Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Globalizācija, tradicionālā dzīvesveida izzušana, tehnoloģiju straujā attīstība un citi faktori ir izaicinājums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm. Tas, vai tradīcijas netiks zaudētas, lielā mērā ir atkarīgs no kopienām, savukārt valsts var stimulēt šo tradīciju saglabāšanu. Tāpēc ticis izveidots Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts, kurā iekļaujamas vērtīgākās tradīcijas. Kopumā šobrīd tajā ir 19 elementi. LV portāls skaidro, kas ir šis saraksts un ko tajā iekļauj.
Latvija pirms 15 gadiem pievienojās UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Nacionālais dokuments – likums – tapa pēc vairākiem gadiem, 2016. gada nogalē spēkā stājās Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Tas paredz Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma saraksta izveidi, kuram jāatspoguļo kultūras daudzveidība, jāapliecina un jāveicina cilvēka radošums, zināšanas un prasmes. Saraksta izveide ir Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) pārziņā.
Likumā nemateriālais kultūras mantojums tiek definēts kā Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, kas atspoguļo Latvijas kultūras tradīcijas un ir no paaudzes paaudzē pārmantotas, apkārtējās vides noteiktas, mijiedarbībā ar vēsturi, dabu un radošo darbību izstrādājušās zināšanas, prasmes, vērtības un rīcības modeļi, arī mutvārdu tradīcijas un izpausmes, spēles mākslas, paražas, rituāli, svētki, zināšanas par dabu un visumu, tradicionālās amatniecības prasmes, kā arī ar iepriekš minēto saistītie instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpas.
Sarakstā tiek iekļauti nemateriālā kultūras mantojuma elementi, kurus piesaka kopienas. Likums arī definē, kas tiek saprasts ar elementiem – tie ir no paaudzes paaudzē pārmantotas, apkārtējās vides noteiktas, mijiedarbībā ar vēsturi, dabu un radošo darbību izstrādājušās mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju, spēles mākslas, paražas, rituāli, svētki, zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un visumu, tradicionālās amatniecības prasmes, kā arī ar iepriekš minēto saistītie instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpas, kam piemīt kultūrvēsturiska, mākslinieciska, sociāla, valodiska vai zinātniska vērtība un ko kopiena atzīst par savu kultūras mantojumu un ir apņēmusies saglabāt.
Šobrīd Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā ir 19 elementi. Tajā automātiski iekļāva Dziesmu un deju svētku tradīciju un suitu kultūrtelpu, jo šīs vērtības jau bija iekļautas UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos, vēl pirms Nemateriālā kultūras mantojuma likums stājās spēkā. Savukārt pārējās 17 vērtības sarakstā tika iekļautas pēc kopienu, kuras praktizē attiecīgās tradīcijas, lūguma.
Nacionālajā sarakstā ir iekļautas amatu prasmes, muzicēšanas tradīcijas un lokālās kultūrtelpas, piemēram, knipelēšanas un Siguldas spieķa darināšanas prasmes, Rucavas tradicionālā kultūrtelpa, Latgales mazo bundziņu – bubyna – spēlēšanas prasme un Upītes kultūrtelpa.
2017. gadā, kad sākās iesniegumu pieņemšana, bija vērojama liela sabiedrības interese, norāda LNKC eksperte Gita Lancere. Pirmajā gadā centrs saņēma 19 pieteikumus, bet sarakstā iekļāva sešas vērtības. Nākamajos gados pieteikumu bija mazāk, 2018. gadā – 11 iesniegumi, sarakstā iekļāva astoņas vērtības, pagājušajā gadā tika saņemti pieci iesniegumi, no tiem trīs vērtības iekļāva nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Saskaņā ar nemateriālā kultūras mantojuma elementu pieteikumu izvērtēšanas kārtību LNKC katru gadu ne vēlāk kā līdz 10. janvārim izsludina pieteikumu iesniegšanu elementu iekļaušanai sarakstā. Pieteikumu iesniegšanai gada ietvaros var noteikt vairākas kārtas. Šogad pieteikumus gaida līdz 30. maijam.
Piesakot vērtību, ir jāaizpilda LNKC mājaslapā pieejamā veidlapa. Tajā jāsniedz daudzpusīga informācija, jāapraksta elementa kultūrvēsturiskā, mākslinieciskā, sociālā, valodiskā vai zinātniskā vērtība un nozīme. Jāsniedz arī ziņas par personām, kas ir iesaistītas tradīciju saglabāšanā. Pieteikumā jāapraksta kopienas līdz šim paveiktais un plāns nākamajiem pieciem gadiem elementa saglabāšanai. G. Lancere uzsver: veidojot saglabāšanas plānu, kopienai jāraugās reālistiski uz savām iespējām nākamo piecu gadu periodā, iekļaujot pasākumus, kurus tā spēj īstenot. Pieteikumam jāpievieno arī vizuālais materiāls, piemēram, fotogrāfijas un video.
