Prasījuma tiesības pret valsti par nodarīto kaitējumu ārkārtējās situācijas laikā

LV portāls jau rakstīja, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam (MK) ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvību, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.

Likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” (turpmāk tekstā – likums) paredz, ka visi lēmumi un rīkojumi, kas pieņemti ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa nodrošināšanai, zaudē spēku vienlaikus ar ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa atcelšanu vai šiem īpašajiem tiesiskajiem režīmiem noteiktā termiņa beigām.

Noraidījumu nevar pamatot ar ārkārtējās situācijas apstākļiem

Vienlaikus likuma 3. panta otrajā daļā noteikts, ka valsts institūcijām nav tiesību noraidīt personu prasījumus pret valsti par nodarīto kaitējumu, ja tādi rodas saistībā ar ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa nodrošināšanu, pamatojot noraidījumu ar īpašā tiesiskā režīma apstākļiem.

“Proti, ja kāda iestāde rīkojusies nesamērīgi šībrīža situācijai, tā nevar attaisnot savu rīcību ar īpašo tiesisko situāciju un kaitējums kopsakarā ar tā radītajām sekām ir vērtējams individuāli saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu (turpmāk tekstā – VPINZA likums),” skaidro Tieslietu ministrijas (TM) Juridiskā departamenta direktore Linda Berga. Papildus Aizsardzības ministrijas (AM) Militāri publisko attiecību departamenta Preses nodaļas vecākā referente Vita Briže skaidro, ka VPINZA likums paredz tiesības uz atlīdzību par mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas nodarīts ar prettiesisku administratīvo aktu vai faktisko rīcību.

“Norma noteic, ka arī tiesiskas rīcības rezultātā, ja kaitējums nodarīts, nodrošinot ārkārtas stāvokli, valstij šādi privātpersonu prasījumi jāpieņem un jāvērtē, par spīti tam, ka valsts iestādes rīcība ir bijusi tiesiska un pamatota ar īpašo stāvokli,” turpina V. Briže. Vienlaikus viņa norāda, ka šī norma nenoteic, ka valsts iestādes pienākums ir atlīdzināt privātpersonas prasītos zaudējumus: “Ir jāvērtē prasījuma pamatotība, nepieciešamības gadījumā aprēķinot atlīdzības apmēru.”

Pieļaujamais tiesību ierobežojumu apjoms

Likuma 19. pantā noteikts šāds ārkārtējās situācijas laikā pieļaujamais tiesību ierobežojumu apjoms:

• visām fiziskajām un juridiskajām personām jāpakļaujas valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, kā arī to amatpersonu likumīgajām prasībām;
• pieņemtajiem pārvaldes lēmumiem, kas nosaka ierobežojumus un papildu pienākumus, jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem katrā konkrētajā valsts apdraudējuma gadījumā;
• nodrošināšanas pasākumi veicami tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai, tie nevar būt par pamatu valsts varas un pārvaldes institūciju pilnvaru, cilvēka tiesību un brīvību ierobežošanai teritorijās, kurās attiecīgais tiesiskais režīms nav izsludināts;
• nodrošināšanas pasākumi nevar būt pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām, kas ir saistošas Latvijas Republikai;
• nevar ierobežot Latvijas Republikas Satversmē minēto institūciju kompetenci;
• personu izdarītie pārkāpumi izskatāmi saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem;
• fiziskajām un juridiskajām personām, kuru īpašums (kustamā vai nekustamā manta) iegūts turējumā valsts aizsardzības un nacionālās drošības vajadzībām, ir tiesības uz tām radušos zaudējumu atbilstošu atlīdzinājumu.

Aizsargājot sabiedrības veselību

Likums tika pieņemts 2013. gada 7. martā, un toreiz, pamatojoties uz likuma anotāciju, likumdevējs vēlējās, lai konkrētus likumā pieļautos pasākumus, arī personu tiesību ierobežojošos pasākumus, var noteikt, tikai izsverot to tiesiskumu, nepieciešamību un samērīgumu konkrēta apdraudējuma novēršanai vai pārvarēšanai.

Satversmes 111. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

Kā skaidro Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta senatore Jautrīte Briede žurnālā “Jurista Vārds”, šībrīža ārkārtējā situācijā neatkarīgi no tā, vai personas tic vai netic vīrusa draudiem, vispārīgais administratīvais akts ir spēkā un tas ir jāpilda.1

Likuma 20. pants paredz, ka ārkārtējās situācijas laikā izdotos administratīvos aktus vai amatpersonu faktisko rīcību var apstrīdēt, pārsūdzēt un izskatīt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. LV portāls jau ir skaidrojis, ka administratīvais akts ir arī tāds lēmums, kuru likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos (vispārīgais administratīvais akts).

