Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc nesakrīt komercuzskaites mēraparāta un individuālo skaitītāju rādījumi.
FOTO: Lauris Nagliņš, LETA
Patērētā ūdens apjoms un samaksa par to daudzdzīvokļu mājās no sākta gala bijusi strīda ābols, jo vairāk tādēļ, ka šis pakalpojums kļūst arvien dārgāks. Savulaik šķita, ka skaidrību par katrā mājoklī reāli izmantoto ūdens tilpumu un tātad arī maksājuma apmēru ieviesīs individuālo patēriņa skaitītāju uzstādīšana dzīvokļos. Taču īstenībā tas līdzējis tikai daļēji.
Individuālo skaitītāju rādītāju summa visbiežāk uzrāda vienu patērētā ūdens tilpumu, bet komercuzskaites mēraparāts jeb centrālais ievada skaitītājs – citu (dažkārt pat par 40% lielāku). Šī starpība tiek iekļauta patēriņa pārrēķinā un pēc normatīvajos aktos noteiktās vai pašu iedzīvotāju nolemtās kārtības solidāri jāapmaksā visiem dzīvokļu īpašniekiem.
Par to arī mūžīgā neapmierinātība, sūdzības. Piemēram, LV portālā vien par šo tematu iesūtīts vairāk nekā 70 lasītāju jautājumu.
Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes loceklis Ģirts Beikmanis atzīst – jautājums par ūdens patēriņa skaitītājiem un patēriņa starpību nav vienkāršs un nav arī vienkārši risināms.
“Skaitītāji dzīvokļos ir tikai tādēļ, lai starp visiem lietotājiem kaut cik godīgi sadalītu mājā patērēto ūdens daudzumu, ko uzskaitījis mājas ievada skaitītājs. Individuālo skaitītāju uzstādīšanai ir vēl cits pozitīvs efekts: tā veicinājusi ievērojamu ūdens patēriņa samazinājumu. Bet ir ļoti daudz dažādu apstākļu, kāpēc skaitītāju rādījumi nesakrīt. Pirmkārt, to ietekmē skaitītāju precizitātes klases; vai šīs ierīces ir pareizi uzstādītas; cik tuvu tās atrodas patērētājam. Otrkārt, atsevišķi iedzīvotāji cenšas nokrāpt ūdeni saviem kaimiņiem, tāda problēma ir visā pasaulē. Taču – cik daudz ūdens mājai ir piegādāts, tik daudz patērētājam vienmēr būs jāsamaksā pakalpojuma sniedzējam,” uzsver Ģ. Beikmanis.
Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš pauž līdzīgu viedokli: “Ļoti bieži, realizējot dzīvē labas idejas, kaut ko neizdarām līdz galam. Ieviešot individuālo ūdens patēriņa skaitītāju rādītāju uzskaiti, netika izvirzītas prasības, ka vienas daudzdzīvokļu mājas robežās skaitītāji jāuzstāda visiem dzīvokļu īpašumiem, turklāt līdzsvarojot mērierīču klasi: ja, piemēram, pie centrālā ievada ir augstas jutības C klases skaitītājs, tad atbilstošai klasei jābūt arī individuālajiem skaitītājiem. Ja vienu ūdens daudzumu mēra ar dažādām sistēmām, rādījumi nekad nesakritīs. Klase nosaka, pie kāda ātruma skaitītājs sāk uzskaitīt ūdens plūsmu. Dzīvokļu īpašnieki ir to uzķēruši – piemēram, no krāna palaiž mazu tērcīti, ko zemākas klases ierīce neuzskaita. Tā bez maksas var piepildīt pusi vannas, samaksājot tikai par papildināto karsto ūdeni.”
Jāpaskaidro, ka ūdens patēriņa skaitītāji iedalāmi trīs precizitātes klasēs (A, B un C). Nejutīgākie, neprecīzākie un vieglāk ietekmējamie ir A klases skaitītāji, kas gan ir novecojuši un vairs gandrīz netiek izmantoti. Jaunākās paaudzes skaitītājiem parametrus var atrast uz to ciparnīcas ar apzīmējumu “R”; labas kvalitātes ierīces apzīmējumam jābūt ne zemākam par “R=100”.
Kā nākamo nozīmīgāko nesakritību iemeslu V. Peipiņš līdzās manipulācijām ar individuālajām mērierīcēm nosauc vēl kādu cilvēka faktoru – iedzīvotāji informāciju par skaitītāju rādījumiem iesniedz neprecīzi. “Ja ir simt dzīvokļu māja un neprecīzas ziņas iedod viens īpašnieks, kļūda varbūt būs 100–200 litru robežās, bet, ja tā rīkojas 20–30 cilvēku, starpība būs mērāma kubikmetros un izpaudīsies lielā īpatsvarā, par ko iedzīvotāji protestēs.”
