Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mikroliegumi izveidoti atšķirīgās Latvijas vietās, taču ievērojams to īpatsvars ir Vidzemē. Visvairāk mikroliegumu mežos ir Latvijas ziemeļaustrumos un Ziemeļkurzemē, kur koncentrējas lielākās medņu apdzīvotās teritorijas. Šajās teritorijās, kā arī Zemgalē un Sēlijā ir arī daudz aizsargātu melnā stārķa ligzdošanas vietu, savukārt Dienvidkurzemē, Vidzemē un Zemgalē - mazā ērgļa ligzdošanas vietu.
Avots: Dabas aizsardzības pārvalde
Kas ir mikroliegumi, un kāpēc tos veido?
Atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 1.panta 3.punktam Latvijā mikroliegums ir tāda teritorija, ko nosaka, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja kāda no funkcionālajām zonām to nenodrošina.
Zemkopības ministrijas speciāliste Viktorija Kalniņa skaidro, ka mikroliegumi, salīdzinājumā ar īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, visbiežāk ir mazāki platības ziņā: tie ir 0,1–30 hektārus lieli. Putnu mikroliegumu platība kopā ar buferzonu var sasniegt līdz pat 500 hektāru platību.
Salīdzinot ar īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, izveidot mikroliegumu ir daudz vienkāršāk un ātrāk.
Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.940 "Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu" 9.punkts nosaka, ka Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), Valsts meža dienests (VMD) un Zemkopības ministrija (ZM) atbilstoši savai kompetencei ir atbildīgas par mikrolieguma izveidošanu:
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas datu un plānojumu departamenta direktore Kristīne Vilciņa norāda, ka mikroliegumi var būt dažādi: tie var tikt veidoti gan speciāli kādai konkrētai sugai, gan arī pašam biotopam. Latvijā visbiežāk tos veido šādām sugām: putniem – mednim, melnajam stārķim, mazajam ērglim; augiem – laksim, meža silpurenei, dzeltenajai dzegužkurpītei. Savukārt starp biotopiem izteikts līderis ir skuju koku meža biotops.
"Mikroliegumi aizsargā īpaši retas sugas, tādēļ dati glabājas DAP datubāzē, kas ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem."
Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vecākā referente Ieva Zadeika stāsta, ka visvairāk mikroliegumu mežos ir Latvijas ziemeļaustrumos un Ziemeļkurzemē, kur koncentrējas lielākās medņu apdzīvotās teritorijas. Šajās teritorijās, kā arī Zemgalē un Sēlijā ir daudz aizsargātu melnā stārķa ligzdošanas vietu, savukārt Dienvidkurzemē, Vidzemē un Zemgalē - mazā ērgļa ligzdošanas vietu. Līdz 2012.gada beigām meža zemēs ir izveidoti 2140 mikroliegumi 39,4 tūkstošu hektāru platībā.
V.Kalniņa norāda, ka Zemkopības ministrija pēc attiecīga ierosinājuma mikroliegumus var izveidot īpaši aizsargājamo zivju sugu - alatas, laša, upes nēģa, sīgas un taimiņa - nārsta vietām. 2001.gadā vienīgais gadījums, kad mikroliegums tika izveidots alatas nārsta vietu aizsardzībai, bija Zirņu pagastā, Cieceres upē.
Kā izveidot mikroliegumu savā īpašumā
Lai arī mikroliegumi visbiežāk tiek veidoti valstij piederošu teritoriju ietvaros, tos iespējams izveidot arī privātās teritorijās. K.Vilciņa skaidro, tad atbilstoši MK noteikumu Nr.940 12.punktam priekšlikumu par mikrolieguma izveidošanu atbildīgajai institūcijai var iesniegt rakstiski jebkura persona, aizpildot īpaši aizsargājamās sugas un biotopa mikrolieguma pieteikuma un inventarizācijas anketu. Ja mikrolieguma ierosinātājs nav pats zemes vai meža īpašnieks, viņš par ierosinājumu tiek informēts un lūgts sniegt savu viedokli un priekšlikumus, kurus izvērtē, pieņemot lēmumu par mikrolieguma izveidošanu.
Pēc tam atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par mikrolieguma izveidošanu, tajā nosakot aizsardzības un apsaimniekošanas prasības, atrašanās vietu un platību.
DAP pārstāve norāda, ka lēmumā tiek ietvertas tādas mikrolieguma individuālās aizsardzības un izmantošanas prasības, kuras savā atzinumā ir norādījis sugu un biotopu aizsardzības jomā sertificēts eksperts.
K.Vilciņa skaidro, ka mikrolieguma apsaimniekošanu veic zemes īpašnieks, bet, ja tāda nav, nomnieks vai tiesiskais valdītājs, vai to nolīgta persona, pašvaldība vai DAP saskaņā ar sugu un biotopu aizsardzības jomā sertificēta eksperta atzinumu. Atsevišķu darbību veikšanai ir jāsaņem arī DAP rakstiska atļauja.
