Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lai iegūtu augstskolas diplomu, pieredzi, kā arī ārpus formālās izglītības ceļā iegūtās zināšanas un prasmes, kuras pretendents varēs pierādīt, augstskola novērtēs ar kredītpunktiem, bet daļa zināšanu būs jāpapildina augstskolā un jākārto gala pārbaudījums atbilstoši attiecīgās studiju programmas prasībām.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Ideja par ārpus formālā un pieredzes ceļā iegūtas izglītības atzīšanu un tai atbilstoša izglītības dokumenta iegūšanu nav jauna. Pasaulē un Eiropā šī prakse pastāvēja jau pagājušajā gadsimtā, un, nostiprinot šādas iespējas normatīvajos aktos, tā kļuvusi aktuāla un pieejama Latvijas iedzīvotājiem.
Kopš valdība veica grozījumus Augstākās izglītības likumā un papildināja to ar 59.2pantu, kā arī 2012.gada 13.janvārī pieņēma MK noteikumus Nr.36 "Iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtu studiju rezultātu atzīšanas noteikumi", tiesību aktu līmenī ir atvērts ceļš tam, lai šādu iespēju piedāvātu arī augstākās mācību iestādes.
Kādu atzīšanas kārtību paredz normatīvie akti?
Saskaņā ar Augstākās izglītības likuma 59..2pantu augstskola vai koledža izvērtē personas iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtus studiju rezultātus un, ja tie atbilst attiecīgās studiju programmas prasībām, atzīst tos, kā arī piešķir attiecīgus kredītpunktus. Profesionālajā pieredzē sasniegtus studiju rezultātus drīkst atzīt profesionālās vai akadēmiskās studiju programmās, turklāt tikai 30 procentus no profesionālās vai akadēmiskās studiju programmas kredītpunktiem drīkst piešķirt, atzīstot profesionālajā pieredzē sasniegtos studiju rezultātus. To gan varēs realizēt tikai tajā attiecīgās studiju programmas daļā, kuru veido prakse.
IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta juriskonsults Māris Strads skaidro, ka šis pants tiesiski nostiprina arī augstskolas studiju kursa vai moduļa klausītāja institūtu pieprasīt, lai augstākās izglītības iestāde izvērtē darba apjoma atbilstību studiju programmām vai to posmiem, piešķirot par to kredītpunktus.
Savukārt MK noteikumi Nr.36 nosaka kārtību, kādā augstskolas un koledžas novērtē un atzīst iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtus studiju rezultātus, un to atzīšanas kritērijus.
"Metodika par iepriekšējā izglītībā un profesionālajā pieredzē sasniegtu rezultātu atzīšanu vēl top, un tas ir katras augstskolas kompetencē."
M.Strads norāda, ka sasniegtie studiju rezultāti tiek atzīti par atbilstošiem kādai studiju programmas daļai – vienam vai vairākiem studiju kursiem, vienam vai vairākiem studiju moduļiem, ko veido prakse ārpus augstākās izglītības iestādes. Studiju rezultāti, kas sasniegtie ārpus formālās izglītības, ir atzīstami tikai tad, ja tie atbilst attiecīgās studiju programmas prasībām.
Normatīvie akti augstākās izglītības jomā paredz divus ārpus formālās izglītības sasniegtu studiju rezultātu veidus:
Profesionālajā pieredzē sasniegtos studiju rezultātus var atzīt tikai studiju programmas daļā, kuru veido prakse, turklāt tajā profesionālās darbības jomā, kas atbilst studiju programmas izglītības tematiskajai jomai, kā arī tajā studiju kursā vai modulī, kuru apgūstot iegūst praktiskas zināšanas, prasmes un kompetenci.
Iepriekšējā izglītībā sasniegtos studiju rezultātus var atzīt, ja tie atbilst augstākās izglītības pakāpei un ir sasniegti:
Iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtos un atzītos studiju rezultātus nevar ieskaitīt kā attiecīgās studiju programmas gala pārbaudījumu, valsts pārbaudījumu, noslēguma pārbaudījumu – kvalifikācijas eksāmenu vai promocijas darbu. Nevar atzīt iepriekšējā ārpus formālajā izglītībā, piemēram, pašmācībā, sasniegtus studiju rezultātus studiju programmās, kas atbilst reglamentētajām profesijām. Reglamentētās profesijas ir definētas likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" un tādas ir, piemēram, zobārstniecība (likuma 13.pants), farmaceits (16.pants), veterinārārsts (27.pants).
