Ne skaitāmpants, ne tautasdziesma
Pārlapojot latviešu literārās valodas un terminu vārdnīcas, atklājas, ka tajās vārdam "himna" dots dažāds skaidrojums. Piemēram, tā saukta par svinīgu dziesmu, kas simbolizē valsti vai kādu organizāciju, vai arī par Dievu slavinošu dziesmu, ko izpilda dievkalpojumos un reliģiskos rituālos. Savukārt Saeima, pieņemot likumu "Par Latvijas valsts himnu", šim jēdzienam piešķīrusi savu saturu un jēgu, skaidri norādot: Latvijas valsts himna – tautas svinīgā lūgšana ir:
"Dievs, svētī Latviju,
Mūs' dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to!
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs' Latvijā!"
Tātad, kā skaidro Ārlietu ministrijas Valsts protokola otrā sekretāre Sintija Stipre, minētā likuma 2.pantā ne vien ir nostiprināts valsts himnas juridiskais statuss, bet arī atklāta tās saturiskā jēga. Izprotot valsts himnu kā tautas svinīgo lūgšanu, likumdevējs ir nostiprinājis savu redzējumu par šīs dziesmas vārdu patieso būtību. Tādējādi valsts himna gan juridiskā nozīmē, gan pēc savas sūtības, piemēram, nav liekama ne vērtīgo tautasdziesmu Dainu skapī vai pūra lādē, ne arī nonivelējama līdz formālam vai ikdienišķam skaitāmpantam svinīgos un oficiālos brīžos.
Vēl jo vairāk - himnas izpildījums ir konkrēti reglamentēts, un šai ziņā nedod plašu radošo brīvību. Tā, piemēram, velkot paralēles ar nesen lielu rezonansi ieguvušo jautājumu par Saeimas deputāta zvēresta vai svinīgā solījuma došanu, uzsverot, ka Satversmē ierakstītais teksts ir precīzi citējams līdz pēdējam burtam, arī himnas vārdi un melodija nav maināma un brīvi interpretējama.
Šai ziņā likuma "Par Latvijas valsts himnu" 3.pants noteic, ka, pirmkārt, himna izpildāma latviešu valodā ar Kārļa Baumaņa komponēto mūziku, otrkārt, tautas svinīgās lūgšanas tekstam un mūzikai ir jāatbilst ar šo likumu apstiprinātajām versijām.
Skaidrojot šīs prasības praktisko pusi, S.Stipre stāsta, ka valsts himnu var izpildīt trijos veidos – vokāli, instrumentāli vai kombinēti, tas ir, dziedot mūzikas pavadījumā. Savukārt, lai ierobežotu izpildītāju radošuma izpausmes, brīvi improvizējot ar himnas tekstu vai muzikālo atspoguļojumu, likumdevējs ir gan norādījis precīzus lūgšanas vārdus, gan likumam pievienojis mūzikas notis, gan arī deleģējis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā tiražējamas Latvijas valsts himnas notis un skaņu ieraksti. Tādējādi ar šiem noteikumiem ir apstiprināti 18 oficiāli himnas aranžējuma varianti, ņemot vērā atskaņotāju sastāvu un tonalitāti, piemēram, vienbalsīgam vai daudzbalsīgam dziedājumam, simfoniskā vai pūtēju orķestra, klavieru vai ērģeļu izpildījumam.
Tādēļ, kā uzsver S.Stipre, vadoties pēc noteiktās kārtības, valsts himna nepakļaujas brīvi izvēlētiem aranžējumiem, atvasinājumiem un jaunradei, to izpildot pašam mūziķim iecienītā, piemēram, repa stilā. Turklāt arī himnas teksts, melodija vai to fragmenti, kas lietoti citāta, apdares materiāla vai tamlīdzīgā veidā kā atšķirīga, patstāvīga skaņdarba elements vai kā muzikāls signāls, tiražējami tādā formā un veidā, kurā nav pieļauta necieņas izrādīšana pret himnu.
