No 1.maija – Publisko testamentu reģistrs

Publisko testamentu reģistra izveides nepieciešamība

Civillikuma 418.pantā ir noteikts, ka katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu. Pastāv privātie un publiskie testamenti. Kaut arī saskaņā ar Civillikuma 433.pantā noteikto testamentus šobrīd taisa bāriņtiesas, zvērināti notāri un Latvijas konsuli ārzemēs, praksē šo funkciju veic tikai bāriņtiesas un zvērināti notāri. Tas ir izskaidrojams ar to, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.283 "Noteikumi par notariālo funkciju veikšanu Latvijas Republikas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās" konsuliem nav paredzēta šādas funkcijas veikšana. Bez tam jāatgādina, ka mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt ne tikai testamentā, bet arī citos tiesiskos darījumos, piemēram, mantojuma līgumā, laulības līgumā.

Koncepcijā par Publisko testamentu reģistra izveidi (turpmāk – Koncepcija), kas tika atbalstīta ar Ministru kabineta 2011.gada 16.februāra rīkojumu Nr.60, kā arguments Publisko testamentu reģistra izveides nepieciešamībai ir norādīts, ka "valstī nepastāvot centralizētai testamentu uzskaitei, mantinieki, uzsākot mantojuma lietas kārtošanu, un zvērināti notāri, vedot mantojuma lietas, sastopas ar grūtībām, lai noskaidrotu mantojuma atstājēja pēdējās gribas rīkojuma esību un tā atrašanās vietu. Līdz ar to iespējami gadījumi, kad netiek izpildīta mantojuma atstājēja pēdējā griba, piemēram, testamentārais mantinieks nesaņem mantojumu, ja atcelts testaments tiek atzīts par stājušos spēkā, kā arī iespējama mantojuma apliecību apstrīdēšana gadījumos, ja testamentārais mantinieks, līgumiskais mantinieks vai legatārs uzzina par testamentu pēc likumiskā mantinieka apstiprināšanas mantojuma tiesībās".

Izstrādājot Publisko testamentu reģistru, valsts izvirzīja šī reģistra izveides un uzturēšanas galvenos mērķus:

radīt iespēju atrast pēdējās gribas rīkojuma aktus (privātpersonām iespēja saņemt ziņas par Publisko testamentu reģistrā reģistrētu pēdējās gribas rīkojuma aktu esamību un tā atrašanās vietu);
uzlabot privātpersonu interešu aizsardzību;
stiprināt testatora paļāvību, ka pēdējās gribas rīkojuma akts tiks atrasts;
palielināt pēdējās gribas rīkojumu spēkā stāšanās procesa drošību;
uzlabot zvērinātu notāru darba kvalitāti mantojuma lietu vešanā;
veicināt testatoru izvēli par labu publiskiem pēdējās gribas rīkojuma aktiem, līdz ar to veicinot taisīt kvalitatīvus pēdējās gribas rīkojuma aktus;
veicināt informācijas apriti starpvalstu/pārrobežu mantojuma lietās.1

Pieņemtie MK noteikumi Nr.1448 un grozījumi Notariāta likumā ir pamatoti ar Koncepcijā ietvertā 2.varianta īstenošanu.

Ko nosaka šis piedāvātais variants? Tajā ir paredzēts, ka Publisko testamentu reģistrā tiks reģistrēti visi bāriņtiesās un pie zvērinātiem notāriem taisītie publiskie pēdējās gribas rīkojuma akti un glabājumā nodotie privātie testamenti, kas tiks taisīti/nodoti glabājumā, sākot ar 2014.gada 1.maiju. Savukārt laika posmā no 1993.gada 1.septembra līdz 2014.gada 30.aprīlim taisītie publiskie pēdējās gribas rīkojuma akti un glabājumā nodotie privātie testamenti Publisko testamentu reģistrā tiks reģistrēti tikai tad, ja tie būs taisīti vai nodoti glabājumā notāram. Visiem zvērinātiem notāriem informācija par iepriekš minētajā laika posmā taisītajiem publiskajiem pēdējās gribas rīkojuma aktiem un glabājumā nodotajiem privātajiem testamentiem Publisko testamentu reģistrā būs jāievada viena gada laikā – līdz 2015.gada 1.maijam.

"Mantinieki, uzsākot mantojuma lietas kārtošanu, un zvērināti notāri, vedot mantojuma lietas, sastopas ar grūtībām, lai noskaidrotu mantojuma atstājēja pēdējās gribas rīkojuma esību un tā atrašanās vietu."