Kaitējuma atlīdzināšana – strīdīga

“Kaitējuma atlīdzināšanas pamatā ir kādas personas vai iestādes vainojama rīcība (darbība vai bezdarbība), pastāvot tiešai cēloņsakarībai starp šo rīcību un zaudējumu nodarošajām sekām,” skaidro Zvērinātu advokātu kolēģijas zvērināts advokāts Imants Muižnieks. Proti, ja iestādes rīcība izriet no likuma prasībām un ir leģitīma, arī jautājumā par samērīgiem fizisko un juridisko personu tiesību ierobežojumiem, tad prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir strīdīgi.

Tiesisko ietvaru šādu ierobežojumu izvērtēšanai sniedz iepriekš aplūkotais likuma 19. pants daļā par pārvaldes lēmumiem, kuriem jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem, kā arī pasākumiem, kuri veicami tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai, un kuri nevar būt pretrunā ar cilvēka pamattiesībām. Kā skaidro I. Muižnieks, katra prasījuma pret valsti par nodarīto kaitējumu, ja tādi rodas saistībā ar ārkārtējās situācijas nodrošināšanu, tiesiskums būs jāvērtē individuāli un šobrīd nav iespējams sniegt skaidru atbildi par kādu konkrētu ierobežojuma veida pamatotību vai prettiesiskumu.

Pārsūdzēšana un tās termiņš

Likumā noteikts, ka lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur ārkārtējā situācijā izdotā administratīvā akta darbību, ja attiecīgais lēmums ir tieši saistīts ar izsludināto ārkārtējo situāciju, kā arī citos likumā paredzētos gadījumos. Savukārt tādu lēmumu, kas ir tieši saistīts ar izsludināto ārkārtējo situāciju, var apstrīdēt visā īpašā tiesiskā režīma spēkā esamības laikā, kā arī viena mēneša laikā pēc īpašā tiesiskā režīma atcelšanas. Citus administratīvos aktus vai amatpersonu faktisko rīcību šādā termiņā var apstrīdēt tikai tādā gadījumā, ja īpašais tiesiskais režīms ir ietekmējis sūdzības iesniegšanas iespējas un persona to var objektīvi pamatot.

Kā norādījusi J. Biedre, ja kāds uzskata, ka ar vispārīgo administratīvo aktu uzliktais pienākums ir pārmērīgs vai neatbilstošs, tas attiecīgo rīkojumu daļu var apstrīdēt MK vai pārsūdzēt administratīvajā tiesā.2 Vienlaikus TM skaidro – ja kāda valsts iestāde rīkojusies nesamērīgi šībrīža situācijai, personai saskaņā ar MK rīkojumā Nr. 103 noteikto ir jāvēršas attiecīgās nozares ministrijā, kuras lēmumu nepieciešamības gadījumā var pārsūdzēt tiesā.

Savukārt I. Muižnieks secina, ka uz ministriju varētu attiecināt jebkuru prasījumu, ja tas izriet no ministrijas pārvaldes lēmuma tiesiskuma izvērtēšanas nepieciešamības, taču konkrētus piemērus šobrīd ir grūti norādīt, jo to vienkārši nav, bet tie varētu izrietēt no likuma 17. panta pirmās daļas (runa ir par MK tiesībām, nevis konkrētas ministrijas). Valsts pārvaldes (tas attiecas gan uz ministrijām, gan arī uz pašvaldībām) izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību varēs pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

MK rīkojuma Nr. 103 6. punkts paredz, ka valsts institūcija šībrīža ārkārtējās situācijas laikā ir attiecīgās nozaru ministrijas, kuras apkopo un iesniedz Finanšu ministrijā (FM) personu prasījumus pret valsti par nodarīto kaitējumu.

Vispārīgie administratīvie akti MK rīkojumā

Atbilstoši J. Briedes skaidrojumam žurnālā “Jurista Vārds” MK rīkojumā Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk tekstā – MK rīkojums Nr. 103) ir noteikti šādi vispārīgie administratīvie akti:

