Glābējsilītes idejas aizsācēja Latvijā ir farmācijas sabiedrība Gedeon Richter, kam jau 2007. gadā radās doma par projektu Latvijā. Par tā īstenotāju sabiedrība izvēlējās sabiedrisko attiecību kompāniju „Divi gani”, tādēļ projekta vadītājas Latvijā ir Laura Zvirbule un Edīte Kaņepāja-Vanaga.
Pirmo „Baby Box” atklāja 2009. gada rudenī Rīgā. Projekta īstenotāja L. Zvirbule atceras, ka vajadzējis izskaidrot, kas vispār ir „Baby Box”, tad atrast projektam atbalstītājus, kā arī izpētīt juridiskās nianses. Sākotnējā ideja bijusi par vienu glābējsilīti, bet nu iecere izaugusi un projekta īstenotāji plāno, ka Latvijā glābējsilīti vajadzētu katrā reģionā, bet konkrētas vietas vēl nav zināmas. Iespējams, nākamā glābējsilīte varētu tikt atklāta Jelgavā vai Valmierā.
Tā nav kaste, kur ielikt bērnu
Doma iepazīstināt Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātus ar glābējsilītes ideju radās šīs komisijas Bērnu un jaunatnes lietu apakškomisijas priekšsēdētājai Dacei Reinikai, kas piedalījās glābējsilītes atklāšanā Daugavpilī šogad janvārī. Viņa saka: „Šis projekts ir sabiedriski svarīgs, jo pēc būtības ir nozieguma profilakse. Tas ne tikai dāvā iespēju saglabāt dzīvību negribētiem bērniem, bet arī ikvienam no mums liek aizdomāties par bērnu kā vērtību.”
Projekta vadītāja L. Zvirbule atceras: kad Rīgā atklāja Latvijā pirmo glābējsilīti, sabiedrība burtiski „vārījās”. Vieni uzskatīja, ka šis ir atklāts mudinājums mātēm atteikties no saviem bērniem, citi oponēja: vai labāk, ja mazuļus iemet atkritumu konteineros vai aprok mežā zem pērnajām lapām? Projekta vadītāja L. Zvirbule Saeimas deputātiem skaidro: „Glābējsilīte – tā nav kaste, kurā ielikt un atstāt bērnu. Tas ir pavisam kas cits. Tā ir visu veidu palīdzība, lai mamma no sava bērna neatteiktos. Pie katras glābējsilītes ir norādīts tālruņa numurs, uz kuru sievietei zvanīt un lūgt palīdzību. Protams, mēs varam saskaitīt tās sievietes, kuras šo palīdzību tomēr nav izmantojušas un savu bērniņu ir atstājušas. Toties mēs nevaram saskaitīt sievietes, kas izmisuma brīdī norādīto tālruni ir izmantojušas, ir saņēmušas atbalstu un joprojām ir kopā ar savu bērniņu.”
"Latvijā glābējsilīti vajadzētu katrā reģionā, bet konkrētas vietas vēl nav zināmas. Iespējams, nākamā glābējsilīte varētu tikt atklāta Jelgavā vai Valmierā. "
Projekta īstenotāji deputātiem neslēpj: atrast tālruni, uz kuru māmiņa krīzes brīdī var zvanīt jebkurā laikā, nav nemaz tik vienkārši. Ko darīt sievietei, kura ir viena uz ielas ar mazu, nesen dzimušu bērnu un kurai dzīve iegrozījusies tā, ka šķiet: viss patiešām ir pagalam?
Rīgā pie glābējsilītes nonākusī mamma var zvanīt uz Grūtnieču krīžu centru. Kā stāsta L. Zvirbule, uz turieni esot zvanījusi arī māmiņa, kas gribējusi savu mazuli likt glābējsilītē, jo viņai nebijis drēbju, ko mazajam vilkt mugurā. Protams, tūliņ atrasta iespēja palīdzēt. Liepājā jebkurā diennakts laikā atbildēt uz izmisušo mammu telefona zvaniem piekritis slimnīcas ginekologs, bet Daugavpilī – pašvaldības psiholoģiskās palīdzības centrs.