Tātad nepastāv iespēja, ka pieredzi un ārpus formālās izglītības ceļā iegūtās zināšanas un prasmes augstskola varētu novērtēt, piešķirot studiju programmas kredītpunktus pilnā apjomā un tūlīt izsniedzot augstākās izglītības diplomu. Lai iegūtu diplomu, esošās zināšanas un prasmes, kuras pretendents varēs pierādīt, augstskola novērtēs ar kredītpunktiem, bet daļa zināšanu būs jāpapildina augstskolā un jākārto arī gala pārbaudījums atbilstoši augstskolas prasībām.
Atzīšanas procedūru augstskolas izstrādā patstāvīgi
Lai arī normatīvie akti paredz iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtu studiju rezultātu atzīšanu, metodika, kā augstskolas veiks šo uzdevumu, pagaidām vēl top, un tas ir katras augstskolas kompetencē.
Iesaistoties dažādos starptautiskos projektos, izglītības iestādes iepazīst citu valstu pieredzi, apmainās ar viedokļiem, meklē Latvijas situācijai un katrai augstskolai piemērotus risinājumus. SIA "Baltic Bright" mācību un konsultāciju centra un projekta "Integrēta neformālās izglītības atzīšanas sistēma: nacionālā sadarbības tīkla izveide" vadītāja Vita Žunda uzsver: augstskolām ir jāsaprot, kā šo procesu veidot un vadīt, taču to, kā sistēma darbosies, varēs spriest vien tad, kad augstskolās vērsīsies pirmie pretendenti.
Latvijas Universitātes (LU) profesore starptautisko projektu "VINEPACK" un "CAPIVAL" vadītāja Irina Maslo diskusijā atzīst nepieciešamību izstrādāt un ieviest vienotu nacionālās validācijas (vērtēšanas un atzīšanas) sistēmu un ieskicē divas problēmas - metodikas izstrāde un vērtētāju trenēšanās.
I.Maslo norāda: sākotnēji ir jāizprot, kas ir uz kompetenci orientēta izglītība; cik objektīvus rezultātus var iegūt testējot; kādi ir validēšanas kritēriji; kā novērtēt šo procesu un vērtētājus. Profesore uzskata: var dažādi risināt validēšanu, bet tai ir jābūt katras studiju programmas sastāvdaļai, jo neviens cits nevar novērtēt cilvēka pieredzi labāk kā pasniedzēji, kas strādā šajās programmās, pretējā gadījumā - iegūtie rezultāti būs ļoti atšķirīgi.
Instrumenti, kurus izmantot validēšanas procesā, ir apzināti, un tādi ir vismaz trīs: pašnovērtējums, intervija, novērošana praksē kā papildmetode un galarezultāta iegūšana. Balstoties uz to, kā arī materiālu testēšanu un adaptēšanu Somijā un Igaunijā, LU ir izstrādāta validēšanas jeb vērtēšanas rokasgrāmata, kas būs pieejama arī citām augstskolām.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Mūžiglītības centra vadītāja Ilvita Švāne informē: likumdošanas bāze ir, arī nolikumu LLU augstskola ir izstrādājusi, bet pagaidām nav metodoloģijas. Pretendenti uz augstskolu var nākt, un interese jau ir izrādīta, taču joprojām pastāv daudz neskaidrību, kā strādāt - augstskola mēģina atrast katram pretendentam individuālu pieeju.
Līdz galam nesakārtotu jautājumu ir pietiekami: mācību spēki procesam vēl nav gatavi, ir jāapmāca vērtētāji, jāsaprot procesa izmaksas utt. Arī tālākizglītības īstenotājiem un mācību centriem vajadzētu zināt, kādas būs augstskolas prasības, ja pretendents šādā veidā iegūto apmācību apliecību vai sertifikātu kā savas neformālās izglītības apliecinājumu vēlēsies iesniegt augstskolā.
Ārvalstu pieredze
Stāsta V.Žunda: Norvēģijā augstskolas ir autonomas, un likumdošanas ietvaros katra augstskola izstrādājusi savus noteikumus un kritērijus, piemēram, par vecuma ierobežojumiem vai nepieciešamo darba pieredzi. Norvēģijā šī procedūra gandrīz netiek izmantota diploma vai grāda iegūšanai. To izmanto, lai vieglāk iestātos augstskolā vai arī saņemtu atbrīvojumu no kāda kursa apgūšanas, ja zināšanas jau ir iegūtas citā ceļā. Galvenās vērtēšanas metodes: portfolio jeb pašnovērtējuma "portfelis", intervija, tests un eksāmens.
