāuzsver, ka, lemjot par pilsonības atņemšanu nepatiesu ziņu sniegšanas vai faktu noklusēšanas gadījumā, lēmumu par Latvijas pilsonības atņemšanu pieņem, ja nav aizritējuši vairāk nekā 10 gadi no tās iegūšanas vai atjaunošanas. 10 gadu termiņš neattiecas uz gadījumiem, kad:
Personai, kura ir veikusi darbības, kas vērstas uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu, publiski aicinājusi vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, publiski aicinājusi veikt vai veikusi organizatoriskas darbības, kas vērstas uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu, tiek atņemta Latvijas pilsonība, ja:
Saistībā ar šo aspektu vērts minēt bēdīgi slavenā valstij nelojālā Latvijas pilsoņa Benesa Aijo gadījumu, kurš tika atzīts par vainīgu vardarbīgā aicinājumā gāzt Latvijas varu, piedalījies karošanā Austrumukrainas teroristu rindās un ir izsludināts meklēšanā (Augstākā tiesa 2022. gada 7. aprīlī nolēma neierosināt kasācijas tiesvedību), tomēr, cik zināms, Latvijas pilsonība līdz šim nav atņemta, jo nav noskaidrots, vai viņš ir ieguvis citas valsts pilsonību.
Starptautiskajās tiesībās pastāv vispārīgs princips, ka pilsonības jautājumu regulēšana ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Kā norādījusi Satversmes tiesa, tas nozīmē, ka valstīm ir suverēnas tiesības pašām pēc saviem likumiem noteikt savu pilsoņu loku, turklāt pārējām valstīm šie likumi ir jārespektē, ciktāl tie atbilst starptautiskajām konvencijām, starptautiskajām paražu tiesībām un vispāratzītiem tiesību principiem, kas attiecas uz pilsonību.6
Visos iepriekš minētajos nosacījumos, kas iekļauti Pilsonības likumā, pilsonības atņemšanai nepārprotami ir noteikts aizliegums atņemt Latvijas pilsonību personai gadījumos, ja persona kļūst par bezvalstnieku.
Kā skaidro PMLP, nav iespējams atņemt Latvijas pilsonību personai, kurai nav kādas citas valsts pilsonības, jo Latvijai ir saistoša 1961. gada 30. augusta Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu, kuras 8. panta 1. punkts nosaka, ka līgumslēdzēja valsts neatņem personai pilsonību, ja atņemšanas gadījumā šī persona kļūtu par bezvalstnieku – personu, kurai nav nevienas valsts pilsonības.
Pilsonības likuma 24. panta piektā daļa un Ministru kabineta noteikumi Nr. 975 “Latvijas pilsonības zaudēšanas un atjaunošanas kārtība” paredz, ka lēmumu par pilsonības atņemšanu pieņem PMLP priekšnieks vai viņa pilnvarota persona.
Atbildīgajai personai, veicot pārbaudi, ir jānoskaidro tiesību aktos noteiktā informācija, uz kuru pamatojoties tiek pieņemts lēmums atņemt pilsonību vai izbeigt pārbaudes lietu, ja netiek konstatēti iemesli, kas var būt pamats Latvijas pilsonības atņemšanai.
PMLP lēmumu par Latvijas pilsonības atņemšanu var apstrīdēt PMLP priekšniekam, savukārt PMLP priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā tiesā.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija iesniegusi izskatīšanai Saeimā likumprojektu “Grozījumi Pilsonības likumā”, piedāvājot Pilsonības likuma 24. panta pirmo daļu papildināt ar punktu, kas paredz, ka Latvijas pilsonību atņem personai, kura atbalsta kara noziegumus vai citus starptautiski sodāmus noziegumus pret citu demokrātisku valsti, kā arī plānots, ka pilsonību varēs atņemt, ja persona sniegusi būtisku finansiālu, materiālu, propagandisku, tehnoloģisku vai cita veida atbalstu personām, valstīm vai citiem subjektiem, kuri veikuši darbības, tai skaitā noziegumus pret mieru, genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu, vai arī persona pati ir piedalījusies šādu darbību veikšanā.
Paredzēts noteikt, ka minētā atbalsta sniegšana, piedalīšanās attiecīgo darbību veikšanā ir konstatējama ar valsts drošības iestādes atzinumu un lēmumu par pilsonības atņemšanu pieņem Administratīvā rajona tiesa, kuras nolēmums būtu pārsūdzams Augstākajā tiesā, savukārt Augstākās tiesas nolēmums būtu galīgs un nepārsūdzams. Latvijas pilsonību būs iespējams atņemt, ja attiecīgajā gadījumā persona nekļūs par bezvalstnieku.
Kā norādīts likumprojekta anotācijā, grozījumi ir nepieciešami, jo šobrīd spēkā esošie četri Latvijas pilsonības atņemšanas nosacījumi ir saistīti ar pārkāpumiem, kurus Latvijas pilsonis izdara attiecībā pret Latvijas valsti, tādējādi graujot Latvijas valsts un šī pilsoņa savstarpējās lojalitātes principu. Tomēr šobrīd Pilsonības likumā nav paredzēts tāds Latvijas pilsonības atņemšanas nosacījums, kas būtu saistīts ar vispāratzītu starptautisko tiesību pārkāpumiem pret citu demokrātisku valsti, kas vienlaikus radītu pastarpinātu apdraudējumu arī Latvijas demokrātiskajai iekārtai un konstitucionālajām vērtībām. Tādēļ situācijā, kad Latvijas pilsonis veic darbības, kādas minētas likumprojektā, Latvijas valstij jābūt tiesībām izvērtēt, vai šāda persona ir tiesīga baudīt no pilsonības izrietošās tiesības un Latvijas Republikas sniegto starptautisko aizsardzību savam pilsonim.
Tiek uzsvērts, ka Latvijas pilsonis, īstenojot savas pilsoņa tiesības pretēji Latvijas interesēm, var nodarīt nozīmīgu kaitējumu Latvijas nacionālajai drošībai un konstitucionālajai iekārtai, piemēram, veidojot politiskas partijas un kandidējot vēlēšanās vai, būdams pakļauts mobilizācijai, iesaistoties valsts aizsardzībā.
Par steidzamu atzītais likumprojekts “Grozījumi Pilsonības likumā” pirmajā lasījumā atbalstīts šīgada 7. aprīlī, bet, lai izmaiņas stātos spēkā, tās vēl jāskata Saeimā otrajā – galīgajā – lasījumā.
1 ANO Starptautiskās tiesas (International Court of Justice) 1955. gada 6. aprīļa spriedums lietā Nottebohm [Liechtenstein v. Guatemala].
2 Pilsonības likuma izpratnē – persona, kuru neviena valsts saskaņā ar tās likumiem nav atzinusi par savu pilsoni, izņemot personu, kura ir likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” subjekts.
3 LR Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 27.11.2018. spriedums lietā Nr. SKA-128/2018.
4 LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 14.09.2011. spriedums lietā Nr. SKC-255/2011.
5 LR Augstākās tiesas Civillietu departamenta 07.09.2016. spriedums lietā Nr. SKC-267/2016.
6 Satversmes tiesas 2007. gada 21. augusta lēmuma lietā Nr. 2007-07-01 7. punkts.