Apkopojot daudzdzīvokļu māju pārvaldnieku pieredzi, atklājas raksturīgākie cēloņi, kas rada ūdens patēriņa starpību daudzdzīvokļu mājās:
Ģ. Beikmanis iesaka: “Pirmais nosacījums ir uzstādīt skaitītājus ar augstāku precizitāti un nākamais – ar attālinātu rādījumu nolasīšanu. Tas nozīmē arī stingrāku kontroli, faktiski novēršot iespēju būt negodīgam un arī tehniski ietekmēt rādījumus. Tai pat nav jābūt elektroniskai: ja ūdens patēriņa skaitītāju, tāpat kā elektrības patēriņa skaitītāju, novietojam ārpus dzīvokļa, arī tiek izslēgta iespēja ietekmēt tā darbību. Turklāt, ja mērierīce atrodas tālāk no gala patērētāja, vismaz četru piecu metru attālumā, tad veidojas hidrauliskais pretspiediens un skaitītājs strādā daudz precīzāk. Ja skaitītājs ir ļoti tuvu, pusmetru zem izlietnes, tam ir liela neprecizitāte uzskaitē. Skaitītājs pamatā tomēr ir paredzēts vidējai plūsmai; ja plūsmas ir dažādas, rodas novirzes.”
V. Peipiņš: “Manā pārvaldīšanā, piemēram, ir māja, kur dzīvokļu īpašniekiem ierosināju ieviest rādījumu attālināto nolasīšanu elektroniski. Skaitītājs aprīkots ar īpašu devēju, kura signāls nonāk specializētās servisa firmas datorā, un tādējādi iespējams pat izsekot diennakts patēriņa dinamiku. Mēneša pēdējā dienā pārvaldnieks saņem izdruku par katra dzīvokļa kopējo individuālo patēriņu, un visā pilnībā atkrīt jebkādas problēmas par datu precizitāti un informācijas saņemšanu, kā arī rādījumu ietekmēšanu, jo arī tas atspoguļotos šajos datos. Patēriņa starpība uzreiz nokritās 5–10 % robežās, un tas faktiski ir optimālais rezultāts. Ja iegādāts nepieciešamais aprīkojums, rādījumus nolasīt var arī pats pārvaldnieks, bet es uzskatu, ka mājas apsaimniekotājam ar šādām lietām nav jānodarbojas, tāpat kā ar ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanu un apkalpošanu. Tam paredzēti specializēti, sertificēti uzņēmumi, kuri sniedz savus pakalpojumus.”
Protams, ikviens dzīvokļa īpašnieks, kas nav ūdens zadzējs, no vienas puses, vēlētos, lai rēķini par šo pakalpojumu neradītu nelāgus pārsteigumus. No otras – ja vien skaitītājs atbilst valstī noteiktajām prasībām, kas definētas Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 40 un Nr. 664 , lielākā daļa īpašnieku nevēlēsies papildus tērēties, lai iegādātos kvalitatīvākas mērierīces datu nolasīšanas pilnveidošanai, nedomājot ilgtermiņā un par to, ka varbūt ir negodīgu kaimiņu regulāri apkrāpti. Kaut arī, kā skaidro V. Peipiņš, ieguldījumi mērierīču modernizācijā faktiski nebūtu lieli un atmaksātos pāris gadu laikā, īpašnieku izvēli ietekmēt esot grūti.
Par paša naudu pirktais ūdens skaitītājs dzīvoklī ir saimnieka (atsevišķais) īpašums, un saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 16. pantā noteikto dzīvokļu īpašnieku kopības kompetencē ir lemt tikai par kopīpašuma lietām.
Taču ir veids, kā individuālo skaitītāju padarīt par kopīpašuma daļu. “Ja mājai ir līdzekļu rezerves uzkrājums un dzīvokļu īpašnieki nolemj to noteiktā laikposmā izmantot skaitītāju nomaiņai visā dzīvojamā mājā, turpmāk tie būs mājas kopīpašums,” skaidro V. Peipiņš.
“Dzīvokļa īpašuma likuma 13. panta otrajā daļā ir noteikts: dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram sedz uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteiktos izdevumus, kas attiecas uz kopīpašumā esošo dzīvojamās mājas elementu, iekārtu vai komunikāciju nomaiņu, kuras rezultātā samazinās mājas uzturēšanas izmaksas. Šāds lēmums, ja par to, kā noteikts likuma 17. pantā, ir nobalsojuši dzīvokļu īpašnieki, kuri pārstāv vairāk nekā pusi dzīvokļu īpašumu, ir jāpilda arī tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri vairākuma lēmumam nepiekrīt,” skaidro speciālists.
