Vai no valsts var saņemt uzturlīdzekļus, ja strādā ārzemēs?

Uzturlīdzekļus no valsts var saņemt, ja pastāvīgi dzīvo Latvijā

Vientuļais vecāks, kuram minimālo uzturlīdzekļu izmaksu nodrošina valsts, Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 1.panta otrajā daļā ir formulēts kā iesniedzējs -fiziska persona, kuras aprūpē ir bērns un kura Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijai (Fonda administrācija) ir iesniegusi iesniegumu par uzturlīdzekļu izmaksu, ja minētā persona dzīvo un tai ir deklarēta dzīvesvieta Latvijas Republikā. Arī bērns, par kuru tiek izmaksāti uzturlīdzekļi no Fonda, ir nepilngadīga persona, kura dzīvo un kuras dzīvesvietai ir jābūt deklarētai Latvijas Republikā.

Tātad, kā norāda Fonda administrācijas Juridiskās nodaļas vadītāja Baiba Valentinoviča, no minētā izriet, ka viens no tiesiskiem priekšnoteikumiem, lai persona varētu saņemt uzturlīdzekļus no Fonda, ir apstāklis, ka iesniedzējs pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā un iesniedzējam šeit ir deklarēta dzīvesvieta.

Likumā noteikts pienākums informēt

Situācijas, kad vientuļā māte vai tētis izšķiras par bērnu atstāšanu pie radiniekiem, visbiežāk vecvecākiem, lai dotos strādāt uz ārzemēm un varētu nodrošināt vismaz kaut kādu labklājības līmeni savām mājās palikušajām atvasēm, diemžēl nav retums un nereti ir izmisuma vadīts solis. Taču, ja citā valstī darba dēļ ārpus Latvijas jāpavada vairāk kā sešus mēnešus gadā, ir iestājies apstāklis, kad personai, kuras aprūpē ir bērns un kura saņem uzturlīdzekļus no Fonda, ir pienākums par to informēt Fonda administrāciju.

Kādi ir apstākļi, kas ietekmē tiesības saņemt uzturlīdzekļus,  ir norādīts Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 13.panta pirmā daļā:

1. bērns faktiski neatrodas iesniedzēja aprūpē;
2. iesniedzējs vai bērns, par kuru veic uzturlīdzekļu izmaksas no Fonda, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, vai šīm personām nav deklarētas dzīvesvietas Latvijas Republikā;
3. parādnieks maksā uzturlīdzekļus iesniedzējam;
4. iesniedzējs saņem ārvalstī piešķirtu pabalstu vai citu materiālo palīdzību, kas pēc būtības ir līdzīga Latvijas Republikā no Fonda izmaksājamiem uzturlīdzekļiem, bērna, par kuru tiek veikta uzturlīdzekļu izmaksa no Fonda, uzturēšanai;
5. tiesas nolēmums, uz kura pamata tiek veikta uzturlīdzekļu izmaksa no Fonda, ir zaudējis spēku, vai arī spēkā stājies jauns tiesas nolēmums par uzturlīdzekļu piedziņu bērna, par kuru tika veikta uzturlīdzekļu izmaksa no Fonda, uzturēšanai;
6. iestājušies citi apstākļi, kas ietekmē tiesības saņemt uzturlīdzekļus.

No uzskaitītajiem apstākļiem, kas ietekmē tiesības saņemt uzturlīdzekļus no valsts, redzams, ka daļa no tiem ir saistīti ar ilglaicīgu uzturēšanos citā valstī (1., 3. un 4.punkts). Tomēr tie nevieš skaidrību, kurā brīdī tad iestājas apstāklis, ka persona likuma izpratnē skaitās izbraukusi uz dzīvi ārzemēs un Latvijā vairs pastāvīgi nedzīvo.

Ko nozīmē – pastāvīgi dzīvo Latvijā?

Itin bieži personas, kuras dodas peļņā uz citu valsti, tur uzturas sezonāli un vairākus mēnešus gadā pavada mājās – Latvijā. Vai šie cilvēki dzīvo pastāvīgi Latvijā vai ārzemēs? Ko nozīmē pastāvīga dzīve Latvijā Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma izpratnē?

Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 15.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, piemērojot šo likumu, uzskatāms - persona pastāvīgi dzīvo Latvijā, ja tā šeit uzturas ne mazāk kā sešus mēnešus kalendārā gada laikā. Šaubu gadījumā Fonda administrācija lūdz un personas pienākums ir pierādīt, ka tā pastāvīgi dzīvo Latvijā.