Obligāts un pašu izvēlēts pasākuma elements
Ņemot vērā himnas statusu un nozīmi, ar likumu ir noteikts, kādos gadījumos tā izpildāma obligāti:
- paceļot Latvijas valsts karogu valsts un pašvaldību iestāžu rīkoto pasākumu laikā;
- atklājot svinīgus pasākumus, kas veltīti likumā noteiktajām Latvijas Republikas svētku un atceres dienām;
- sagaidot un pavadot citu valstu un valdību vadītājus, kuri ierodas Latvijā oficiālā vizītē;
- arī ik dienu, uzsākot valsts televīzijas un radio raidījumu programmu.
Vienlaikus likumdevējs ir paredzējis, ka valsts himnu var izpildīt arī citu sabiedrisku pasākumu laikā, nodrošinot svinīgus apstākļus. Tādējādi situācijās, kad runa nav par obligātu tautas lūgšanas izpildījumu, pēc S.Stipres teiktā, īpaši ir jāpadomā par pasākuma tematiku, himnas atskaņošanas vietu un veidu.
"Valsts himna gan juridiskā nozīmē, gan pēc savas sūtības nav liekama ne vērtīgo tautasdziesmu Dainu skapī vai pūra lādē, ne arī nonivelējama līdz formālam vai ikdienišķam skaitāmpantam svinīgos un oficiālos brīžos."
Kas attiecas uz pēdējo kritēriju – izpildījuma veidu, tāpat ņemams vērā likuma un Ministru kabineta noteikumos paredzētais, savukārt atbilstošas vietas un pasākuma izvēlē vairāk jāvadās pēc nerakstītām normām – vispārpieņemtiem sabiedrības morāles un ētikas principiem. Piemēram, himnas atskaņošana noteikti neiederētos pasākumā, kurā tiek aicināts gāzt pastāvošo valsts varu, vai arī kādā naktsklubā disko ritmos klātesošo izbrīnam vai izklaidei.
Ja abstrahējas no tik radikāliem piemēriem, jāteic, ka ikdienā ir daudz un dažādu pasākumu un svinīgu norišu, kuros himnas klātbūtne jau kļuvusi par stabilu tradīciju. Tā, piemēram, himna tiek atskaņota, atklājot dažādas sporta spēles, svinīgajā daļā Zinību dienā jeb 1.septembrī, televīzijā gadumijā u.tml. Lai gan likums neparedz, ka, aizvadot veco un sagaidot jauno gadu, himna ir jāatskaņo obligāti, atcerēsimies, kāds tracis tika sacelts šā gada sākumā, kad pēc Valsts prezidenta uzrunas Vecgada vakarā Latvijas Televīzijas 1.kanālā citus gadus tradicionāli atskaņotās valsts himnas vietā tehniskas kļūmes dēļ tika pārraidīta reklāma.
Līdz ar to prakse atklāj, ka papildus likumdevēja uzskaitījumam par himnas atskaņošanas obligātumu liela nozīme ir arī tradīcijām. Pie tādām turas arī daudzas ģimenes, kuras savā tuvinieku pulkā mēdz dziedāt himnu valsts dzimšanas dienā, 18.novembrī, turpretim vēl kādam tas ir neatņemams kāzu dienas svinīgās ceremonijas elements. Šāda iespēja nevienam nav liegta arī privātos vai ģimeniskos pasākumos, taču tāpat himna izpildāma ar pienācīgu godu un cieņu.
Bez cepures un kājās stāvot
Likums "Par valsts himnu" apjoma ziņā ir ļoti pieticīgs – vien septiņi lakoniski panti, tādēļ saprotams, ka tajos nav atrodamas visas atbildes par rīcību dažādās situācijās, kas saistītas ar pienācīgu cieņas un goda izrādīšanu mūsu tautas svinīgajai lūgšanai.
