Dzimtas ģerbonis - tavas ģimenes vērtību simbols

Kāpēc dzimtai vajadzīgs savs ģerbonis?

Latvijas Valsts prezidenta kancelejas Valsts Heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece Ramona Umblija stāsta, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas piederība senām dzimtām kļuva par iemeslu lepnumam un vienlīdz pamudinājumu atsākt lietot vai veidot savus ģerboņus.

Ģerboņu izveide apliecina interesi par pagātni un dzimtas saknēm. Dzimtu pārstāvji kā galvenos argumentus ģerboņa veidošanai min vēlmi dzimtas ģerboni atstāt saviem bērniem kā ģimenes vērtību simbolu, apliecināt un iemūžināt senas dzimtas un tajā pārmantoto vērtību, arī profesijas vai nodarbošanās, stiprību.

Ar ko sākt?

Saskaņā ar Ģerboņu likumu, lai reģistrētu dzimtas ģerboni, būs jāsazinās ar Kultūras ministriju un jādodas uz Valsts Heraldikas komisiju. Valsts Heraldikas komisija ir Valsts prezidenta izveidota koleģiāla institūcija, kas uztur informatīvo materiālu bāzi par ģerboņiem un ģerboņu veidošanas pamatprincipiem un nodrošina šo materiālu pieejamību sabiedrībai. Heraldikas komisija izvērtē jaunu ģerboņu izveides heraldiskos un mākslinieciskos risinājumus, apzina un veido ģerboņu sistēmu un veic izpēti.

Kārtība, kādā dzimta var tikt pie sava ģerboņa, būtībā neatšķiras no kārtības, kādā savu ģerboni iegūst novads vai pilsēta. Uz dzimtas ģerboņa reģistrēšanu attiecas noteikumi, kas reglamentē juridisku un fizisku personu ģerboņu reģistrēšanas kārtību.

"Dzimtu ģerboņu izveide atklāj interesi par pagātni un dzimtas saknēm."

Tātad, ja kāds vēlas reģistrēt dzimtas ģerboni, ir jānosūta vēstule LR Kultūras ministrijas valsts sekretārei ar lūgumu apstiprināt un reģistrēt konkrēto ģerboni. Vēstulē noteikti jānorāda persona, ar ko var kontaktēties.  Šī pati kontaktpersona vai deleģēta persona dodas uz Valsts Heraldikas komisijas sēdi kopā ar mākslinieku, kuram līdzi ir ģerboņa attēla skice. Komisijas sēdē apspriež ieceri un vienojas par ģerboņa attēla izveidi.

Ģerboni veido pēc noteiktiem principiem

R.Umblija norāda: ģerbonis būtiski atšķiras no emblēmas. Emblēma jeb logo pieļauj sarežģītas un detalizētas kompozīcijas, kā arī burtu un tekstu iekļaušanu vairogā. Savukārt heraldikas specifikai tas neatbilst. Ģerbonis prasa īpašu nosacītības un stilizācijas pakāpi, krāsu un metālu savstarpēju saskaņošanu.

R.Umblija uzsver, ka, radot jaunu ģerboni, ir jāievēro vairāki būtiski noteikumi. Ģerbonis nedrīkst imitēt kādu jau zināmu heraldisku kompozīciju. Veidojot ģerboni, ir vēlams ieviest iespējami vairāk specifisku iezīmju, kas jauno heraldisko veidojumu ļautu personificēt un atšķirt no citiem. Minētajam mērķim palīdz arī pilna ģerboņa veidošana - kompozīcija, ko veido ne tikai vairogs, bet arī heraldiskā galvassega ar kleinodu. Lielākas variāciju iespējas nodrošina ģerboņa devīze. Savukārt nav ieteicams aizrauties ar vairoga turētāju pielietošanu. R.Umblija norāda: vairogs, ģerboņa galvenā sastāvdaļa, nedrīkst būt pārblīvēts ar dažādām figūrām un vēlams izvairīties no vairoga dalīšanas laukumos.

Noteikti principi jāievēro arī krāsu izvēlē. Heraldikas likumi ļauj uz krāsas (sarkans, zils, zaļš, purpurs, melns) likt vienīgi metālu (zelts, sudrabs) un otrādi. Nav pieļaujami krāsu starptoņi un tādi jēdzieni kā "gaišs" vai "tumšs". Pieļaujama baltā krāsa, rozā un citi toņi, ja tie ietilpst jēdzienā "dabīgās krāsās".

"Ģerbonis nedrīkst imitēt kādu jau zināmu heraldisku kompozīciju."

Ģerboņa figūru izvēlē galvenie principi ir uzvārda attēlojums, profesija, dzimtas izcelšanās vieta, svarīgi notikumi dzimtas dzīvē vai iemīļotā nodarbošanās.

