Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Testaments ne vienmēr sakrīt ar likumisko mantinieku gaidām. Var būt situācija, ka vecāku vienīgais bērns domā: viss, kas pieder maniem vecākiem, piederēs man. Bet testamentā, izrādās, rakstīts pavisam kas cits.
FOTO: www.sxc.hu
Civillikums paredz, ka testaments ir katrs vienpusējs rīkojums, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu, par kādu mantas daļu vai par atsevišķām lietām vai tiesībām. Savukārt mantojuma līgums ir līgums, kurā viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu.
Savas mantiskās tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības līgumiem gan pirms došanās laulībā, gan tās laikā. Laulības līgumi, kas satur rīkojumu nāves gadījumam, pakļauti arī vispārējiem noteikumiem par mantojuma līgumiem.
Divu veidu testamenti – privātie un publiskie
Testamenti pēc savas formas ir vai nu publiski, vai privāti. Kā stāsta Latvijas Zvērinātu notāru padomes rīkotājdirektore Vija Piziča, 2010. gadā pie Latvijas notāriem tapuši gandrīz 1500 publiskie testamenti, bet glabāšanā nodoti seši privātie testamenti.
V. Piziča saka: „Testamentu skaits Latvijā pieaug un pieaugs. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri ir dzīvojuši padomju tiesību telpā, pret privātīpašumu izturas citādi, jo privātīpašuma joma bija ļoti ierobežota, līdz ar to testamentam tolaik nebija lielas nozīmes. Šodien vārdam „testaments” ir pavisam cita skaņa.”
Lai privāts testaments būtu spēkā, jābūt pārliecībai, ka to radījis mantojuma atstājējs un ka tas viņa pēdējo gribu izsaka pareizi. Tādēļ privāta testamenta radīšanai pieaicināmi vismaz divi ticami liecinieki. Rakstisks privāts testaments nav noteikti jāraksta testatoram pašam, bet viņam tas ir noteikti jāparaksta. Privātie testamenti var glabāties tikai šīm personām zināmā vietā. Praksē ir ļoti grūti privātus testamentus atrast, noteikt tā īstumu, pārliecināties, ka testamentu radījis mantojuma atstājējs un, vēl jo vairāk, ka tas viņa gribu izteic pareizi. Problēmas rada arī šāda testamenta salasāmība, saprotamība, teksta izkārtojums un citas nianses, ar kurām publiska testamenta gadījumā vispār nav jāsastopas.
"Kamēr reģistra nav, ne tikai ar privātajiem, bet arī ar publiskajiem testamentiem iespējams manipulēt: tos var aizmirst, tie var „nejauši” pazust, par tiem var noklusēt."
Par publiska testamenta oriģinālu atzīstams testaments, kas ierakstīts zvērināta notāra vai konsula aktu grāmatā, bet bāriņtiesā – testamentu grāmatā. Privātus testamentus var nodot glabāšanā notāram vai Latvijas konsulam ārzemēs, vai bāriņtiesai, un tad tas, ievērojot attiecīgus noteikumus, iegūst publiska testamenta spēku. Publisks testaments uzskatāms par pēdējās gribas esamības un īstuma pilnīgāko pierādījumu. Savukārt rakstiska privāta testamenta īstums pieņemams par pierādītu, ja tā vēl dzīvie liecinieki atzīst savus parakstus, bet, ja liecinieku nav, tā īstumu var pierādīt ar citiem līdzekļiem.
Izvēloties taisīt publisku testamentu, kā arī nododot zvērinātam notāram, konsulam vai bāriņtiesai glabājumā privātu testamentu, viens no testatora mērķiem ir pārliecība, ka pēc viņa nāves šo testamentu sameklēs un tas stāsies spēkā. Pašlaik Latvijas Republikā spēkā esošais normatīvo aktu regulējums to nenodrošina, atstājot testamentu atrašanu ieinteresēto personu ziņā.
Testamenti glabājas dažādās vietās
Latvijā publiskie testamenti top bāriņtiesās, pie zvērinātiem notāriem un Latvijas konsuliem ārzemēs, bet nākotnē testamentu taisīšana pie konsuliem vairs nebūs paredzēta. Latvijā periodiski testamenti ir tapuši arī citur: valsts notariāta kantoros, pagastu un rajona pilsētu pašvaldībās, arī pagasttiesās.
Vienotas un centralizētas testamentu uzskaites pašreiz Latvijā nav. Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas sniegto informāciju, zonālajos valsts arhīvos kopumā ir aptuveni 3553 testamenti. Latvijas Zvērinātu notāru padomes dati liecina, ka no 1994. gada līdz 2010. gadam pie notāriem ir taisīti un glabāšanā nodoti 11 400 testamenti un publiskie darījumi, kas satur rīkojumus nāves gadījumam. Tie pašreiz atrodas un ir pieejami pie 125 praktizējošiem zvērinātiem notāriem visā Latvijā.