Tomēr Publisko testamentu reģistrā nebūs ievadīti dati par bāriņtiesās un konsulātos taisītajiem vai glabājumā nodotajiem testamentiem. Tas izskaidrojams ar to, ka visi zvērinātu notāru arhīvos esošie publiskie pēdējās gribas rīkojuma akti ir diezgan vienkārši apkopojami, savukārt, reģistrējot informāciju par citu institūciju minētajā laika periodā taisītajiem pēdējās gribas rīkojuma aktiem, pastāv risks, ka netiek reģistrēti visi šādi pēdējās gribas rīkojuma akti, kā arī šādu pēdējās gribas rīkojuma aktu uzskaite prasītu papildu valsts un pašvaldību budžeta līdzekļus. Jānorāda, ka šāds risks pastāv arī, reģistrējot iepriekš minētajā laika posmā zvērinātu notāru arhīvā esošos pēdējās gribas rīkojuma aktus, jo, ja testamenti ir viegli identificējami, tad citi tiesiskie darījumi (piemēram, laulības līgumi), kuros iespējams ir ietverts pēdējās gribas rīkojums, nav tik vienkārši atrodami notāra arhīvā, jo aktu un apliecinājumu reģistros netiek izdarīta atzīme, ka darījums satur arī pēdējās gribas rīkojumu.

Kāda informācija būs iekļauta Publisko testamentu reģistrā, un kurš to drīkstēs saņemt?

Publisko testamentu reģistrā tiks iekļautas ziņas par:

dokumentiem, kuri satur, atsauc, groza papildina vai atceļ pēdējās gribas rīkojumu (dokumenta taisīšanas datums, numurs, amatpersonas vārds un uzvārds vai bāriņtiesas nosaukums, kura taisīja dokumentu, vai tiesas nosaukums, kura atzina dokumentu par spēkā neesošu (pilnībā vai daļā), dokumenta reģistrācijas kārtas numurs un reģistrācijas laiks reģistrā, dokumenta atrašanās vieta, citas piezīmes);
datus par mantojuma atstājēju (vārds, uzvārds, personas kods (ja tāda nav – dzimšanas gads, diena, mēnesis), dzimšanas vieta (ja ir zināma), miršanas datums);
informācijas pieprasīšanu no reģistra (informācija par personu/iestādi, kas pieprasījusi informāciju, un laiks, kad pieprasījums veikts).2

MK noteikumu Nr.1448 normas noteic, ka visām iesaistītajām iestādēm un personām būs pienākums laicīgi sniegt ziņas, kas attiecas uz Publisko testamentu reģistrā iekļaujamo informāciju. Zvērināti notāri reģistrā to ievadīs paši, bet pārējām iestādēm informācija vispirms būs jānosūta Latvijas Zvērinātu notāru padomei, kuras pienākumos būs to nodot reģistra operatoram, kurš to savukārt vienas darba dienas laikā ievadīs reģistrā. Visa informācija Publisko testamentu reģistrā būs iekļauta latviešu valodā.

Informāciju par reģistrā iekļautajām ziņām mantojuma atstājēja dzīves laikā drīkst saņemt tikai pats mantojuma atstājējs un Latvijas Zvērinātu notāru padome. Pēc mantojuma atstājēja nāves informāciju no reģistra drīkstēs saņemt arī zvērināti notāri, tiesas, valsts un pašvaldību iestādes savu funkciju nodrošināšanai, kā arī citas personas. Informācija tiks sniegta pēc elektroniska vai rakstiska pieprasījuma, kurš tiks adresēts Latvijas Zvērinātu notāru padomei. Šī ziņu izsniegšanas kārtība neattieksies uz zvērinātiem notāriem un tiesām. Ja ieinteresētās personas (izņemot zvērinātus notārus, tiesas un valsts un pašvaldību iestādes) ziņas pieprasīs mantojuma lietas ietvaros, tad šo informāciju sniegs zvērināts notārs, kurš ved attiecīgo mantojuma lietu.

1Koncepcija par publisko testamentu reģistra izveidi (atbalstīta ar MK 16.02.2011. rīkojumu Nr.60 (prot.Nr.10, 40. §)). Pieejams: polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file57083.doc – 8.lpp.

2Ministru kabineta noteikumi Nr.1448 "Noteikumi par publisko testamentu reģistru", 5.-7.punkts.