Jau seši izglābti mazuļi
Latvijas glābējsilītēs līdz šim ielikti septiņi mazuļi, vienu no tiem mamma paņēmusi atpakaļ. Patiesos iemeslus, kāpēc mammas izšķīrušās atteikties no sava mazuļa, neviens nezina. Vai viņas bijušas grūtniecības uzskaitē – var tikai minēt. Tomēr mediķi, kas apskatījuši atstātos mazuļus, secinājuši: bērni dzimuši mediķu uzraudzībā. Tā varot spriest pēc rūpīgi un zinoši apstrādātās nabassaites. „Kur tas noticis – slimnīcā, mežā vai pirtī – neviens nezina, bet mediķis tur klāt ir bijis,” saka L. Zvirbule. Tālākais ceļš līdz glābējsilītei nav zināms. Var pieņemt, ka šie mazuļi dzimuši vientuļām mammām, var domāt, ka viņas savus bērnus nav reģistrējušas, bet tie ir tikai pieņēmumi.
Saeimas deputātu viedoklis par glābējsilīšu izveidi Latvijā ir atbalstošs. Tomēr deputāti, iedziļinoties lietas būtībā, uzdod pamatotus jautājumus. Piemēram, vai tad, kad mazulis atstāts, uz viņu var pieteikties tētis, kas secinājis – bērna nav. E. Kaņepāja-Vanaga atbild: protams. Kad glābējsilītē ievieto mazuli, tiek informēta bāriņtiesa un policija. Policija operatīvi noskaidro, vai ievietotais bērns nav meklēšanā. Šis process ilgst divas dienas. „Tēvam šajā laikā tomēr vajadzētu pamanīt, ka bērns ir pazudis un par to ziņot,” piebilst E. Kaņepāja-Vanaga.
"Glābējsilīte – tā nav kaste, kurā ielikt un atstāt bērnu. Tas ir pavisam kas cits. Tā ir visu veidu palīdzība, lai mamma no sava bērna neatteiktos."
Ja bērns nav pasludināts kā pazudis un nav zināmi viņa vecāki, tam tiek piešķirts atradeņa statuss. Ja persona, kura ievietojusi bērnu glābējsilītē, pārdomā un vēlas bērnu paņemt atpakaļ, viņai ir jāvēršas bāriņtiesā, neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks – dažas sekundes vai dienas - ir pagājis kopš bērna ievietošanas. Ja īstie vecāki vēlas atgūt bērnu, viņi to var darīt līdz brīdim, kad mazulis oficiāli tiek adoptēts. Ir jāveic DNS analīzes, kas jāapmaksā pašiem, pēc tam jāiziet viss process, lai bērna dzimšanas apliecībā tiktu ierakstīts mātes vai tēva vārds. Kad tas paveikts, jāvēršas bāriņtiesā, kas izvērtēs atteikšanās iemeslus un iespējas bērnam augt pie mātes vai tēva.
Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs gan uzskata, ka šādos gadījumos būtu jāparedz atvieglota kārtība, ja, piemēram, mamma no bērna ir atteikusies, bet tētis grib viņu paņemt. DNS analīzes maksā ap 300 latiem. Ja tajā pierādītos, ka tētis, kurš grib mazuli paņemt, patiešām ir viņa tētis, viņam maksu par analīzēm varētu atdot atpakaļ.
Savukārt deputātu Dzintaru Ābiķi interesē pasaules pieredze. Latvija, protams, nav pirmā valsts, kurā izveidotas glābējsilītes. Tomēr ir arī citāda pieredze. L. Zvirbule stāsta, ka atsevišķos ASV štatos laikā, kad tur atrasti vairāki nomiršanai atstāti zīdaiņi, pieņemts savdabīgs likums. Māte, kas vēlas atteikties no sava bērniņa, varēja viņu vienkārši atdot jebkuram ugunsdzēsējam, policistam un mediķim. Viņiem savukārt nebija tiesību mammai izjautāt pēc īstā vārda vai prasīt paskaidrot, kāpēc viņa no sava bērna atsakās.