R.Umblija atzīmē, ka uzvārds bieži vien pasaka priekšā ģerboņa saturu, taču tas nedrīkstētu kļūt par stereotipu - visiem Ozoliem ģerbonī nebūtu jāattēlo šis koks un visiem Baložiem – minētais ornitoloģijas objekts. Ozola vietā var likt lapu, zīli vai to abu kombinācijas. Ģerboņu eksperte norāda: par pamudinājumu simbolu izvēlei var kalpot dažādas konkrētas figūras un lietas vai arī abstrakti priekšstati par pasaules uzbūvi, cilvēku un viņa tikumiem.

Uz Heraldikas komisiju ar ģerboni mapē

Kad ģerbonis izstrādāts, tā pasūtītājs kopā ar mākslinieku ierodas uz sēdi, kur Heraldikas komisija apspriež konkrēto attēlu, izvērtē ģerboņa atbilstību un to apstiprina.

Pēc tam sagatavo attēlu komplektu divas mapes, kurās ietilpst ģerboņa heraldiskais apraksts, ko ar atbilstošo amatpersonu parakstiem sagatavo Valsts Heraldikas komisija; ģerboņa attēla krāsains oriģināls; ģerboņa attēls kontūrzīmējumā un samazinātais ģerboņa attēls. Tam vēl jāpievieno CD ar visiem iepriekšminētajiem ģerboņa attēliem vektora formātā. Valsts Heraldikas komisija sniedz atzinumu LR Kultūras ministrijai par konkrētā ģerboņa reģistrēšanu.

Kā notiek ģerboņa reģistrēšana

Lēmumu par ģerboņa reģistrāciju vai atteikumu Kultūras ministrijas amatpersona pieņem sešu mēnešu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas. Ja ģerboņa reģistrēšana tiek atteikta, lēmumam ir jābūt motivētam. Kultūras ministrijas amatpersona pieņemto lēmumu nosūta iesniedzējam triju darba dienu laikā no lēmuma pieņemšanas dienas. Pieņemto lēmumu var arī apstrīdēt un pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā.

Ieraksts reģistrā izdarāms tajā pašā dienā, kad pieņemts lēmums par ģerboņa reģistrāciju. Reģistrā iekļauj ģerboņa aprakstu, attēlu, ziņas par tā īpašnieku - viņa vārdu, uzvārdu, personas kodu, dzīvesvietu, kā arī ieraksta ģerboņa reģistrācijas datumu.

Saskaņā ar MK noteikumiem Nr.193 par ģerboņa reģistrāciju ir jāmaksā valsts nodeva piecu latu apmērā, ko maksā pirms reģistrācijas apliecības saņemšanas.

Dzimtas ģerboņa pielietojums

Persona, uz kuras vārda ģerbonis reģistrēts, uzskatāma par ģerboņa īpašnieku.
Ģerboņa īpašniekam ir tiesības to lietot un, ja viņš vēlas, nodot lietošanas tiesības citām personām.

Pamatojoties uz Ģerboņu likuma 7.pantu, ģerboņa īpašniekam, ir izņēmuma tiesības izmantot ģerboni un aizliegt to izmantot jebkurai citai personai, un šīs tiesības var nodrošināt, ģerboni reģistrējot. Ja kāds aizskar ģerboņa īpašnieka izņēmuma tiesības, ģerboņa īpašnieks var vērsties tiesā.

Dzimtas ģerbonis ir katras dzimtas īpašums, un to var publiskot tikai ar īpašnieka atļauju.

Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Lolita Rūsiņa skaidro, ka publiski pieejami ir tie ģerboņi, kas ir publicēti oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", kā arī tie, kas atrodami 2008.gadā izdotajā grāmatā "Latvijas ģerboņi". Šajā grāmatā ir publicēti pašvaldību un rajonu ģerboņi.

"Dzimtas ģerbonis ir katras dzimtas īpašums, ko var publiskot tikai ar īpašnieka atļauju."

Kā tieši var izmantot dzimtas ģerboni, Ģerboņu likumā nav noteikts. Tas ir paša ģerboņa īpašnieka ziņā, bet Eiropā pieņemtie tipiskākie ģerboņa lietošanas veidi ir dzimtas īpašuma rotāšana, kā arī ģerboņa attēlošana uz aploksnēm, atklātnēm, vēstuļu papīra vai priekšmetiem, kas raksturo dzimtu.

Heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece Ramona Umblija uzskata, ka Latvijas dzimtu ģerboņu veidošanās ir tikai savos pirmsākumos. Ģerboņu eksperte atzīst: ar lielu nokavēšanos pilsoniskā sabiedrība vēlas pārņemt vienu no Rietumeiropas tradicionālākajiem un konservatīvākajiem paradumiem, kas parāda, kā indivīda pašapziņu var sasaistīt ar viņa vietu apzinātā un stabilā ģimenes, dzimtas un nācijas ilglaicīgā pastāvēšanā.