Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Dzīvokļa īpašnieki par noteiktiem saņemtajiem pakalpojumiem maksā pēc skaitītāja rādījuma, taču ir pakalpojumi, kuri nav mērāmi un skar, piemēram, atkritumu izvešanu, koplietošanas telpu apsaimniekošanu. LV portāls skaidro, kā nosaka pakalpojumu maksu šādos gadījumos.
Daudzdzīvokļu mājas pēc to pārvaldīšanas veida var iedalīt divās grupās. Pirmās ir ēkas, kurās dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši pārvaldīšanas tiesības un nav noslēgts pārvaldīšanas līgums. Šajā gadījumā valsts dzīvojamās mājas valdītājs vai pašvaldība veic visas Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas likumā ietvertās, obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības. Kārtību, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, nosaka Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 1013.
Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders uzsver, ka dzīvokļu īpašnieku kopība, pieņemot attiecīgu lēmumu, ir tiesīga mainīt gan MK noteikumos Nr. 1013, gan pārvaldnieka noteiktos kritērijus apmaksājamās daļas aprēķināšanai par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu un šī pakalpojuma sniegšanas kārtību, kā arī nosacījumus, kuri saistīti ar šajos noteikumos noteikto pienākumu izpildi. Bet, ja dzīvokļu īpašnieku kopība šo kārtību nemaina, tad pārvaldīšanas nosacījumus nosaka MK noteikumi Nr. 1013 un pārvaldnieks.
Otra grupa ir daudzdzīvokļu ēkas, kurās dzīvokļu īpašnieki ir pārņēmuši mājas pārvaldīšanas tiesības, ir noslēgts pārvaldīšanas līgums un mājas saimnieki paši lemj par saņemto pakalpojumu norēķinu kārtību, vadoties pēc MK noteikumiem Nr. 524 “Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem”.
Ja dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašnieki nav pārņēmuši pārvaldīšanas tiesības, tad MK noteikumu Nr. 1013 17. punktā ir noteikta maksas aprēķina kārtība par pakalpojumiem, kuri nav mērāmi vai kuru patēriņa noteikšanai nav uzstādīti skaitītāji.
Sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un asenizācijas pakalpojumus aprēķina šādi:
Noteikumu 17. punkta piektā daļa paredz, ka maksu par kanalizāciju nosaka proporcionāli patērētajam ūdens daudzumam, – cik kubikmetru ūdens patērēts, tik arī jāmaksā par kanalizāciju.
MK noteikumos Nr. 1013 noteikts, ka maksu par lietus ūdens kanalizāciju, elektroenerģiju mājas koplietošanas telpu apgaismošanai un kopīpašumā esošo iekārtu un inženierkomunikāciju ierīču darbināšanai aprēķina atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam.
Dzīvojamās mājās, kurās dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši mājas pārvaldīšanas tiesības, maksa par sniega tīrīšanu pagalmā vai uz jumta, liftu, apsardzi un citiem sniegtajiem “nemērāmiem” pakalpojumiem tiek ietverta pārvaldīšanas maksā, kas tiek noteikta atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 408 “Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas noteikumi”.
Kā mājās norēķinās par koplietošanas siltumenerģiju? Abos gadījumos –, kad mājas pārvaldīšanas tiesības ir pārņēmuši dzīvokļu īpašnieki un kad šīs tiesības nav pārņemtas, – kārtība ir identiska.
Gan MK noteikumos Nr. 1013., gan Nr. 524 minēts –, vai nu pārvaldnieks (ja ēkas pārvaldīšanas tiesības nav pārņēmuši dzīvokļu īpašnieki), vai dzīvojamās mājas īpašnieki apmaksājamo daļu par siltumenerģiju nosaka, ņemot vērā siltumenerģijas uzskaites (sadales) iespējas, kā arī dzīvojamās mājas apkures un karstā ūdens apgādes sistēmas tehniskās iespējas. Maksājumu nosaka, izmantojot atbilstošo formulu (formulas noteikumos Nr. 1013 nav ietvertas, tādēļ izmanto analoģiskas formulas, kādas iekļautas noteikumos Nr. 524), atsevišķi neizdalot maksu par koplietošanas siltumenerģiju no maksas par siltumenerģiju, kas patērēta dzīvoklī.
M. Auders skaidro, ka parasti koplietošanas telpās patērēto siltumenerģiju, to izdalot uz dzīvokļu skaitu, pievieno dzīvokļa patēriņam.