• pienākums vecākiem reizi nedēļā iesniegt pirmsskolas izglītības iestādē rakstisku apliecinājumu, ka bērns un ģimene pēdējo 14 dienu periodā nav bijuši ārvalstīs un nav kontaktējušies ar Covid-19 saslimušajiem vai to kontaktpersonām un vecākiem nav iespēju citādi nodrošināt bērna pieskatīšanu;
• pienākums pārtraukt visa veida izglītības procesu klātienes formā īstenošanu ārpus izglītības iestādēm, arī pārtraukt visu kultūrizglītības un sporta profesionālās ievirzes un interešu izglītības programmu mācību procesu (treniņu, sacensību un mēģinājumu norisi);
• pienākums atcelt un aizliegt neatkarīgi no to apmeklētāju skaita visus sabiedrībai publiski pieejamos svētku, piemiņas, izklaides, kultūras, sporta, atpūtas pasākumus (arī naktsklubos un diskotēkās), sapulces, gājienus un piketus, kā arī reliģiskās darbības veikšanu pulcējoties;
• pienākums nodrošināt, lai darbos, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai, netiktu nodarbinātas personas ar akūtas elpceļu infekcijas simptomiem;
• pienākums ārstniecības iestādēm, sociālās aprūpes institūcijām un ieslodzījuma vietām ierobežot trešo personu apmeklējumus iestādē, izņemot ar iestādes vadītāja atļauju pamatfunkciju nodrošināšanai;
• pienākums personām un kontaktpersonām, kuras atgriezušās no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas, veikt īpašus piesardzības pasākumus;
• pienākums tūrisma pakalpojumu sniedzējiem iespēju robežās piedāvāt pārcelt un neplānot tūrisma braucienus uz Covid-19 skartajām valstīm un teritorijām, no kurām atgriežoties ir jāveic īpaši piesardzības pasākumi;
• pienākums iespēju robežās atcelt, pārcelt un neplānot darba braucienus un komandējumus uz Covid-19 skartajām valstīm un teritorijām, no kurām atgriežoties ir jāveic īpaši piesardzības pasākumi.

Attiecībā uz pēdējiem diviem punktiem J. Briede vērš uzmanību, ka to formulējumā jēdziens “iespēju robežās” ir nenoteikts tiesību jēdziens.3

Prasījums jeb jautājuma izklāsts

Prasījumu par nodarīto kaitējumu var iesniegt gan fiziska, gan juridiska persona, kas ir tiesību subjekts Administratīvā procesa likuma, Civillikuma, VPINZA likuma u. c. likumu izpratnē, skaidro Labklājības ministrijas (LM) Juridiskā departamenta direktore Dace Kļaviņa.

Iesniegumā jānorāda nepieciešamā informācija, lai MK vai nozares ministrija attiecīgi varētu reaģēt uz personas vajadzību apmierināšanu, – vārds, uzvārds, dzīvesvieta, prasījums (jautājuma izklāsts), paraksts, datums.4

D. Kļaviņa norāda, ka, piemēram, LM piekritīgi ir prasījumi par kaitējumu, kas personai nodarīts ar LM vai tās padotībā esošo iestāžu lēmumiem un rīkojumiem un pieņemti ārkārtējās situācijas nodrošināšanai gan publisko tiesību jomā (ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību), gan privāto tiesību jomā (ar līguma uzteikumu, līguma saistību izpildes kavējumu vai saistību neizpildi), arīdarba tiesisko un valsts civildienesta attiecību sakarā.

Pašlaik LM nav pieņēmusi lēmumus vai izdevusi rīkojumus, kas personām nosaka būtiskus ierobežojumus un papildu pienākumus, kā arī nav saņēmusi nevienu personas prasījumu par nodarīto kaitējumu. Personu prasījumus nav saņēmusi arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kā arī TM un AM. Pārējās ministrijas LV portālam pagaidām vēl nav sniegušas pieprasīto informāciju.

D. Kļaviņa skaidro, ka šobrīd pieņemtie lēmumi ārkārtējās situācijas nodrošināšanai pārsvarā ir saistīti ar MK rīkojumā Nr. 103 noteikto pasākumu īstenošanu.

Papildus IZM Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa informē, ka Ministru prezidenta uzdevumā ir izveidota vadības grupa uzņēmējdarbības un nodarbināto atbalstam finanšu ministra Jāņa Reira vadībā. Līdz ar to, lai vairāk uzzinātu par jautājumiem, kas saistīti ar nepieciešamo atbalsta pasākumu ieviešanu ekonomiskā šoka mazināšanai, var sekot līdzi minētās vadības grupas paziņojumiem un informācijai MK un FM tīmekļvietnē.

1 Liholaja V., Briede J., Laveniece-Straupmane N., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11 (1121), 6.–11. lpp.

2 Turpat, 6.–11. lpp.

3 Turpat, 6.–11. lpp.

4 Džugleja, T. Tiesību pamati: mācību līdzeklis. Rīga, Rīgas Tirdzniecības tehnikums, 2011, 87. lpp.