Ja pats testators vēl ir dzīvs un nav informējis par sastādītā testamenta esamību – neatkarīgi no tā, vai tas ir publisks vai privāts, – šo informāciju nav iespējams noskaidrot. 

Proti, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 1448 “Noteikumi par publisko testamentu reģistru” 21. punktu informāciju par Publisko testamentu reģistrā (turpmāk – reģistrs) iekļautajām ziņām mantojuma atstājēja dzīves laikā drīkst saņemt tikai mantojuma atstājējs un Latvijas Zvērinātu notāru padome. 

Zvērināti notāri, tiesas, valsts un pašvaldību iestādes savu funkciju nodrošināšanai, kā arī citas personas informāciju par reģistrā iekļautajām ziņām drīkst saņemt pēc mantojuma atstājēja nāves. 

Reģistrs ir Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārziņā esošās valsts informācijas sistēmas “Mantojumu reģistrs” apakšsistēma. 

Reģistrā iekļauj ziņas par: 

• dokumentiem, kuri satur pēdējās gribas rīkojumu (turpmāk – dokumenti), – publiskiem testamentiem, dokumentiem par privātu testamentu pieņemšanu glabāšanā, mantojuma līgumiem un citiem publiski apliecinātiem darījumiem, kuri satur rīkojumus nāves gadījumam; 

• dokumentiem, kuri atsauc, groza, papildina vai atceļ pēdējās gribas rīkojumu; 

• informācijas pieprasīšanu no reģistra. 

Ja privāts testaments nav nodots glabāšanā notāram, tas pie tuviniekiem var arī nenonākt, ja neviens nezina par tā esamību un atrašanās vietu. 

Atbilstoši Civillikuma (CL) 418. pantam katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu. 

Testamentu var taisīt katra persona, izņemot nepilngadīgos (nepilngadīgie, ja viņi sasnieguši 16 gadu vecumu, var taisīt testamentu par savu brīvo mantu), ja tā spēj paust savu gribu (skat. CL 420.–421. pantu). 

Publiskos testamentus taisa pie notāra vai bāriņtiesā, un tie taisāmi tikai testatora personīgā klātbūtnē. 

Savukārt, lai privāts testaments būtu spēkā, jābūt pārliecībai, ka to taisījis mantojuma atstājējs un ka tas pareizi izteic viņa pēdējo gribu. Privāts testaments taisāms rakstveidā (ar roku), mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot un parakstot. Ja testamentārais rīkojums acīmredzot nav nobeigts un noslēgts, tad tam nav nekāda spēka. 

Vienlaikus privātus testamentus var nodot glabāšanā notāram. Pieņemot testamentu glabāšanā, jāpārliecinās par testatora personību. Testamentiem, kas nodoti notāram glabāt, ir publisko testamentu spēks. 

Tomēr CL 636. pants paredz, ka katru testamentu, kas neatbilst kādam likuma noteikumam, ieinteresētās personas (637. p.) var apstrīdēt. 

Apstrīdēt testamentu var tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki. 

Testamenta apstrīdēšanai ir nepieciešams pamatots iemesls. 

Tāpat vēršam uzmanību, ka saskaņā ar CL 422. pantu testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem atstājamas viņu neatņemamās daļas. 

Neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie (skat. CL 423. pantu). Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. p.).