Proti, likums vien noteic, ka sabiedriskos pasākumos Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem cepures, bet personas valsts formas tērpos rīkojas saskaņā ar dienesta reglamentu. Šie noteikumi ievērojami kontekstā ar likuma 7.pantu, kas paredz: par šā likuma prasību neievērošanu, kā arī par necieņas izrādīšanu Latvijas valsts himnai personas saucamas pie likumā paredzētās atbildības. Taču vienlaikus likums nedod ne mazāko norādi par to, kā tieši šī necieņa varētu izpausties un ko iesākt situācijās, ja likumdevēja prasības netiek ievērotas, bet tam ir konkrēts pamats.
Piemēram, persona nav apveltīta ar skaidru dikciju vai muzikālām dotībām un himnu dzied šķībi, greizi un noteikti ne pēc Kārļa Baumaņa sarakstītajām notīm. Vai tas vērtējams kā likuma pārkāpums? Pēc Valsts protokola pārstāvju domām, šādos un līdzīgos gadījumos, kad it kā ir runa par noteikto prasību neievērošanu, ir jāvadās nevis pēc likuma burta, bet gara. Ja cilvēks dzied no sirds vai vispār dzied, kā viņš to var un prot, nav pamata uzreiz uzskatīt, ka viņš necienīgi izturas pret valsts simbolu, jo formāli precīzi nav izpildījis likumā rakstīto.
"Himnas vārdi un melodija nav maināma un brīvi interpretējama. Praksē varam novērot daudz rupju un kliedzošu kļūdu."
Tāpat komplicēta un daudz sarežģītāka ir situācija, kādu savā praksē nācies skaidrot arī Valsts protokola pārstāvjiem, - ko iesākt, ja valsts himnas atskaņošanas laikā kādas personas reliģiskā pārliecība viņai liedz celties kājās vai noņemt galvassegu? Šķietami, kāds to uzskatītu par necieņu pret valsts simbolu, taču, raugoties no citas puses, Satversmes 99.pants ikvienam garantē tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Tā kā Satversmē nav ierakstīts personas pienākums himnas atskaņošanas laikā celties kājās, juridiski šī situācija ir risināma, vadoties pēc normu hierarhijas jeb piemērojot augstāk stāvošu normatīvo aktu. Tādēļ, kā apstiprina S.Stipre, šādā situācijā likums "Par valsts himnu" piekāpjas Satversmē garantēto cilvēktiesību priekšā.
Tomēr, viņas ieskatā, ir jārespektē arī citu klātesošo viedoklis un nacionālās jūtas, tāpēc cilvēkam, kurš savas reliģiskās pārliecības dēļ himnas atskaņošanas laikā nevar celties kājās, to nevajadzētu visiem uzskatāmi demonstrēt, piemēram, apsēžoties pirmajā rindā vai pasākuma norises centrā, bet gan tai brīdī ieņemt diskrētāku vietu, tā izrādot cieņu pret apkārtējiem un notiekošo.
Runājot par himnas izpildījumu cieņpilnā veidā, S.Stipre vērš uzmanību uz, viņasprāt, īpaši negatīviem piemēriem sabiedrībā, kuriem ir tendence paplašināties. "Likumā tas nav konkrēti norādīts, taču šāda prasība izriet no paražu tiesībām – cieņpilna attieksme ir jāizrāda ne vien pret savas valsts, bet arī pret citām himnām, tostarp attiecībā uz vienādu izpildījumu.
Šajā ziņā praksē varam novērot daudz rupju un kliedzošu kļūdu. Piemēram, atklājot sporta spēli, mūsu valsts himnu vokāli izpilda kāds solists, savukārt citas valsts himna tiek atskaņota no diska, vēl bēdīgāk, ja tam ir arī slikta ieraksta kvalitāte. Nav arī pieņemami, ja vienas valsts himna tiek izpildīta pilnā versijā, bet cita – tikai īsversijā," uz trūkumiem norāda S.Stipre.