Latvijas sūtniecību arhīvos ir aptuveni 32 vēstniecībās taisīti un glabāšanā nodoti testamenti, bet bāriņtiesās kopš 1996. gada 1. marta, kad aptuvenais bāriņtiesu (pagasttiesu) skaits bija 560, ir taisīti un glabāšanā nodoti aptuveni 7000 testamenti.
Valstī trūkstot centralizētai testamentu uzskaitei, mantiniekiem, uzsākot mantojuma lietas kārtošanu, un zvērinātiem notāriem, vedot mantojuma lietas, rodas grūtības noskaidrot to, vai mantojuma atstājējs ir izteicis pēdējās gribas rīkojumu, un ja ir, tad kur šis rīkojums atrodas. Līdz ar to ir iespējami gadījumi, kad mantojuma atstājēja pēdējā griba netiek izpildīta, piemēram, testamentārais mantinieks nesaņem mantojumu. Tāpat pastāv varbūtība, ka tiek atzīts par stājušos spēkā atcelts testaments. Iespējama arī mantojuma apliecību apstrīdēšana, ja par testamentu uzzina pēc likumiskā mantinieka apstiprināšanas mantojuma tiesībās.
"Privātu pēdējās gribas rīkojuma aktu uzskaiti testamentu reģistrā ietvert nav plānots, jo šiem dokumentiem nav publiskas ticamības."
Ja Latvijā būtu testamentu reģistrs, tas pēc mantojuma atstājēja nāves garantētu sabiedrības informētību par to, ka publiskais testaments vispār ir un ieinteresētajām personām būtu daudz vieglāk testamentu atrast. Turklāt, ņemot vērā to, ka mantojuma atstājējs pēdējās gribas rīkojumus var iekļaut arī tiesiskos darījumos, piemēram, laulības līgumos, reģistrā vajadzētu ietvert arī publiskos darījumus, kas satur rīkojumus nāves gadījumam un kas tapuši pie zvērinātiem notāriem, bāriņtiesās un Latvijas konsuliem ārvalstīs.
Toties privātu pēdējās gribas rīkojuma aktu uzskaiti testamentu reģistrā ietvert nav plānots, jo šiem dokumentiem nav publiskas ticamības. Kā skaidro V. Piziča, saskaņā ar spēkā esošo normatīvo regulējumu, testamentu var sastādīt arī bez notāra piedalīšanās - mājas kārtībā divu liecinieku klātbūtnē. Tomēr tas nebūs publisks testaments un arī nākotnē netiks iekļauts testamentu reģistrā.
Ņemot vērā problēmas, kuras rada privātie testamenti (nozaudēšanas gadījumā pēdējās gribas rīkojuma akts netiek izpildīts; testamentu iespējams viltot; testaments sastādīts tā, ka to nav iespējams izpildīt, utt.), Civillikuma modernizācijas darba grupa aktīvi diskutē par iespējamu atteikšanos no privātajiem testamentiem, nākotnē atstājot vien hologrāfiskos testamentus līdzās publiskajiem testamentiem.
Kāds varētu būt reģistrs?
Publisko testamentu reģistrs būtu veidojams atbilstoši valsts informācijas sistēmas reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem kā mantojuma reģistra apakšsistēma. Pašlaik valsts informācijas sistēmā nav paredzēta datu par pēdējās gribas rīkojumu iekļaušana un arī šādu datu glabāšana nav nevienas valsts pārvaldes institūcijas ziņā.
Lai izveidotu testamentu reģistru, valstī jāizstrādā gan pilnīgi jauni, gan jāgroza vairāki jau esošie normatīvie akti, nosakot pienākumus reģistrēt dokumentus vienotajā reģistrā, tajā iekļaujamās informācijas saturu, tiesības informācijas saņemšanā u.tml. Tāpat jāizveido mūsdienīga publisko testamentu reģistra elektroniskas datu apstrādes sistēma.
Plānots, ka publisko testamentu reģistrā iekļaujami gan pēdējās gribas rīkojuma akti, gan pēdējās gribas rīkojuma aktu atcelšanas, grozīšanas un papildināšanas akti. Reģistrā varētu tikt iekļauta vismaz šāda informācija: testatora vārds un uzvārds vai dokumenta sagatavotājs; dzimšanas datums un dzīvesvieta; dokumenta datums un veids; kā arī notāra, publiskās varas pārstāvja vai personas, kura sagatavojusi dokumentu vai pie kuras tas nodots glabāšanā, vārds un uzvārds.
"Informāciju no testamentu reģistra līdz mantojuma atstājēja nāvei varētu saņemt tikai pats mantojuma atstājējs."
Publisko testamentu reģistra lietotāji būtu zvērināti notāri, tiesas un LR Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments. Savukārt reģistra informācijas saņēmēji būtu fiziskās personas (testatori un iespējamie mantinieki), tiesībsargājošās institūcijas un citas institūcijas.