Ventspils Augstskolas pasniedzēja RTU doktorante Raita Rollande ir aktīvi darbojusies Latvijas un Lietuvas pārrobežu projektā "Mūžizglītības pārrobežu kapacitātes paaugstināšana", un tā ietvaros pati izgājusi pieredzes ceļā iegūto kompetenču atzīšanas procesu Klaipēdas Universitātē (KU) andragoģijas bakalaura studiju programmā. Dažādās mācību vidēs gūto mācību sasniegumu vērtēšanu un atzīšanu Klaipēdas Universitātē koordinē Tālākizglītības studiju institūts.
"Zināšanu un pieredzes atzīšanas process nebūs ātrs, tam būs zināmas izmaksas, vajadzēs nokārtot attiecīgos pārbaudījumus un izstrādāt nobeiguma darbu."
R.Rollande stāsta: "Klaipēdas Universitātē (KU) uzskata, ka mācību sasniegumu novērtēšanu var veikt, ja ir vienota nacionālā kvalifikācijas sistēma, kas apvieno vairākus faktorus: kvalifikācijas ieguves process, kompetenču normas, kredītpunktu pārneses sistēma, profesiju un profesionālās darbības standarts, novērtēšana, atzīšana un sertifikācija. Pretendents dodas uz KU, piesakās noteiktai studiju programmai un kļūst par kandidātu mācību sasniegumu un zināšanu izvērtēšanai.
Noslēdzot līgumu ar augstskolu, tiek piešķirts konsultants, kas palīdz sagatavot mācību sasniegumu "portfeli". Tajā vairākās tabulās detalizēti jāapraksta prasmes un kompetences un šis apkopojums jānodod vērtēšanas komisijai, kas sastāv no darba tirgus un augstskolu pārstāvjiem. Komisija to izvērtē un pieņem lēmumu par pielīdzināšanu kredītpunktiem, kas var būt ne vairāk kā 50% no kopējā programmas kredītpunktu skaita. Komisija tiekas ar kandidātu arī pārrunās. Zināšanas, kas vēl nepieciešamas pretendentam atlikušo kredītpunktu saņemšanai, apgūst pēc individuāla plāna. Kad viss paveikts – gala pārbaudījums un diploma saņemšana."
Problēmas ir, bet process norit
Latvijas augstskolās patlaban šīs sistēmas iedzīvināšana norit nevienmērīgi: sarosījušās un iniciatīvu uzņēmušās tās augstskolas, kurās ir reāli pretendenti.
LLU Mūžiglītības centra vadītāja I.Švāne norāda: IZM sagatavoja normatīvos aktus, taču tālāko atstāja augstskolu ziņā, un līdz šim pieredze bijusi bēdīga – katra augstskola kaut ko darīja, bet informācijas apmaiņa nenotika. Augstskolas atzīst, ka ir vajadzīgi vienoti kopsaucēji un to iegūšanai IZM kā izglītības politikas veidotājai vajadzētu uzņemties koordinatora lomu.
I.Švāne atklāj, ka šobrīd valsts augstskolas ir vienojušās veidot mūžizglītības asociāciju un jau janvārī par šo tēmu plānota tikšanās darba seminārā. Lai arī diskusija un savstarpējs atbalsts palīdz risināt problēmas, asociācijai ir vien nevalstiskas organizācijas statuss. Augstskolām būtu nepieciešamas vadlīnijas metodoloģijā, kas ietvertu shēmu pa soļiem un ieteikumus katra soļa īstenošanai.
IZM juriskonsults M.Strads informē, ka ministrija augstskolām ir sniegusi konsultācijas par rezultātu atzīšanas jautājumiem, taču sīkāku ārpus formālās izglītības sasniegtu studiju rezultātu atzīšanas kārtību un savai darbībai nepieciešamo metodiku izstrādā katra konkrētā augstskola un koledža.
LU profesore I.Maslo vērš uzmanību uz to, ka demogrāfiskās krīzes iespaidā strauji sarūk tradicionālo studentu skaits, toties ļoti daudz cilvēku ir uzkrājuši darba pieredzi. Deviņdesmitajos gados augstskolas pieredzēja 50 procentu atbirumu. Daļa šo cilvēku šobrīd strādā, un viņi ir tie, kas nāks, lai iegūtu augstāko izglītību.
Augstskolas gatavojas šos pretendentus uzņemt, savukārt I.Švāne potenciālos pretendentus aicina apzināties, ka zināšanu un pieredzes atzīšanas process nebūs ātrs, tam būs arī izmaksas, būs jānokārto attiecīgie pārbaudījumi, noteikti vajadzēs izstrādāt nobeiguma darbu, un kopumā tas varētu aizņemt vismaz vienu gadu.
