Kas ir administratīvais akts? Kad un kā to iespējams apstrīdēt?

Administratīvā akta  jēdziens ir definēts Administratīvā procesa likuma (APL) 1.panta 3.daļā. Administratīvajam aktam ir šādas galvenās pazīmes:

• tas var būt tiesību akts – juridisks dokuments (attiecīgās informācijas nesējs), kuru izdot kompetenta iestāde;
• tas var būt publisko tiesību jomā izdots akts jeb valsts pārvaldes jomā izdots akts;
• tas var būt dokuments - lēmums, kuru izdot iestāde (valsts pārvaldes iestādes izdots akts, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums apstiprināt izsaukumu ārvalstniekam);
• tas var būt dokuments - lēmums, kas attiecas uz konkrētu personu vai personu loku (iestādes izdotajam administratīvajam aktam ir jābūt adresētam konkrētai fiziskai vai juridiskai personai, lai būtu skaidri izprotams, kas šajās administratīvi tiesiskajās attiecībās ir subjekts, uz kuru attiecas iestādes izdots lēmums);
• tāds dokuments - lēmums, ar kuru nodibina, groza, izbeidz vai konstatē tiesiskās attiecības (tajā ir jābūt skaidri saprotamam, kādas juridiskās sekas administratīvais akts jeb valsts pārvaldes izdots dokuments rada konkrētajam adresātam).

Būtiski ir atcerēties, ka nevienā iestādes izdotajā administratīvajā aktā virsrakstā (vai citur dokumenta tekstā) nebūs minēts, ka tas ir administratīvs akts. Iestāde izdod dokumentu, kurš atbilst noteiktajiem kritērijiem, pēc kuriem adresāts var pats secināt, ka dokuments ir administratīvais akts.

No iepriekš minētā likuma pantā ietvertās legāldefinīcijas izriet, ka administratīvais akts nav:

• iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā  (piemēram, pašvaldības izdots rīkojums par pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja amata konkursa atklāšanu nebūs administratīvs akts, jo, meklējot personu, ar kuru stāties darba tiesiskajās attiecībās, iestāde rīkojas privāto tiesību jomā);
• iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu iestādi vai īpaši pakļautu personu (piemēram, administratīvais akts nav "XX dienesta" lēmums par iestādes reorganizāciju);
• starplēmums (tostarp procesuāls lēmums, piemēram, lēmums par kāda lēmuma pieņemšanas termiņa pagarināšanu ir starplēmums);
• politisks lēmums (Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi, politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, amatpersonu ievēlēšana u.tml.);
• tiesas nolēmums, kriminālprocesuāls lēmums, kā arī lēmums, kas pieņemts lietvedībā administratīvā pārkāpuma lietā.

Kam ir tiesības izdot administratīvo aktu?

Latvijā pastāv divu veidu administratīvie procesi – iestādē vai Administratīvajā tiesā ierosinātais.

Ierosināt administratīvo lietu iestādē var:

• uz iesnieguma pamata => iestādē vēršas privātpersona, lai nodibinātu, grozītu, konstatētu vai izbeigtu konkrētas publiski tiesiskās attiecības. Piemēram, persona vēršas VSAA ar lūgumu pārskatīt piešķirtās vecuma pensijas aprēķinu. Tādējādi persona vēlas grozīt ar iestādi jau nodibinātās attiecības;
• uz iestādes iniciatīvas pamata => iestāde, kurai lieta ir piekritīga, ierosina administratīvo lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvais akts;
• uz augstākas iestādes rīkojuma vai citas institūcijas ziņojuma pamata => ja lieta ir piekritīga nevis iestādei, kurai kļuvuši zināmi attiecīgie fakti, bet zemākai iestādei, augstākai iestādei jāizdod rīkojums zemākai iestādei par administratīvās lietas ierosināšanu. Piemēram, ja savā iesniegumā persona ir kļūdaini norādījusi kompetento iestādi, VID vietā norādot Finanšu ministriju, kuras pakļautībā ir VID, tad Finanšu ministrijai, ja tā konstatē, ka administratīvā lieta ir jāievieš, ir jāuzliek VID par pienākumu ierosināt administratīvo lietu.

Savukārt Administratīvā tiesa ierosina administratīvo lietu, pamatojoties uz pieteicēja pieteikumu. Administratīvās tiesas ierosinātajā tiesvedības procesā tiesa noskaidro, vai iestādes izdots administratīvais akts un iestādes faktiskā rīcība atbilst Administratīvā procesa likuma noteikumiem un citām tiesību normām.