B.Valentinoviča skaidro, ka pieļaujamais ārpus Latvijas Republikas uzturēšanās sešu mēnešu termiņš tiek skaitīts, summējot kopā visus uzturēšanās periodus Latvijā kalendārā gada laikā.

"Apstāklis, ka persona strādā ārzemēs, neliecina par to, ka bērni neatrodas personas faktiskā aprūpē un persona ir pārbraukusi uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs."

Taču jāuzsver, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 15.pantā ir noteikti izņēmuma gadījumi, kad persona ir tiesīga uzturēties ārpus valsts ilgāk nekā 6 mēnešus un turpināt saņemt uzturlīdzekļus no Fonda - ja izbraukšanas iemesls ir saistīts ar medicīniskās palīdzības saņemšanu ārstniecības iestādē, mācībām akreditētā izglītības iestādē vai ar Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu vai militāro dienestu Latvijas Republikas Nacionālajos bruņotajos spēkos ārvalstīs.

Līdz ar to uzturlīdzekļu saņēmējam laikā, kad tiek izmaksāti uzturlīdzekļi bērnu uzturam no Fonda, ir tiesības kalendārā gada laikā atrasties ārpus Latvijas teritorijas ne ilgāk kā sešus mēnešus. Nosacījums netiek ņemts vērā, ja izbraukšanas no valsts iemesls ir ārstēšanās, studijas akreditētā izglītības iestādē vai pienākumu pildīšana Latvijas Republikas ārlietu dienestā vai Nacionālajos bruņotajos spēkos, rezumē Fonda administrācijas pārstāve.

Taču jāņem vērā, ka gadījumā, ja iesniedzējs saņem ārvalstī piešķirtu pabalstu vai citu materiālo palīdzību, kas pēc būtības ir līdzīga uzturlīdzekļiem, kas tiek izmaksāti bērna uzturam no Fonda, faktiski neaprūpē bērnu vai ir iestājies kāds cits no iepriekš minētajiem apstākļiem, neatkarīgi no uzturēšanās laika ārvalstī, tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Fonda zūd, uzsver B.Valentinoviča.

Darbs ārzemēs nav iemesls, lai izbeigtu uzturlīdzekļu izmaksu

Iesniedzēja atrašanās darba tiesiskajās attiecībās ārvalstīs nav minēts kā nosacījums starp Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 10.panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, kuriem pastāvot Fonda administrācija izbeidz uzturlīdzekļu izmaksu. Līdz ar to šim apstāklim nav nozīmes, izvērtējot iesniedzēja tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Fonda. Tāpat būtiski atzīmēt, ka personas nodarbinātība ārzemēs neliecina par to, ka bērni neatrodas tās faktiskā aprūpē, skaidro B.Valentinoviča.

"Fonda pienākums šaubu gadījumā ir personu lūgt pierādīt, ka tā pastāvīgi dzīvo Latvijā."

Piemēram, vientuļā māmiņa strādā Norvēģijā, bet vismaz pusgadu uzturas Latvijā, kur ir arī viņas deklarētā dzīvesvieta. Prombūtnes laikā bērnu aprūpē vecmāmiņa un no Fonda saņemtie uzturlīdzekļi tiek novirzīti bērna vajadzībām. Šai gadījumā bērna mātei joprojām ir tiesības turpināt saņemt uzturlīdzekļus no Fonda, jo tai ir deklarēta dzīvesvieta Latvijas Republikā un tā vismaz pusgadu uzturas Latvijā. Protams, ja netiek konstatēts, ka persona Norvēģijā saņem materiālo pabalstu, kas ir līdzīgs Latvijā no Fonda izmaksātajiem uzturlīdzekļiem vai iestājies kāds cits no Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā minētajiem apstākļiem, kas liedz saņemt uzturlīdzekļus no Fonda.

Ko nozīmē bērna faktiskā aprūpe?

Vienmēr jāatceras, ka persona, kura saņem uzturlīdzekļus no Fonda administrācijas, ne tikai pastāvīgi dzīvo Latvijā un tai šeit ir deklarēta dzīvesvieta. Tā ir persona, kuras faktiskā aprūpē atrodas bērns. Līdz ar to jautājums, vai bērns atrodas vai neatrodas personas, kura sešus mēnešus gadā atrodas citā valstī, faktiskajā aprūpē, ir vienlīdz svarīgs, lemjot, vai tiesības saņemt uzturlīdzekļus no valsts saglabājas.