Plānots, ka zvērināti notāri informāciju par pēdējās gribas rīkojuma aktiem ievadīs autorizēti elektroniskā veidā. Tiesu rīcībā esošā informācija par pēdējās gribas rīkojuma aktiem publisko testamentu reģistrā parādītos līdz ar tās ievietošanu sistēmā, bet bāriņtiesas informāciju par pēdējās gribas rīkojuma aktiem publisko testamentu reģistram paziņotu elektroniski vai rakstveidā pa pastu.
Informāciju par publisko testamentu reģistrā iekļautajiem datiem zvērināti notāri, tiesas un Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments varētu saņemt tiešsaistes datu pārraides režīmā, savukārt fiziskās personas (iespējamie mantinieki) ziņas no reģistra varētu saņemt tikai mantojuma atstājēja nāves gadījumā, bet informāciju no publisko testamentu reģistra līdz mantojuma atstājēja nāvei varētu saņemt tikai pats mantojuma atstājējs.
Reģistrs atrastos Notāru padomes ziņā
Tā kā publisko testamentu reģistrs būtu veidojams kā mantojuma reģistra apakšsistēma un mantojumu reģistra turētājs ir Latvijas Zvērinātu notāru kolēģija, bet pārzinis Latvijas Zvērinātu notāru padome (LZNP), arī publisko testamentu reģistra pārzinis un turētājs būtu LZNP. Padome jau ir apņēmusies no saviem finanšu līdzekļiem segt publisko testamentu reģistra izstrādes, ieviešanas un uzturēšanas izdevumus.
Kā stāta V. Piziča, testamentu izveides pirmsākumi meklējami pirms vairākiem gadiem, un notāri jau pirms pieciem gadiem apņēmās gādāt par topošo testamentu reģistru. Lai arī šai laikā daudz kas ir mainījies, Notāru padome savu vārdu tur un turēs.
"Notāri jau pirms pieciem gadiem apņēmās gādāt par topošo testamentu reģistru."
V. Piziča skaidro: „Reģistra trūkums traucē atrast testamentu ne tikai cilvēkiem, bet arī notāriem, kuri iespējamā testamenta meklējumos pavada ilgu laiku, reizēm tā arī negūstot pārliecību, ir vai nav bijis testaments. Tas liedz kvalitatīvi darīt savu darbu, turklāt pārmetumus par to, ka testamentus nevar atrast, visbiežāk saņem tieši notāri, lai gan viņu vainas tur nav.
Testamentu reģistrs – tas būs ērti un droši. Latvijā jau šodien ir un nākotnē būs vēl vairāk cilvēku, kam testaments dos tiesības kļūt par miljonu vērtu īpašumu mantinieku, un reģistrā esošās ziņas būs apliecinājums viņu tiesībām. Jāsaprot, ka testaments ne vienmēr sakrīt ar likumisko mantinieku gaidām. Var būt situācija, ka vecāku vienīgais bērns domā: viss, kas pieder maniem vecākiem, piederēs man. Bet testamentā, izrādās, rakstīts pavisam kas cits. Kamēr reģistra nav, ne tikai ar privātajiem, bet arī ar publiskajiem testamentiem iespējams manipulēt: tos var aizmirst, tie var „nejauši” pazust, par tiem var noklusēt. Līdz ar reģistra izveidi negodīguma risks tiks samazināts līdz minimumam.”
Reģistrā visu līdzšinējie testamentu tomēr nebūs
Tieslietu ministrija rosinās valdību atbalstīt priekšlikumu, ka reģistrā iekļaujami gan tie testamenti, kas radīti tad, kad reģistrs jau darbosies, gan tie testamenti, kuri taisīti pie zvērinātiem notāriem, sākot ar Notariāta likuma spēkā stāšanās dienu - 1993. gada 1. septembri.
Iecerēts, ka Publisko testamentu reģistrā neapkopotu citu institūciju taisītos pēdējās gribas rīkojuma aktus, kas radīti pirms reģistra izveidošanas. Tas tādēļ, ka, iespējams, tomēr netiktu reģistrēti visi pēdējās gribas rīkojuma akti, turklāt šādu pēdējās gribas rīkojuma aktu uzskaite ietekmētu valsts un pašvaldību budžetus, bet tas pašreizējos ekonomiskās situācijas apstākļos nav pieļaujams.
Iecerēts, ka testamentu reģistrā iekļautajiem vēsturiskajiem datiem nosakāms tikai informatīvs raksturs, bet datiem, kurus reģistrēs publisko testamentu reģistrā no tā darbības sākšanas brīža, nosakāma publiska ticamība.
Ņemot vērā publisko testamentu reģistrā iekļaujamo vēsturisko datu apjomu un tam nepieciešamos personālresursus un patērējamo laiku, prognozējams, ka vēsturisko datu savadīšana publisko testamentu reģistrā noritētu gada laikā no publisko testamentu reģistra darbības sākšanas brīža.