LNKC saņemtos pieteikumus pārbauda un reģistrē, vajadzības gadījumā lūdz pieteicējus tos papildināt un uzlabot. Pēc tam pieteikumus vērtē īpaši izveidota padome, kuras sastāvā darbojas attiecīgās jomas eksperti – zinātnieki un valsts institūciju un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Process no vērtības pieteikšanas līdz iekļaušanai sarakstā ilgst vairāku mēnešu garumā.
Dokumentācijas nepilnību dēļ pieteikumus noraida. Ja kāda vērtība tikusi noraidīta, to, uzlabojot pieteikumu, var sniegt atkārtoti. G. Lancere atzīmē, ka iepriekšējos gados sarakstam tikušas pieteiktas arī vērtības, kuras neatbilst nemateriālā kultūras mantojuma vērtības kritērijiem, piemēram, pieteikta tradīcija, kas šobrīd vairs nepastāv, attiecīgi nav kopienas, kas to varētu uzturēt, attīstīt un popularizēt.
Tradīciju, kas tiek praktizēta dažādās Latvijas vietās, sarakstam var pieteikt vairākas kopienas, kuras apņemas to uzturēt attiecīgajā areālā. Tā tas, piemēram, ir ar psalmu dziedāšanu Latgalē. Sarakstā ir iekļauta gan psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē, gan Daugavpils novada Vaboles un Līksnas pagastos.
Vai tā būtu īpaša amata prasme, mūzikas instrumenta spēlēšana vai dziedāšanas veids, to saglabāšana un nodošana nākamajām paaudzēm ir atkarīga tikai no tradīciju praktizētājiem. Iekļaujot tradīcijas sarakstā, valsts ir pateikusi visai pasaulei, ka šīs tradīcijas ir nacionāla vērtība, savukārt praktiskais darbs gulstas uz pašas sabiedrības pleciem.
Andris Slišāns, nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs, uzsver, ka Upītes kultūrtelpas iekļaušana sarakstā pozitīvi mainījusi sabiedrības attieksmi, viņu darbs, arī no pašvaldību pārstāvju puses, tiekot vairāk novērtēts. Būšana sarakstā arī pašu kopienu vairāk motivējot un iedvesmojot jauniem darbiem, saka A. Slišāns.
Nemateriālā kultūras mantojuma likumā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana definēta kā pasākumu kopums, kura mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma ilgtspēju, tajā skaitā nemateriālā kultūras mantojuma elementu atklāšanu (identificēšanu), dokumentēšanu, pētniecību, attīstīšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, iedzīvināšanu, praktizēšanu un tālāknodošanu, arī formālās un neformālās izglītības ceļā. Tas, kā to izdarīt praktiski, ir pašas kopienas ziņā.
LNKC pārstāve G. Lancere atzīmē, ka šobrīd tiek veidoti mehānismi, lai kopienām nākotnē varētu sniegt finansiālu atbalstu. Atsevišķas sarakstā iekļautās kultūrtelpas iepriekš jau saņēmušas finansiālu valsts atbalstu, arī Upītes kultūrtelpa. A. Slišāns saņemto atbalstu vērtē atzinīgi, norādot, ka piešķirtie līdzekļi ļāvuši ierakstīt mūzikas disku, iegādāties mūzikas instrumentus un noorganizēt nemateriālā kultūras mantojuma svētkus “Gūdi”.
Elementus, kas iekļauti Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, var virzīt uz UNESCO sarakstiem – Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvo sarakstu vai Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstu.
Likums paredz, ka pieteikumu nemateriālā kultūras mantojuma elementa iekļaušanai UNESCO sarakstā iesniedz kultūras ministrs, pamatojoties uz Nemateriālā kultūras mantojuma padomes atzinumu. Vienlaikus tam jābūt kopienas iniciētam un atbalstītam.
G. Lancere atklāj, ka vairākiem vērtību iesniedzējiem tālākais mērķis ir tikt iekļautiem UNESCO sarakstos. Šobrīd norit darbs, lai iekļaušanai šajos sarakstos virzītu Gaujas plostnieku amata prasmes un lībiešu kultūrtelpu.
