Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Uzziņa ir valsts pārvaldes (arī pašvaldību) iestādes rakstiski sniegta juridiskā palīdzība privātpersonai konkrētas tiesiskas situācijas risināšanā savas kompetences ietvaros.
FOTO: Freepik
Kā administratīvi tiesiskās attiecībās noskaidrot piemērojamās tiesību normas par konkrēto situāciju? Personai par savām tiesībām iestādei ir jāprasa uzziņa. To nevajadzētu jaukt ar izziņu – tie ir divi dažādi iestādes izdoti dokumenti. Svarīgāko par uzziņu, kādos gadījumos un kurai iestādei to jautāt un kas jāņem vērā, rakstot iesniegumu par uzziņu, skaidro LV portāls.
“Uzziņa ir iestādes, kas izdod administratīvo aktu, izsniegts rakstisks dokuments, no kura persona var uzzināt iestādes viedokli par konkrētās situācijas tiesisko regulējumu,” skaidro Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas (LZAK) zvērināta advokāte Indra Dogādova, papildus norādot, ka uzziņa tās adresātam nav juridiski saistoša. Savukārt LZAK zvērināts advokāts Jānis Muižnieks norāda, ka uzziņas mērķis ir vērsts uz to, lai persona, pirms valsts nav vēl nodibinājusi publiski tiesiskās attiecības administratīvā akta veidā, varētu uzzināt kompetentās valsts iestādes viedokli attiecīgajā jautājumā, piemēram, par nodokļu maksāšanas pienākumu vai kādas konkrētas situācijas regulējumu būvniecībā.
J. Muižnieks skaidro, ka uzziņa ir valsts pārvaldes (arī pašvaldību) iestādes rakstiski sniegta juridiskā palīdzība privātpersonai konkrētas tiesiskas situācijas risināšanā savas kompetences ietvaros. Vienlaikus viņš vērš uzmanību, ka uzziņu par savām tiesībām ir iespējams saņemt tikai par administratīvi (tātad valsts vai pašvaldības pārvaldes) tiesiskajām attiecībām. To nav iespējams saņemt par civiltiesiskajām un krimināltiesiskajām attiecībām, kā arī to procesuālajām tiesībām.
Savukārt izziņa ir dokuments, kurā sniedz ziņas jeb apliecinājumu par konkrētiem faktiem, ja šādu ziņu sniegšana ir attiecīgās iestādes kompetencē un personai ir tiesības pieprasīt šādas ziņas no iestādes, skaidro I. Dogādova. Papildus J. Muižnieks norāda, ka izziņā atšķirībā no uzziņas iestāde sniedz tikai informāciju par pagājušā laika faktisko situāciju, neapskatot tiesiskos jautājumus, piemēram, izziņā par nodokļu nomaksu norāda faktus par nodokļu parāda esamību vai neesamību, bet izziņā par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē – par noteikumu pārkāpumu esamību vai neesamību.
Tiesības uz uzziņu par savām tiesībām regulē Administratīvā procesa likuma (APL) 9. nodaļa. Atbilstoši APL 98. panta otrās daļas regulējumam iesniegums par uzziņu jāiesniedz iestādē, kuras kompetencē ir jautājumu izlemšana pēc būtības.
Piemēri:
“Atbilstoši APL jēgai tiesības saņemt uzziņu nav jebkurai personai par jebkādu jautājumu, bet gan personai par savām tiesībām konkrētā tiesiskā situācijā, pamatojot šādas uzziņas nepieciešamību,” skaidro J. Muižnieks. Saskaņā ar Senāta spriedumu lietā Nr. SKA-34/2008 un lietā Nr. SKA-629/2011 uzziņa ir iestādes atbilde uz uzdoto jautājumu par to, kā konkrētajos apstākļos ir piemērojamas tiesību normas. Vienlaikus Administratīvās rajona tiesas sprieduma lietā Nr. A420492811 skaidrots, ka caur tiesībām uz uzziņu persona īsteno tai Satversmes 90. pantā garantētās tiesības zināt savas tiesības, kas ļauj personai plānot savu rīcību, nebaidoties, pareizi vai nepareizi ir saprastas tiesību normas.
Kā norāda J. Muižnieks, uzziņa var noderēt gadījumos, kad persona, plānojot vai iecerot veikt kādu konkrētu darbību, nav pārliecināta par šīs darbības tiesiskumu, vai arī persona nezina savas iespējamās darbības tiesiskās sekas, bet vēlas noskaidrot savas darbības tiesiskumu attiecīgajā jautājumā.
Uzziņu prasa uz iesnieguma pamata attiecīgajai iestādei. APL 98. panta trešā daļa nosaka, ka iesniegumā par uzziņas saņemšanu norāda:
J. Muižnieks skaidro, ka “norādīt iesniegumā pienācīgus un attiecināmus faktus ir būtiski, jo, pamatojoties uz izklāstītajiem faktiem, iestāde arī sniegs šo juridisko faktu novērtējumu”. Proti, ja vēlāk administratīvā akta izdošanas brīdī fakti būs pavisam citi, tad arī tiesiskās sekas atšķirsies. Tāpat zvērināts advokāts norāda, ka iesniegumā jāuzdod no minētajiem faktiem izrietošs un konkrēts jautājums: “Tiesiska atbilde uz jautājumu vai vairākiem jautājumiem būs atkarīga un izrietēs no iesniegumā norādīto faktu vērtējuma un attiecīgā tiesiskā regulējuma piemērošanas.”