Administratīvā akta pārsūdzēšana

Kontekstā ar administratīvā akta legāldefinīciju jāsecina, ka administratīvo aktu var izdot tikai iestāde, taču Administratīvās tiesas nolēmums netiek uzskatīts par administratīvo aktu.

Ja persona uzskata, ka iestādes izdotais administratīvais akts ir prettiesisks jeb tāds, kura izdošana (procesuāli / pēc satura / formas) neatbilst normatīvajos aktos noteiktai kārtībai, tad privātpersonai ir tiesības apstrīdēt šo aktu turpmāk izklāstītajā kārtībā.

Iestādes izdotu administratīvo aktu var pārsūdzēt, vēršoties iestādē, kura izdevusi attiecīgo administratīvo aktu, ar iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu.

Jāpiebilst, ka likumā noteiktajā kārtībā apstrīdēšana ir iespējama arī mutiski. Ja personas iesniegums izteikts mutvārdos, tad iestādei tas jānoformē rakstveidā un jāiedod iesniedzējam parakstīšanai, tomēr šāda prakse nav īpaši izplatīta.

"Nevienā iestādes izdotajā administratīvajā aktā virsrakstā (vai citur dokumenta tekstā) nebūs minēts, ka tas ir administratīvs akts."

Ir svarīgi ņemt vērā, ka iestāde iepriekš minēto personas iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu  ir tiesīga atstāt bez virzības un noteikt saprātīgu termiņu trūkumu novēršanai, ja, piemēram, iesniegums nav parakstīts vai ir neatbilstošs Valsts valodas likuma prasībām vai tam nav pievienoti pilnvarojumu apliecinoši dokumenti, ja to ir parakstījusi pilnvarotā persona.

Par trūkumu novēršanu iesniegumā personai paziņo atbilstoši Paziņošanas likuma 3.panta pirmajai daļai jeb uz vietas iestādē vai piegādājot ar tās norīkota darbinieka vai ziņneša starpniecību, izmantojot pasta pakalpojumus, izmantojot elektroniskos sakarus vai publiski. Visbiežāk praksē  šāda paziņošana notiek rakstveidā.

Ja iestādes norādītie trūkumi noteiktajā termiņā netiek novērsti, iestāde iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu atzīst par neiesniegtu un var to atdot atpakaļ iesniedzējam.

Ja iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu atbilst likuma prasībām vai iestādes noteiktajā termiņā trūkumi ir novērsti, iestādei iesniegums nekavējoties jānosūta izskatīšanai pēc pakļautības augstākai iestādei, kura pieņem galējo lēmumu. Tātad personas apstrīdētu administratīvo aktu izskata gan pati iestāde, gan augstākā iestāde, bet lēmumu pieņem augstākā iestāde.

Ir izņēmuma situācijas, kad iestāde, kurai adresēts iesniegums, ar kuru privātpersona vēlas apstrīdēt tās pieņemto lēmumu, nenodod to izskatīšanai augstākai iestādei. Tā var notikt, ja:

1. iesniedzējs nav lūdzis atlīdzinājumu;
2. jaunais administratīvais akts nerada iesniedzējam nelabvēlīgas sekas.

Kam apstrīdēšanas iesniegumā jāpievērš uzmanība?

Apstrīdēšanas iesniegumā obligāti ir jāiekļauj norāde, kuru administratīvo aktu persona vēlas apstrīdēt un kādā apjomā. Iesniegumā jābūt ietvertam lūgumam jeb vēlamajai rīcībai no augstākās iestādes puses un apstrīdēšanas motīviem, kā arī iesniedzēja viedoklim par izlīguma noslēgšanas iespēju un iespējamiem izlīguma noteikumiem. Apstrīdēšanas iesnieguma saturam APL neparedz precīzu formu. Iesnieguma saturs un motīvi ir atkarīgi no konkrētā apstrīdamā administratīvā akta satura.

Apstrīdēšanas termiņi

Administratīvā akta apstrīdēšanas termiņus nosaka APL 79.pants. Pamatā administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas, bet ir arī daži izņēmumi, piemēram:

• ja izdotajā administratīvajā aktā nav norādes, kur un kādā termiņā to var apstrīdēt, tad apstrīdēšanas termiņš ir viens gads no tā spēkā stāšanās dienas;
• gadījumā ja privātpersona nav bijusi pieaicināta kā trešā persona administratīvajā procesā, bet konkrētais administratīvais akts ierobežo viņas tiesības, tad minētā persona šo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad privātpersona par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no attiecīgā administratīvā akta spēkā stāšanās dienas.