Tāpat viņa vērš uzmanību vēl uz citiem novērojumiem un praktiskiem padomiem. Piemēram, ja iecerēts svinīgs pasākums, ar valsts himnu to var atklāt vai noslēgt, taču, vadoties pēc paražām, svinīgo tautas lūgšanu nekad neatskaņo pasākuma norises vidū vai atkārtoti – gan sākuma, gan noslēguma daļā. Tāpat pēc himnas neviens neaplaudē un tās atskaņošanas laikā nestaigā apkārt. Šajā ziņā īpaši grēko žurnālisti un pasākumu fotogrāfi, kuri, ķerot iemūžināmos mirkļus, mēdz staigāt šurpu turpu arī svinīgā brīža laikā.
"Lemjot par valsts himnu, nevaram nerēķināties ar tradīcijām, tautas viedokli un iekšējo sajūtu, - vai šie svinīgās lūgšanas vārdi patiesi uzrunā un kļūst par visu tautu vienojošu elementu. Tā, lūk, ir lieta, ko pats par sevi nevar garantēt neviens likums."
Praksē arī novērots, ka, atskanot himnai, citi liek roku uz sirds. Šādas normas likumā nav, un tā ir katra paša brīvprātīga izvēle – simboliski šādā veidā apliecināt, ka cilvēks svinīgo tautas lūgšanu izjūt vai izdzied no sirds. Tiesa, likumā nav arī pienākuma himnas atskaņošanas laikā to dziedāt līdzi. Arī šis jautājums atstāts katra paša ziņā, un nav vērtējams kā pārkāpums, par kuru piemērojams Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētais sods.
Sods par klajas necieņas izrādīšanu Latvijas valsts karogam, ģerbonim vai himnai noteikts kodeksa 201.44 pantā, paredzot naudas sodu līdz divsimt piecdesmit latiem. Tiesa, nav gan nekādu ziņu, vai un cik daudz personām šī sankcija vispār tikusi piemērota. Ekspertu skatījumā, šim nolūkam grūtības rada vairāki faktori, tostarp iztrūkst avotu, kuros būtu skaidri definēta klajas necieņas izrādīšana tieši attiecībā uz himnu, tāpat sarežģīta ir pārkāpuma fiksēšana un pierādījumu iegūšana, nostiprināšana.
Piemēram, ja kāds, ejot pa ielu, skaļi dzied valsts himnu, tajā iestarpinot pa necenzētam vārdam, - kā to fiksēt un pierādīt kā valsts simbola zaimošanu, ja līdz ar izsauktās policijas atbraukšanu šī persona kļuvusi par likumpaklausīgu pilsoni?
Dieva svētība pret Sauli un Pērkonu
Kā jau tas plašāk izskanējis, pirms neilga laika kāda domubiedru grupa publiskoja savu ieceri mainīt Latvijas valsts himnu, līdzšinējo aizstājot ar Mārtiņa Brauna muzikālo kompozīciju un Raiņa dzejas vārdiem "Saule, Pērkons, Daugava". Tiesa, šim mērķim izsludinātā parakstu vākšanas akcija nav guvusi lielu atsaucību, tomēr ir izvirzījusi svarīgu jautājumu – vai un kā valsts himnu var mainīt?
Raugoties no likumdošanas procesa viedokļa, Valsts protokola pārstāve S.Stipre atzīst: formāli tas ir vienkārši izdarāms - kā likuma grozījums. Taču – tikai formāli un ne pēc būtības. Viņas ieskatā, šis jautājums tomēr būtu izlemjams tautas nobalsošanā, lai arī Satversmē nav ierindots starp tiem, par kuriem obligāti rīkojams referendums.
"Viena lieta ir juridiskais aspekts, proti, valsts himnas tiesiskais regulējums ir ietverts tikai vienā likumā, līdz ar to, mainot likuma normas, var mainīt arī himnu. Taču šis nav tikai juridiskas dabas jautājums. Lemjot par valsts himnu, nevaram nerēķināties ar tradīcijām, tautas viedokli un iekšējo sajūtu - vai šie svinīgās lūgšanas vārdi patiesi uzrunā un kļūst par visu tautu vienojošu elementu. Tā, lūk, ir lieta, ko pats par sevi nevar garantēt neviens likums," norāda S.Stipre.