Kas jāsaprot ar bērna atrašanos iesniedzēja faktiskajā aprūpē? Civillikuma 177.pants definē – bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam.

Izbraukšana uz ilgāku laiku, lai strādātu ārvalstīs, ir gadījums, kad vecāki objektīvu un attaisnojošu iemeslu dēļ aprūpēt un pārstāvēt bērnu Latvijā tā personiskajās un mantiskajās attiecībās nespēj. Tāpēc Bērnu tiesību aizsardzības likuma 45.¹panta pirmā daļa paredz, ka vecāki var nodot bērnu citas personas aprūpē Latvijā uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, ja pirms nodošanas vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa atzinusi, ka šāda nodošana atbilst bērna interesēm un persona spēs bērnu pienācīgi aprūpēt, skaidro B.Valentinoviča.

"Pilnvarojuma esamība ir apliecinājums, ka ar tās palīdzību vecāks īsteno faktisko aprūpi."

Kā tiek pieņemts lēmums par bērna nodošanu citas personas aprūpē, stāsta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta galvenā inspektore Līga Tetere. Vispirms vecāks vēršas savas dzīvesvietas bāriņtiesā un informē par saviem plāniem izbraukt no valsts ilgāk par trim mēnešiem, un norāda personu, kurai uztic sava bērna aprūpi. Bāriņtiesa, vajadzības gadījumā piesaistot psihologu, izvērtē šīs personas veselības stāvokli, dzīves apstākļus, vērā tiek ņemts arī paša bērna viedoklis, ja viņš ir tādā vecumā, ka spēj par to pastāstīt.

"Bāriņtiesa veic darbības ar mērķi saprast, vai šis konkrētais cilvēks mammas vai tēta prombūtnes laikā spēs par bērnu parūpēties," skaidro L.Tetere. Pēc tam tiek sasaukta bāriņtiesas sēde, kurā piedalās gan bērna vecāks, ja ir Latvijā, gan persona, kuras aprūpē uz laiku tiek nodots bērns. Gala lēmumā bāriņtiesa norāda, vai bērna nodošana konkrētās personas aprūpē ir tā interesēs, kā arī norāda, uz cik ilgu laiku lēmums ir spēkā. Atkarībā no bāriņtiesas noslodzes šis process var ilgt no divām nedēļām līdz vienam vai pat diviem mēnešiem, stāsta L.Tetere.

Kad saņemts bāriņtiesas akcepts, bērnu pārstāvībai citai personai var noformēt notariāli apliecinātu pilnvaru. Pilnvaru var noformēt gan ārvalstī, gan Latvijā pie zvērināta notāra vai bāriņtiesā. Pilnvaras noformēšanai ar attiecīgu iesniegumu jāvēršas bāriņtiesā, kuras darbības teritorijā atrodas pilnvaras devēja deklarētā dzīvesvieta.

Pilnvarojuma esamība ir apliecinājums, ka ar tās palīdzību vecāks īsteno faktisko aprūpi. Tomēr nereti bērna nodošana tuvinieku aprūpē notiek bez bāriņtiesas ziņas vai atbilstoša pilnvarojuma, stāsta B.Valentinoviča. Tādā gadījumā Fonda administrācija, lai konstatētu, vai iesniedzējs īsteno faktisko aprūpi (no Fonda saņemtie uzturlīdzekļi tiek novirzīti bērna uzturēšanai) vai arī iesniedzējs uzturlīdzekļus no Fonda saņem nepamatoti (persona, kas faktiski aprūpē bērnu, dara to par saviem līdzekļiem un iesniedzējs par bērna aprūpi un audzināšanu neinteresējas), pieprasa ziņas bāriņtiesai, iesniedzējam un bērna faktiskajam aprūpētājam.

Nepamatoti izmaksātie uzturlīdzekļi jāatmaksā

Ja ir iestājies kāds no iepriekš minētajiem apstākļiem, kas ietekmē tiesības saņemt uzturlīdzekļus no valsts, personai, kura saņem uzturlīdzekļus no Fonda, ir pienākums par tiem Fonda administrāciju informēt ne vēlāk kā triju darba dienu laikā no šo apstākļu iestāšanās dienas, iesniedzot attiecīgu iesniegumu. Ja tas nav izdarīts un persona turpina saņemt uzturlīdzekļus no valsts, to var uzskatīt par apzinātu maldināšanu un izmaksātās uzturlīdzekļu summas pēc apstākļu iestāšanās brīža par nepamatotām.