Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Krasta kāpas un jūras piekraste ietilpst Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Kāpas - unikālas un aizsargājamas
Krasta kāpas un jūras piekraste ietilpst Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Šī aizsargjosla, saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 6.pantu, izveidota, lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu. Savukārt šī paša likuma 5.pantss noteic, ka vides un dabas resursu aizsargjoslu galvenais uzdevums ir samazināt vai novērst antropogēnās negatīvās iedarbības ietekmi uz objektiem, kuriem noteiktas aizsargjoslas.
Kāpas kā aizsargājama piekrastes sastāvdaļa ir minētas arī MK rīkojumā Nr.169 "Par Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnēm 2011.-2017.gadam", kur kā viens no īstenojamiem pasākumiem tiek minēta piekļuves piekrastes vērtībām uzlabošana, mazinot kāpu izbraukāšanu un izbradāšanu. Tāpat šī rīkojuma pamatnostādnēs teikts, ka piekrastes izmantošanas pamatprincipam ir jābūt ilgtspējīgai attīstībai. Kāpas, kas atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tiek aizsargātas ar attiecīgiem normatīvajiem aktiem.
Saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) sniegto informāciju pēdējos gados Baltijas jūras piekrastes antropogēnais noslogojums ir būtiski palielinājies. Iemesli ir vairāki, no kuriem galvenie: tūrisma centru attīstība, ceļu seguma sakārtošana, nodrošinot labāku pieejamību, kā arī bušu makšķerēšanas popularitātes pieaugums. Līdz ar to ir izveidojusies situācija, ka jūras piekraste visa gada garumā ir aktīvi noslogota.
Botāniķe un LU Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedras lektorere Brigita Laime, kura vairākos projektos pētījusi Latvijas piekrasti, norāda, ka Latvijā salīdzinājumā ar, piemēram, Skandināviju ir vieni no bagātākajiem akumulācijas krastiem, kur veidojas kāpas. Līdz ar to rūpēties par kāpu saglabāšanu ir svarīgi ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. B.Laime atklāj, ka kāpām ir salīdzinoši sena aizsardzības vēsture un tās sargāt cilvēkus mācījušas pašu kļūdas, kas pieļautas nepareizas saimniekošanas dēļ.
Lielākie draudi kāpām – cilvēks un tehnika
B.Laime norāda uz divu veidu negatīvo ietekmi – nobradāšanu un izbraukāšanu. Īpaši jāmin kāpu izbradāšana, kuras postošo rezultātu salīdzinājumā ar izbraukāšanu piemin krietni retāk, taču aktīva kāpu nobradāšana negatīvi ietekmē zemsedzi, kas bieži vien ir jutīga un pēc tās iznīcināšanas paliek tikai smilts, kurā ilgstoši nekas neaug. Piemēram, mežainajās jeb meža kāpās, kurās zemsedzi veido sūnas un ķērpji, nav piemēroti augšanas apstākļi lielākajai daļai citu augu, jo sausums un karstums šo augu saknēm neļauj iedzīvoties. Iznīcinot šādu zemsedzi, paies ilgs laiks, līdz tās vietā sāks augt jauna. Sevišķi aktīvi nobradāšana notiek tieši apdzīvoto vietu tuvumā, piemēram, Daugavgrīvā, Vecāķos, Lilastē.
Savukārt kāpu izbraukātājus dabas aizsardzības speciālisti iesaka dalīt trīs grupās:
atpūtniekos, bušu makšķerniekos un sēņotājos. Atpūtnieku aktīvā sezona ir no jūlija līdz septembra vidum, un liels to noslogojums ir no Lietuvas pierobežas līdz Pāvilostai, kā arī Ķemeru Nacionālā parka teritorijā. Bušu makšķernieki un sēņotāji sastopami piekrastē no oktobra līdz pastāvīga sniega uzsnigšanai. Šī ir aktīva un salīdzinoši liela grupa, līdz ar to tā ietekmē arī pārkāpumu skaita palielināšanos. Šā gada 20.oktobrī Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori apsekoja piekrastes posmu 20 km garumā, kopumā uzskaitīja 60 automašīnas un konstatēja četrus pārkāpumus, kad nobraukts no ceļiem krasta kāpu aizsargjoslā.