Iesniedzējam iesniegumā jānorāda arī uzziņas saņemšanas nepieciešamības pamatojums, kas likuma izpratnē nav pierādījums, bet kura nepieciešamība izriet no tā, ka personai pastāv subjektīvā interese (vajadzība) saņemt uzziņu. Proti, ja persona pamatojumu uzziņas saņemšanai nav norādījusi, iestāde ir tiesīga atteikt uzziņas sniegšanu. “Pamatojuma norādīšanas mērķis ir vērsts uz to, ka tiesības uz uzziņu ir konkrētai personai konkrētā tiesiskā situācijā, nevis abstraktām (vispārēja rakstura) tiesiskās situācijas atziņām (ekspertīzēm), kam nav konkrēta sakara ar personas iespējamo darbību vai rīcību valsts pārvaldes jomā,” skaidro J. Muižnieks.
Protams, iesniegumā iesniedzējam jānorāda arī sevi identificējošie dati: vārds, uzvārds, personas kods un deklarētā vai faktiskā adrese. Savukārt iesniegumu persona var iesniegt gan papīra formātā, gan elektroniskā veidā. Kā norāda advokāte I. Dogādova, iesniegumu par uzziņu var iesniegt elektroniski bez e-paraksta valsts pārvaldes pakalpojumu portālā “www.latvija.lv”, izmantojot e-pakalpojumu E-iesniegums iestādei, sūtot pa pastu uz iestādes adresi, vai iestādes e-pastu, parakstot dokumentu ar drošu elektronisko parakstu un laika zīmogu.
APL 9. nodaļa tiešā veidā neparedz apstākļus vai faktu uzskaitījumu, kad iestāde ir tiesīga atteikt sniegt uzziņu par personas tiesībām, taču, neraugoties uz to, pastāv daži gadījumi, kad iestāde iesniegumu var neskatīt, stāsta J. Muižnieks. Proti, iestāde var atteikt izsniegt uzziņu vai vispār neizskatīt iesniegumu, ja:
“Atteikums sniegt uzziņu ir izlemjams tikai katrā konkrētā gadījumā, pamatojoties uz konkrēto situāciju,” skaidro J. Muižnieks. Savukārt I. Dogādova papildus norāda, ka iestāde var nepieņemt iesniegumu, ja persona ir vērsusies iestādē, kura nav kompetenta izskatīt jautājumu pēc būtības, taču tādā gadījumā iestādei jāizsniedz vai nu izziņa par piekritīgo iestādi, vai jāpārsūta iesniegums atbildīgajai iestādei.
APL 98. panta piektā daļa nosaka, ka uz uzziņu attiecināmi šā likuma noteikumi, kas attiecas uz administratīvo aktu tiktāl, ciktāl tie ir piemērojami, ņemot vērā uzziņas būtību. Proti, APL 72. panta pirmā daļa paredz, ka iestāde jebkurā laikā administratīvā akta tekstā var izlabot acīmredzamas pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūdas, kā arī citas kļūdas un trūkumus, ja tas nemaina lēmuma būtību. Kā norāda J. Muižnieks, minētais ir piemērojams arī attiecībā uz izsniegto uzziņu.
Zvērināts advokāts skaidro, ka iestāde ir tiesīga uzziņā labot vienīgi matemātiskā aprēķina un pārrakstīšanās kļūdas, kā arī citas kļūdas un trūkumus tikai tad, ja tas nemaina lēmuma (uzziņas) būtību – uzziņā norādītās sekas. Viņš turpina, ka šādu kļūdu labošanu iestāde ir tiesīga veikt pēc savas iniciatīvas, vienlaikus arī persona ir tiesīga prasīt iestādei šo kļūdu labošanu un novēršanu.
Saskaņā ar APL 101. panta pirmo daļu adresātam uzziņa nav juridiski saistoša. “Uzziņas tiesiskās sekas adresātam nav saistošas, proti, personai nav pienākuma rīkoties, kā norādīts uzziņā,” skaidro I. Dogādova. Savukārt J. Muižnieks norāda, ka adresāts, saņemot uzziņu par savām tiesībām konkrētā tiesiskā situācijā, ir tiesīgs izvēlēties veikt vai neveikt savas darbības atbilstoši tam tiesiskajam novērtējumam un tiesiskajām sekām, ko sniegusi iestāde.
Vienlaikus minētā panta ceturtā daļa paredz, ka uzziņu var apstrīdēt augstākā iestādē, bet gadījumā, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, tā nav apstrīdama un nav pārsūdzama tiesā. Uzziņas nepārsūdzamība tiesā izriet no tā, ka uzziņa nav administratīvais akts, skaidro J. Muižnieks. Viņš turpina, ka uzziņa adresātam nerada ne tiesiskas, ne arī faktiskas sekas, jo tā ir vienkārša valsts pārvaldes darbība, kura nav pakļauta administratīvās tiesas kontrolei: “Tiesā sūdzības kārtībā pārbaudāma tikai iestādes faktiskā rīcība, nesniedzot uzziņu vai atsakot uzziņas sniegšanu, nevis pati uzziņa.”
Vienlaikus, ja uzziņas adresāts ir rīkojies atbilstoši viņam izsniegtajai uzziņai, iestādes vēlāk izdotais administratīvais akts, kas attiecas uz jautājumu, par kuru šī uzziņa sniegta, nevar būt adresātam nelabvēlīgāks arī tad, ja vēlāk iestāde konstatē, ka uzziņa nav bijusi pareiza. “Jēdziens “uzziņa nav bijusi pareiza” nozīmē, ka adresāta iesniegumā norādītos faktus iestāde ir novērtējusi nepareizi un šiem faktiem ir sniegusi nepareizu tiesisko novērtējumu, t.i., iestāde uzziņā noteikusi adresāta darbības likumību, lai gan šādai darbības noteikšanai nebija likumīga pamata,” tā J. Muižnieks.
APL 101. panta piektā daļa nosaka apstākļus, kādos uzziņā noteiktās sekas neiestājas:
