Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Sabiedrībā radies satraukums par Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma traktējumu, kas paredz pārejas periodu ūdens komercuzskaites mēraparātu mezglu izbūvei. Skaidrojam, kurās vietās tas jāizbūvē un kam par to ir jāmaksā.
Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī un paredz pārejas periodu komercuzskaites mēraparātu mezglu izbūvei līdz 2020. gada 1. janvārim.
Prasības, kas nosaka ūdens piegādes pakalpojumu sniegšanu, regulē Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 174 “Noteikumi par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu un lietošanu”.
Prasība par komercuzskaites mēraparātu uzstādīšanu un ar to saistīto komercuzskaites mēraparāta mezglu ierīkošanu attiecas uz tiem iedzīvotājiem, kuri izmanto centralizēto ūdensapgādi un/vai kanalizāciju – gan individuālās, gan daudzdzīvokļu ēkās, uzsver Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāve Laura Jansone.
Ūdens patēriņa uzskaite nav obligāti nepieciešama iedzīvotājiem, kas izmanto individuālo ūdensapgādi (aka, urbums jeb “spice”) un decentralizētās kanalizācijas sistēmas un kam nelielā ūdens ieguves apjoma (vidēji mazāk nekā 10 m3 diennaktī) dēļ nav nepieciešama ūdens resursu lietošanas atļauja.
Cik Latvijā ir tādu mājsaimniecību, kurās, saņemot ūdeni centralizēti, nav ūdens uzskaites, VARAM pārstāve nevarēja pateikt: “Ņemot vērā to, ka par piegādāto ūdeni gadījumā, ja nav uzstādīts skaitītājs, iedzīvotājiem nākas norēķināties pēc pašvaldību apstiprinātajām ūdens patēriņa normām, kas ir visai augstas, izdevīgāk noteikti ir uzstādīt skaitītāju.”
Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektore Baiba Gulbe gan norāda, ka jaunās prasības skar nelielu daļu iedzīvotāju, apmēram 10% no tām mājsaimniecībām, kuru dzīvesvieta ir ārpus Rīgas un kurām ūdens tiek piegādāts centralizēti.
Lai iedzīvotāji par ūdenssaimniecības pakalpojumiem – ūdensapgādi un kanalizāciju – maksātu atbilstoši faktiski izmantotajam apjomam, ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem jāuzstāda ēkas kopējā ūdens patēriņa uzskaites mērierīces. Komercuzskaites mēraparāts ir ierīce, kas uzskaita ēkai kopumā piegādātā ūdens daudzumu vai no tās novadīto notekūdeņu daudzumu. Tas nav ūdens patēriņa skaitītājs daudzdzīvokļu mājas dzīvokļos.
Praksē risinājumi var būt katrai ēkai atšķirīgi, ņemot vērā nekustamā īpašuma specifiku.
Savukārt ēku īpašniekiem ir jānodrošina speciāla vieta vai telpa ūdenssaimniecības pakalpojumu mērierīces uzstādīšanai, piemēram, ēkas pagrabā vai tai piekritīgā teritorijā. Vienalga, kur tiek izvietots mēraparāts, par tā mezgla ierīkošanas darbiem (skatakā, pagrabā vai vēl kādā citā vietā) maksā pakalpojumu lietotāji. Uzņēmums tikai uzstāda pašu mēraparātu.
Normatīvie akti paredz, ka mezglu izbūvē saskaņā ar pakalpojumu sniedzēja izdotiem tehniskajiem noteikumiem uz piederības robežas speciāli ierīkotā skatakā vai ārpus tās, pakalpojumu sniedzēja norādītā vietā. Mezglam jābūt pakalpojumu sniedzējam viegli pieejamā vietā, lai ierīcei varētu piekļūt pārbaudes, remonta, nomaiņas nolūkā. Vietai arī jāpasargā ierīce no zemas temperatūras un citas rādījumu pareizībai kaitīgas iedarbības. Šāda vieta var būt gan skataka, gan arī pagrabs, apkures telpas u. tml.
Visiem iedzīvotājiem nav jābūvē skataka vai cita īpaša būve vietā, kur no centralizētajiem ūdensapgādes vai kanalizācijas tīkliem atzarojas pievads uz konkrēto ēku. Praksē risinājumi var būt katrai ēkai atšķirīgi, ņemot vērā nekustamā īpašuma specifiku. Tāpēc pakalpojumu lietotājiem ar iestādi vai komersantu, kas konkrētajai ēkai sniedz ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus, jāvienojas par to, kur ir iespējams ierīkot komercuzskaites mēraparāta mezglu.
MK noteikumu 60. punkts paredz – nav jāmaina to komercuzskaites mēraparātu mezglu atrašanās vieta, kuri izbūvēti līdz MK noteikumu spēkā stāšanās dienai (01.04.2016.), arī tad, ja mainījies pakalpojuma lietotājs vai pārtraukts vai izbeigts pakalpojuma līgums, uzsver VARAM.
Satraukums par likuma prasībām radās Smiltenē, kur novada domes kapitālsabiedrība “Smiltenes NKUP”, kas nodrošina ar centralizētiem ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem, iedzīvotājiem bija nosūtījusi aicinājumus sakārtot savu ūdenssaimniecību atbilstoši likuma prasībām.
“Smiltenes NKUP” valdes loceklis Aigars Vīvuliņš saka, ka ir daudz neskaidrību saistībā ar normatīviem un VARAM par sarežģītākajām situācijām ir solījusi skaidrojošo semināru.
Reizēm atklājas arī tādas brīnumu lietas, ka caur kaimiņa īpašumu ūdensvads aiziet pie cita kaimiņa un patērētais ūdens nemaz netiek uzskaitīts.
Viņš stāsta, ka nācies secināt, ka “mēraparāta uzstādīšana nenozīmē, ka tiek uzskaitīts viss patērētais ūdens daudzums. Atklājas, ka ir pirtiņas, kūtiņas u. c., kas ir pieslēgtas ūdensapgādei, bet izlietotais ūdens daudzums netiek uzskaitīts. Skaitītājs gan vēsturiski ir uzstādīts kaut kur mājā, bet pārdotais ūdens daudzums pret patērēto uzrāda ūdens zudumu vairāk nekā 20% apmērā. Neviens jau nerāda, kur ir aizvilkts liekais ūdensvads zem zemes. Reizēm atklājas arī tādas brīnumu lietas, ka caur kaimiņa īpašumu ūdensvads aiziet pie cita kaimiņa un patērētais ūdens nemaz netiek uzskaitīts. Šādi gadījumi atklājas tikai tad, ja uzliek komercuzskaites skaitītāju pie īpašuma robežas. Šādos gadījumos komercuzskaites mēraparāta mezgli būtu jāpārnes citā vietā”.
VARAM, vērtējot šādus krāpšanas gadījumus ar ūdens patēriņu, atzīst, ka var būt situācijas, kad uzstādītais mēraparāts neuzskaita visu ūdens patēriņu nekustamajā īpašumā, un tad nepieciešams mezgls citā vietā.