“Svarīga ir siltumenerģijas uzskaites sistēma – dzīvojamās mājas ievadā noteikti ir jābūt siltumenerģijas skaitītājam. Jāskatās, vai skaitītājs ir uzlikts atzaram, kas ved uz karstā ūdens uzsildīšanu, vai atzaram, kas iet uz mājas apkuri. Svarīgi arī tas, vai ir uzstādīti siltuma maksas sadalītāji – alokatori – un skaitītāji. MK noteikumos Nr. 524 ir vairāk nekā 20 metodiku siltumenerģiju maksājamās daļas noteikšanai,” norāda EM pārstāvis.
Ja dzīvokļu īpašnieki pārņēmuši mājas pārvaldīšanas tiesības, noteikumi Nr. 524 nosaka kārtību, kādā tiek noteikta, aprēķināta un uzskaitīta katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamā daļa par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem. Tātad ēkas dzīvokļu īpašnieku kopība, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likumā noteikto kārtību, nosaka veidu, kā norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem.
MK noteikumu Nr. 524 4. pantā noteikts, ka maksājamās daļas noteikšanai par sadzīves atkritumu izvešanu, kā arī asenizāciju, dzīvojamās mājas īpašnieki var izmantot šādus aprēķinu kritērijus:
Dzīvokļa īpašnieki ar balsu vairākumu izvēlas vienu no četriem veidiem, kā norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, skaidro M. Auders.
Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis zina teikt, ka vairumā gadījumu pakalpojumi, kas kopīgi sniegti dzīvokļu īpašniekiem un nav atsevišķi uzskaitāmi, tiek sadalīti starp kopīpašniekiem atbilstoši to atsevišķā īpašuma platībai. Pārsvarā visi pakalpojumu maksājumi daudzdzīvokļu namos ir saistīti ar kopīpašuma domājamās daļas apmēru, kas atbilst katra atsevišķā dzīvokļa platībai.
Ir arī gadījumi, kad atbilstoši dzīvokļu īpašnieku balsojumam norēķinās, ņemot vērā dzīvoklī dzīvojošo personu skaitu.
LV portāls ir saņēmis jautājumu, vai norēķini atbilstoši katram dzīvojamās mājas īpašniekam piederošās domājamās daļas apmēram ir solidāri. “Piemēram, atkritumu izvešana. Tikpat labi divistabu dzīvoklī ar mazāku kvadratūru nekā trīsistabu dzīvoklī var dzīvot vairāk cilvēku. Vai tomēr nebūtu jānosaka, ka šādas pozīcijas rēķinos tiek aprēķinātas, tās uz dzīvokļiem dalot vienlīdzīgi,” jautā kāda lasītāja.
M. Auders atbild, ka par šo jautājumu ir uzsāktas diskusijas, jo daudzbērnu ģimenes iebilst, ka par pakalpojumiem jāmaksā atbilstoši dzīvoklī dzīvojošo personu skaitam. Viņaprāt, cilvēku skaits ir neobjektīvs rādītājs, piemēram, norēķinoties par sadzīves atkritumiem, ģimenes ar bērniem par šo pakalpojumu maksājot pārāk daudz.
M. Auders uzskata, ka primārā norēķinu kārtība varētu būt atbilstoši katram dzīvojamās mājas īpašniekam piederošās domājamās daļas apmēram vai dzīvokļu skaitam, tas būtu objektīvāk.
Kā tiek iekasēta maksa par sniega tīrīšanu pagalmā vai uz jumta mājās, kurās dzīvokļu īpašnieki ir pārņēmuši mājas pārvaldīšanas tiesības?
“Šie pakalpojumi parasti tiek iekļauti apsaimniekošanas maksā, tā ir dzīvojamās ēkas sanitārā apkope. Protams, nereti pārvaldnieki šos pakalpojumus veic arī par papildu maksu. Tam ir jābūt noteiktam pārvaldīšanas līgumā,” saka M. Auders.
Koplietošanas elektrības maksas segšanu arī iekļauj pārvaldīšanas līgumā, MK noteikumos Nr. 524 šī pozīcija netiek noteikta. M. Auders norāda, ka maksu par koplietošanas elektrību parasti sadala proporcionāli īpašumu (dzīvokļu, nedzīvojamo telpu) skaitam vai atbilstoši katram dzīvojamās mājas īpašniekam piederošās domājamās daļas apmēram.
Arī lifta pakalpojumi ir iekļauti dzīvojamās mājas uzturēšanas izdevumos, un tie ir pārvaldīšanas maksas sastāvdaļa.
Dzīvokļa īpašuma likuma 13. pants nosaka, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus sedz dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram.