"Pēdējos gados Baltijas jūras piekrastes antropogēnais noslogojums ir būtiski palielinājies."
Tehnikas lietotāji, kuri izmanto kāpas kā izmēģinājuma poligonus un trases, ir tie, kas kāpām nodara vislielāko kaitējumu. Šajā grupā ietilpst krosa motociklu, kvadraciklu un apvidus automašīnu īpašnieki. Viņiem raksturīga aktivitāte darba dienu vakaros un brīvdienās, jo braucēji lielākoties pārstāv Rīgu vai citas lielākās pilsētas. Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori norāda, ka šo ļaužu neapdomīgās rīcības dēļ cieš lielo pilsētu apkārtnes teritorijas 20 km rādiusā ap piekrasti.
Speciālisti atklāj, ka kāpu izbraukāšana ir problēma arī šogad, pat neskatoties uz to, ka iepriekšējos gados ir veiktas informatīvās kampaņas un daudzviet piekrastē izliktas speciālas brīdinājuma norādes.
Apdraudētie biotopi, augu un dzīvnieku sugas
Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti skaidro, ka visvairāk no izbraukāšanas cieš pelēko kāpu biotopi un biotops - mežainas jūrmalas kāpas, kas iekļauti īpaši aizsargājamo biotopu sarakstā. Šajos biotopos augu sega veidojusies uz neauglīgās smilts. Pārbraucot ar transporta līdzekļiem, augi tiek izkustināti vai izrauti un riepu nospiedumos veidojas atklātu smilšu laukumi. Šādā veidā tiek apdraudētas arī aizsargājamo augu sugas, piemēram, Gmelina alise, sīkzieda plaukšķene, smiltāja neļķe, pļavas silpurene. Pelēkās kāpas ir mājvieta un barošanās vieta arī daudzām kukaiņu sugām.
Priekškāpās, saskaņā ar DAP sniegto informāciju, sastopamas tādas īpaši aizsargājamās augu sugas kā jūrmalas dedestiņa un Lēzeļa vīrcele, kā arī kukainis - smilšvabole. Priekškāpās smilts augājs vēl pilnībā nav nostiprinājies un automašīnu radītais bojājums veicina smilšu kustību un to pārpūšanu iekšzemē. Tomēr jāatzīst, ka gadījumi, kad transports pārvietojas priekškāpās, ir fiksēti salīdzinoši retāk.
Speciālisti norāda, ka sugas ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām aizsargā Sugu un biotopu aizsardzības likums, kura 12.pants noteic, ka ir aizliegta īpaši aizsargājamo sugu augu lasīšana, noplūkšana un izrakšana, kā arī dzīvotņu postīšana.
Pārkāpējus sauc pie atbildības
Saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 20.pantu vides valsts kontroli veic Valsts vides dienesta (VVD) un Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektori. Šī likuma 21.pants paredz, ka valsts vides inspektoriem ir tiesības apturēt mehāniskos transportlīdzekļus ārpus autoceļiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē, virszemes ūdensobjektu aizsargjoslā vai īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, likt transportlīdzekļa vadītājam novērst vai izbeigt pārkāpumu, kā arī sastādīt protokolu -paziņojumu par uzlikto naudas sodu, ja vadītājs neatrodas pārkāpuma izdarīšanas vietā.
Likuma 22.pants savukārt ļauj kontrolē iesaistīties arī vietējām pašvaldībām. Piemēram, Saulkrastos, kā informē Saulkrastu pašvaldības policijas priekšnieks Valdis Kalniņš, pašvaldības policija veic regulārus reidus, lai apsekotu kāpu zonā notiekošo, un tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ šādu pārkāpumu skaits ir mazinājies.
"Aktīva kāpu izbradāšana negatīvi ietekmē zemsedzi, kas bieži vien ir jutīga un pēc tās iznīcināšanas paliek tikai smilts, kurā ilgstoši nekas neaug."
VVD, DAP kontrole attiecas arī uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kurās iekļauta apmēram puse Latvijas piekrastes teritorijas. DAP speciālisti skaidro, ka daļai no šīm teritorijām ārējās robežas ir apzīmētas ar informatīvajām zīmēm, kā arī ceļu posmos, kur sākas Baltijas jūras krasta kāpu aizsargjosla, izvietotas informatīvās zīmes par ierobežojumiem aizsargjoslā, tāpēc nezināšana nekādā ziņā nevar būt attaisnojošs arguments pārkāpumu izdarīšanai.