Ja minētie termiņi ir nokavēti un iesniedzējs nav lūdzis procesuālā termiņa atjaunošanu augstākā iestādē, tad iesnieguma izskatīšanu pēc būtības atsaka. Šādu lēmumu par atteikumu var pārsūdzēt  mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas. Tiesa šādu sūdzību izskata viena mēneša laikā rakstveida procesā.

Jauna administratīvā procesa uzsākšana

Saskaņā ar Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta pausto atziņu lietā Nr. SKA-51/2014, ja lēmums nav pārsūdzēts un ir kļuvis neapstrīdams, tajā noteiktās tiesiskās attiecības tiesai jāpieņem kā (normatīvs) fakts. Šajā sakarā jāņem vērā, ka viena no administratīvā akta pazīmēm ir tiesiskas sekas. Tas nozīmē, ka spēkā esošs administratīvais akts ir saistošs visām personām, uz kurām tas attiecas.

"Apstrīdēšanas iesnieguma saturam APL neparedz precīzu formu."

Vienlīdz tas nozīmē arī to, ka spēkā esošs administratīvais akts var būt pamats jauna administratīvā akta izdošanai. Līdz ar to APL 87.pants paredz kārtību, kādā ir iespējams uzsākt administratīvo procesu no jauna uz iesnieguma pamata, ja administratīvais akts ir kļuvis neapstrīdams.

Tātad administratīvo procesu var uzsākt no jauna uz adresāta iesnieguma pamata, ja:

1. ir mainījušies lietas faktiskie apstākļi, kuri bija par pamatu lēmuma pieņemšanai;
2. lietas tiesiskie apstākļi ir mainījušies adresātam par labu;
3. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vai cita starptautiska vai pārnacionāla tiesa šajā lietā ir pieņēmusi nolēmumu, no kura izriet, ka administratīvais process jāuzsāk no jauna. Šādā gadījumā iestāde, pieņemot lēmumu atsāktajā lietā, balstās uz attiecīgās tiesas nolēmumā konstatētajiem faktiem un to juridisko vērtējumu;
4. adresātam kļuvuši zināmi vai ir pieejami jauni pierādījumi, kas nebija tā rīcībā līdz sākotnējā administratīvā akta izdošanai un kas varētu būt par pamatu adresātam labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, jāsecina, ka ir ļoti svarīgi sekot līdzi apstrīdēšanas termiņiem, jo pēc termiņa noilguma atjaunot administratīvo procesu iestādē ir diezgan ierobežotas iespējas.

Atšķirība starp administratīvo aktu un iestādes faktisko rīcību

Ļoti svarīgi ir nošķirt administratīvo aktu no iestādes faktiskās rīcības (APL 89.pants). Būtiskākā atšķirība ir tajā, ka iestādes faktiskā rīcība ir tāda rīcība, kas neizpaužas tiesību akta veidā un ir vērsta uz faktisko seku radīšanu ar nosacījumu, ka privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Vienkāršojot iepriekšteikto, iestāde nav izpildījusi kādu pienākumu, kuru tai bija jāizpilda saskaņā ar normatīviem aktiem, un minētais ir ierobežojis privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses.

Piemēram, persona, kura uzskata, ka iestādes sniegtā izziņa nav pareiza, var vērsties iestādē ar iesniegumu par pareizas izziņas izdošanu. Ja iestāde iesniedzēja lūgumu neapmierina, iesniedzējs tiesā var apstrīdēt un pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo aktu.  Minētais neattiecas uz Administratīvās rajona tiesas nolēmumu lietās par iestādes sniegto izziņu, izziņas nesniegšanu vai atteikumu sniegt izziņu, jo šie lēmumi nav pārsūdzami saskaņā ar APL 91.panta 3.daļu.

Arī iestādes faktisko rīcību var pārsūdzēt tiesā, tikai šajā gadījumā tiesai būtu jālūdz izpildīt iestādes neizpildīto pienākumu, nevis atcelt administratīvo aktu. Protams, kā iestādes faktiskā rīcība kvalificējas arī bezdarbība.