I.Zadeika akcentē, ka mikroliegumu teritorija jāapsaimnieko tā, lai nodrošinātu labvēlīgu aizsardzības stāvokli tām sugām un biotopiem, kam izveidots mikroliegums. Piemēram, mikroliegumos ir stingri ierobežota meža ciršana un cita veida saimnieciskā darbība. Savukārt, ja konstatēti kādi mikroliegumu aizsardzības noteikumu pārkāpumi, tad par tiem jāziņo mikrolieguma izveidotājam - Valsts meža dienestam vai Dabas aizsardzības pārvaldei.
K.Vilciņa neslēpj, ka parasti, lai kādai teritorijai iegūtu mikrolieguma statusu, jārēķinās ar vismaz četru mēnešu vai pat ilgāku laika posmu. Tas nepieciešams, lai būtu iespējams veikt visas paredzētās darbības, piemēram, sniegtu atbildīgās institūcijas atzinumu attiecīgā sugu un biotopu aizsardzības jomā sertificētam ekspertam; iegūtu paša eksperta sniegto atzinumu vai citu speciālistu atzinumus, ja mikroliegumu plānots izveidot alejā, koku rindā, parkā vai skvērā. Arī informācijas nosūtīšana pašvaldībai un zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam prasa laiku.
Mikrolieguma izveidošanas ilgums var būtiski pagarināties sugas vai biotopa bioloģiskā cikla dēļ, ja priekšlikums ir iesniegts laikā, kad nav aktīvais veģetācijas periods vai atbilstošās sugas vairošanās periods, jo plānotā mikrolieguma teritoriju eksperts var izvērtēt vienīgi aktīvajā veģetācijas vai sugas vairošanās periodā.
"Mikroliegumos ir aizliegtas vai ierobežotas darbības, kas apdraud retās sugas vai biotopa pastāvēšanu."
Personai, kura vēlēsies izveidot savā īpašumā mikroliegumu, jāņem vērā, ka būs arī izdevumi, kas nepieciešami mikrolieguma aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumu veikšanai. I.Zadeika gan piebilst, ka izmaksas, kas saistītas ar sugu un biotopu jomas eksperta piesaistīšanu mikroliegumu izveidošanas posmā, ar 2014.gadu finansēs no valsts budžeta līdzekļiem.
Eksperti atzīst, ka pagaidām privāto zemju īpašnieku attieksme pret iespējām izveidot mikroliegumu vērtējama negatīvi. To varētu mainīt, ja būtu iespējams adekvāti kompensēt īpašniekiem zaudējumus, kas rodas saimnieciskās darbības ierobežošanas dēļ mikroliegumā. Tādēļ pašlaik mikroliegumu izveidošanu pamatā ierosina paši eksperti vai meža nozares darbinieki, kas konstatējuši aizsargājamo sugu vai biotopu klātbūtni kādā teritorijā, nevis privāto zemju īpašnieki.
Mikrolieguma statusa zaudēšana
Jebkurš mikroliegums savu statusu var arī zaudēt, ja teritorijā laika gaitā notikušas kādas izmaiņas. MK noteikumu Nr.940 61.punkts nosaka, ka mikrolieguma statusu atceļ, ja tas neatgriezeniski zaudējis savu nozīmi attiecīgās sugas vai biotopa aizsardzībai un tajā nav citu īpaši aizsargājamu sugu vai īpaši aizsargājamu biotopu veidu vai mikroliegums iekļauts īpaši aizsargājamas dabas teritorijas funkcionālajā zonā, kuras noteikumi pilnībā nodrošina tās sugas vai biotopa aizsardzību un apsaimniekošanu, kuras dēļ mikroliegums izveidots.
"Meža ciršana un cita veida saimnieciskā darbība mikroliegumos ir stingri ierobežota."
Precizēt mikrolieguma teritoriju vai atcelt tās statusu var tā pati institūcija, kas pieņēmusi lēmumu par mikrolieguma izveidošanu. K.Vilciņa norāda, ka šogad DAP saņemts viens iesniegums mikrolieguma statusa atcelšanai, kurš pēc piekritības ir pārsūtīts Valsts meža dienestam, jo lēmumu par mikrolieguma izveidošanu ir pieņēmusi šī institūcija. Šādas situācijas gan rodas samērā reti. Ja, piemēram, pēc 2005.gada vētras nopostīts mežs, kurā bijis noteikts mikroliegums kādas konkrētas putnu sugas aizsardzībai un šis putns vairākus gadus nav manīts ligzdojam, tas vēl nav iemesls, lai statusu atceltu, jo iespējama sugas atgriešanās teritorijā. Tiesa, ja putnu mikroliegumu gadījumā koks, kurā bijusi ligzda, ir nogāzies un tuvumā nav neviena cita ligzdošanai piemērota koka, var apsvērt domu par nepieciešamību mainīt konkrētā mikrolieguma statusu.
Biežāk gan novērojama mikrolieguma teritorijas robežu grozīšana, pamatā uz tai piegulošās buferzonas rēķina. Līdz ar to var secināt, ka mikroliegumu platība tikai pieaug, tādējādi nodrošinot aizsardzību un mieru tām sugām vai biotopiem, kam tas patiešām ir nepieciešams.