Tomēr izkontrolēt visus kāpu izbraukātājus ir neiespējami. Inspektori atzīst: problēmu rada tas, ka transportlīdzekļi kāpās pārvietojas bez reģistrācijas numura zīmēm un pēc valsts vides inspektoru pieprasījuma neapstājas, kas savukārt neļauj pārkāpējus identificēt un sodīt.
Kāds sods būtu efektīvs?
Gan DAP, gan B.Laime uzskata, ka normatīvajos aktos būtu nepieciešamas nelielas korekcijas, kas neļautu pārkāpējiem izvairīties no soda. Piemēram, nav izstrādāts mehānisms, kā piespiest ārvalstīs reģistrētu automašīnu īpašniekus nomaksāt administratīvā pārkāpuma protokolus - paziņojumus.
Pārskatāmas būtu arī sodu sankcijas, atzīst speciālisti. DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktora vietniece Dace Sāmīte norāda, ka minimālais sods par iebraukšanu kāpās – 50 latu – ir nepamatoti augsts un tas jāsamazina līdz 20 latiem, ļaujot inspektoram uz vietas izvērtēt konkrētās situācijas apstākļus un soda summu.
Cita būtiska problēma ir – kā aprēķināt dabai nodarītos zaudējumus, ja, iebraucot kāpās, tiek bojāti vai iznīcināti īpaši aizsargājamie biotopi un aizsargājamo sugu atradnes? D.Sāmīte neslēpj, ka Latvijā šobrīd pietrūkst juristu, kas būtu specializējušies ar dabas aizsardzību saistītos jautājumos.
"Tehnikas lietotāji, kuri izmanto kāpas kā izmēģinājuma poligonus un trases, ir tie, kas kāpām nodara vislielāko kaitējumu."
B.Laime atzīst, ka sodiem vajadzētu būt dažādiem, jo ne visos gadījumos der naudas sods. Sevišķi tas attiecas uz tiem, kas pārkāpumus izdara atkārtoti un tādējādi tikai atpērkas no atbildības. Pētniece uzskata, ka sodiem jābūt audzinošiem - tādiem, kas liktu pārkāpējam izprast nodarījuma postošās sekas. Atsevišķos gadījumos sods varētu būt izpostītā biotopa sakopšana un atjaunošana.
B.Laime atrisinājumu saskata arī speciālu izklaidei paredzētu zonu izveidē, kas ļautu cilvēkiem aktīvi atpūsties arī ar transportlīdzekļiem, neradot apdraudējumu unikālajām dabas teritorijām.
Zinoša sabiedrība – aizsargātas kāpas
Tam, ka sabiedrību informēt un izglītot ir būtiski, piekrīt visi vides aizsardzības speciālisti, kurus uztrauc kāpu joslas liktenis. Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki iesaka skaidrojot un izglītojot vairāk orientēties uz jauniešiem un bērniem, jo pašreizējos pārkāpējus, visbiežāk pieaugušos, ir ļoti grūti izglītot.
B.Laime uzsver: nedrīkst būt tā, ka šī problēma uztrauc tikai "zaļos" un dabas draugus. Jāveicina citu sfēru pārstāvju iesaiste un sabiedrības izglītošana kopumā. Nepieciešama arī atbilstošāka, gudrāka un labāka kāpu joslas apsaimniekošana, un, lai tas notiktu, jāattīsta sadarbība ar ekonomikas, mežsaimniecības jomu speciālistiem, kā arī teritoriju detālplānojumu izstrādātājiem.
Lai arī kāpu aizsardzībā problēmu joprojām netrūkts, D.Sāmīte, kura piekrastē strādā no 1990.gada, atzīst, ka Latvijas iedzīvotāju attieksme pret kāpu aizsardzību tomēr ir uzlabojusies.
Tikmēr V.Kalniņš uzskata, ka aktīvāk iesaistīties iedzīvotāju izglītošanā vajadzētu plašsaziņas līdzekļiem, tostarp informējot sabiedrību par vides aizsardzības pārkāpumiem un tiem sekojošiem sodiem.