Dz. Ābiķis piekrīt: Latvijā šāda kārtība nebūtu iespējama, jo sievieti, visticamāk, atpazītu, vismaz mazpilsētās. L. Zvirbule stāsta, ka Japānā reiz glābējsilītē ielikts trīsgadīgs puika, kas mediķiem varējis pastāstīt, gan kā sauc viņu pašu, gan vecākus, kā arī pastāstījis, kur viņš dzīvo.
"Japānā reiz glābējsilītē ielikts trīsgadīgs puika, kas mediķiem varējis pastāstīt, gan kā sauc viņu pašu, gan vecākus."
Deputātiem interesē arī tas, kāda ir atšķirība, atstājot mazuli slimnīcā, kur tas piedzimis, vai ieliekot glābējsilītē. Projekta vadītājas skaidro: atšķirība ir. Ja mazuli atstāj slimnīcā, ir daudz garāks ceļš līdz viņa adopcijai – mammai vēl un vēl tiek dota iespēja pārdomāt un bērniņam uz jaunu ģimeni jāgaida ilgi. Savukārt tad, kad mazo ieliek glābējsilītē, mazulim ir atradeņa statuss, kas ļauj uzreiz uzsākt adopcijas procesu. Labklājības ministrijas darbinieki rindas kārtībā sazinās ar ģimeni, kura gaida uz zīdaiņa adopciju. Ja ģimene piekrīt, tad bērniņš nonāk pie jaunajiem vecākiem 10 dienu laikā pēc viņa ievietošanas glābējsilītē.
Sākotnēji bērns nonāk ģimenē pirmsadopcijas aprūpē, kas turpinās līdz sešiem mēnešiem. Šai laikā bāriņtiesas darbinieki rūpīgi seko līdzi mazuļa un ģimenes attiecībām, lai pēc pirmsadopcijas termiņa beigām varētu lemt par bērna adopciju, to noslēdzot tiesiskā ceļā.
Saeimas deputāti tomēr mudina pārskatīt kārtību, kādā potenciālie audžuvecāki uzzina, ka glābējsilītē ir atstāts bērns un var sākties pirmsadopcijas aprūpe. Deputāts Dz. Rasnačs uzskata, ka adoptētājiem nevajadzētu zināt, ka viņi rindā ir pirmie.
Vajadzīgi MK noteikumi
Pašlaik Latvijā glābējsilītes ir Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Kopš Latvijā atklātas vairākas glābējsilītes, par to izveidošanu interese ir pieaugusi. Projekta īstenotāji ir saņēmuši vairākus telefona zvanus no slimnīcām, kas saka: arī mēs gribam izveidot šādu vietu. E. Kaņepāja-Vanaga skaidro: „Jāsaprot, ka tā ir ļoti, ļoti liela atbildība – tā nav vienkārši kaste, bet vesels pasākumu komplekss, kam pamatā ir starpnozaru sadarbība. Tieši tādēļ mums ir pārliecība, ka glābējsilīšu izveidošanas kārtība jāparedz normatīvajā aktā.” Pašlaik šādas kārtības nav, un teorētiski vietu, kur atstāt jaundzimušo, var izveidot jebkur un jebkurš atbilstoši savai gaumei un izpratnei par lietu kārtību.
„Mēs esam uzrakstījuši aptuvenu MK noteikumu projektu, bet mēs nezinām, kas mums jādara tālāk,” Saeimas deputātiem atklāti atzīst L. Zvirbule. Tā kā topošie noteikumi skar veselības nozari, projekta vadītājām jāvēršas Veselības ministrijā. Savukārt Veselības ministrija jau tikšanās laikā pauda atbalstu šim projektam un tālāko noteikumu izstrādi pārņems savā ziņā.