Tādējādi būtu iespējams organizēti un operatīvi sakārtot uzskaites un norēķinu sistēmu, pie viena, piemēram, nolemjot, ka ūdens patēriņa starpību sadala tiem īpašumiem, kuros modernizētie skaitītāji nav uzstādīti. Bet tas attiecas uz mājām, kuras īpašnieki pārņēmuši savā valdījumā, tādējādi ir tiesīgi pieņemt šādus lēmumus.
Ģ. Beikmanis arī atzīst, ka normatīvo aktu regulējums pieļauj dzīvokļu īpašniekiem tiesības nolemt, ka ūdens uzskaites mēraparāti katrā dzīvokļu īpašumā ir kopīpašuma sastāvdaļa un pārvaldnieks to visu var darīt centralizēti. “Kamēr nav šāda lēmuma, pārvaldnieki mēģina nodarboties ar trūkumu novēršanu, veikt apsekošanas, iesaistīt dzīvokļu īpašniekus, māju vecākos.”
Uz mājām, kuras nav pārņemtas īpašnieku valdījumā, attiecināmi MK noteikumi Nr. 1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu”. Šajā normatīvajā aktā noteikts, ka vai nu uz pašu īpašnieku lēmuma pamata vai pēc pārvaldnieka iniciatīvas ir uzstādāmi vai nomaināmi ūdens skaitītāji dzīvokļos. Tādējādi ir pietiekami daudz dzīvojamo namu, kur skaitītāji uzstādīti par mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas līdzekļiem un kur saskaņā ar MK noteikumiem verificēšanu nodrošina pārvaldnieks. Tomēr acīmredzot arī šis princips nav nodrošinājis, lai mājās būtu uzstādīti precīzi skaitītāji, kas saskan ar ievada skaitītāja klasi.
Uz MK noteikumu Nr. 1013 normām var balstīties arī to māju īpašnieki, kas pārņēmuši māju valdījumā un norēķinos par pakalpojumiem nav noteikuši citādu kārtību. Ikvienam dzīvokļa īpašniekam būtu ieteicams iepazīties ar šiem noteikumiem (tāpat ar MK noteikumiem Nr. 524). Tādējādi varbūt tiktu vismaz daļēji mazināta cilvēka faktora (izņemot, protams, tīši negodīgas rīcības) ietekme uz ūdens patēriņa starpības rašanos. Tā kā speciāli sodi par noteikumu neievērošanu nav paredzēti, to vietā kā regulējošais mehānisms darbojas nosacījumi par ūdens patēriņa starpības pārdali.
Tātad – ūdens patēriņa pārrēķinu neveic atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam, bet sadala starp šādiem dzīvokļu īpašniekiem:
“19.1 1. kuri nav iesnieguši informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu vismaz trīs mēnešus pēc kārtas;
19.1 2. kuru atsevišķajos īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti;
19.1 3. kuri atkārtoti nav ļāvuši pārvaldniekam veikt savā dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi, ja pārvaldnieks par šādas pārbaudes veikšanu rakstiski paziņojis vismaz nedēļu iepriekš, nosūtot paziņojumu uz dzīvokļa īpašumu, kurā plānota skaitītāju pārbaude;
19.1 4. kuru dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir bojāti, tie nav noplombēti, to plombējums ir bojāts vai tie nav verificēti triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām.”
Nozīmīga ir arī norma par ūdens patēriņa aprēķināšanu cilvēka prombūtnes laikā: “28. Ja prombūtnes dēļ dzīvokli neizmanto neviena persona un dzīvokļa īpašnieks nevar iesniegt informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu, nevar veikt ūdens patēriņa skaitītāja verificēšanu vai nodrošināt pārvaldniekam iespēju veikt attiecīgajā dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi, dzīvokļa īpašnieks par to iepriekš informē pārvaldnieku.”
V. Peipiņš par iespēju samazināt cilvēka faktora ietekmi ir diezgan kritisks: “Noteikumus pilda apzinīgie un godīgie cilvēki. Neapzinīgie vienmēr atradīs ieganstu, kādēļ rādītājus nav nodevuši vai nodevuši neprecīzi. Piemēram, kādēļ nevar paziņot par prombūtni? Kaut vai ar īsziņu: “Esmu ārzemēs, un patēriņa nebūs.” Tas ir apmēram tāpat kā tad, ja dzīvoklī radiatoriem uzstādīti termoregulatori un iemītnieki nevis iestata mazāku siltuma padevi, bet lieko siltumu izlaiž pa logu. Ja ir spēcīgs cilvēciskais faktors, tad jāievieš sistēma ar attālināto nolasīšanu un vienādas klases skaitītājiem.
Bet, ja neprecīzi ir komercuzskaites mēraparāta rādījumi ūdens uzskaites mezglā, kas pieder pakalpojuma sniedzējam, to ir grūti pierādīt. Tad mājas īpašniekam vēlams papildus uzstādīt savu skaitītāju, tādā veidā pierādot, ka centrālais skaitītājs rāda vairāk.”
