„Ar šo direktīvu tiek ieviesta skaidrība par iedzīvotāju tiesībām saņemt drošu un kvalitatīvu veselības aprūpi visā ES, kā arī atmaksu par šiem izdevumiem. Eiropieši izvēlas saņemt veselības aprūpi tuvu savai dzīvesvietai. Protams, neviens slimnieks nevēlas ceļot tālāk, nekā tas nepieciešams.
Tomēr dažreiz iedzīvotājiem ir jādodas uz ārzemēm, jo nepieciešamie eksperti vai veselības aprūpe viņu valstī nav pieejami, vai gluži vienkārši – vistuvākā slimnīca atrodas kaimiņvalstī.
Šī direktīva palīdzēs pacientiem, kam nepieciešama īpaša aprūpe, piemēram, lai diagnosticētu vai ārstētu kādu reti sastopamu slimību. Tā nodrošinās arī dalībvalstu ciešāku sadarbību veselības aprūpē, piemēram, ieviešot recepšu savstarpējas atzīšanas kārtību. Veselības jomas eksperti visā Eiropā varēs apmainīties ar labāko pieredzi un izmantot inovācijas veselības tehnoloģiju novērtēšanas un e-veselības jomā,” skaidro Eiropas veselības un patērētāju aizsardzības komisārs Džons Dalī, aicinot dalībvalstis nekavējoties īstenot direktīvu.
Veselības pakalpojumu pieejamība ārzemēs varētu īpaši palīdzēt pacientiem, kuriem uz noteiktiem medicīniskiem pakalpojumiem savā valstī jāgaida garā rindā vai atbilstoša profila speciālists nav pieejams.
Daudziem jau pazīstamās Eiropas veselības apdrošināšanas kartes arī turpmāk attieksies uz iedzīvotājiem, kam nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, uzturoties citā ES valstī.
Saskaņā ar ES informāciju, pašreiz tikai 1% (aptuveni 10 miljardi eiro) no dalībvalstu veselības aprūpes budžeta tiek tērēts pārrobežu veselības aprūpei.
Direktīva attiecas ne vien uz valsts, bet arī privātiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem.
Paredzēti arī ierobežojumi
Valsts veselības iestādes atļauju ārstēties citā valstī varēs nepiešķirt, ja attiecīgā ārstēšana vai konkrētais veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējs pacientam var radīt risku. Atļauju varēs atteikt, ja attiecīgo veselības aprūpi pienācīgā termiņā var nodrošināt arī pašmāju veselības aprūpes sniedzēji.
Direktīva neattieksies uz ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, kuru mērķis ir sniegt atbalstu cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība regulāru, ikdienas uzdevumu veikšanā un orgānu transplantācija.
ES institūciju nostāja ir, ka pacienti nedrīkstētu gūt finansiālu labumu no citā dalībvalstī sniegtas veselības aprūpes, un tādēļ izmaksu atlīdzināšana būtu jāattiecina vienīgi uz saņemtās veselības aprūpes faktiskajām izmaksām.
Cik apmaksās
Dalībvalstis nodrošinās, ka to teritorijā veselības aprūpes sniedzēji pacientiem no citām dalībvalstīm piemēro veselības aprūpes maksu tādā pašā līmenī, kādā maksā līdzīgā veselības stāvoklī esoši vietējie pacienti, vai, ja nav salīdzināmas cenas vietējiem pacientiem, pieprasa maksu, kas aprēķināta saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem. Šis nosacījums neskars valsts tiesību aktus, kas ļauj veselības aprūpes sniedzējiem pašiem noteikt cenas, ja vien tās nediskriminē pacientus no citām dalībvalstīm.
"Pacienti nedrīkstētu gūt finansiālu labumu no citā dalībvalstī sniegtas veselības aprūpes."
Ja ārstēšana kādā dalībvalstī nav pieejama, valsts veselības aprūpes iestādes nedrīkstēs pacientam atteikt atļauju veselības aprūpes saņemšanai citā ES valstī. Tomēr šiem pacientiem izdevumus par saņemto ārstēšanu atlīdzinās tādā apmērā, kas atbilst valsts „veselības jomas labumu” kopumam, kas, kā raksturots direktīvas skaidrojumos, katrā valstī tā vai citādi esot noteikti.
Pacientam maksājums būs jāveic avansā, ko pēc tam atlīdzinās dzīvesvietas valsts iestāde.
Slimības vēsture „ceļos”
Dzīvesvietas valsts nodrošinās, lai veselības aprūpes sniedzējam ārstēšanas saņemšanas valstī būtu piekļuve pacienta rakstiskai vai elektroniskai slimības vēsturei, ievērojot datu aizsardzību. Pastiprinot dalībvalstu sadarbību e-veselības jomā, izdosies nodrošināt, ka šie dati ir pilnībā salasāmi un saprotami. Proti, IT sistēmas veselības jomā „spēs saprasties”. No tā labumu gūšot ne vien pacienti drošuma ziņā, bet tas uzlabos arī veselības sistēmu ilgtspējību.
Ārstēšanas saņemšanas valsts nodrošinās, lai pacientiem rakstiski vai elektroniskā formā būtu pieejama ar saņemto ārstēšanu saistītā slimības vēsture. Mājvietas valstij būs jāgādā, lai turpmākā medicīniskā novērošana būtu tikpat kvalitatīva, neraugoties uz to, kurā ES valstī pati ārstēšana ir notikusi.
Citā ES valstī izrakstīta recepte tiks atzīta pacienta dzīvesvietas valstī, un otrādi. Pacientam ir noteiktas tiesības iegādāties izrakstītās zāles, ja vien tādas ir atļauts iegādāties un ir pieejamas valstī, kur šī persona vēlas šo produktu saņemt. Izrakstītās receptes jau tagad būtu jāatzīst visā ES. Tomēr praksē tas ne vienmēr tā ir.
Ar jauno direktīvu farmaceitiem tiks nodrošināti vajadzīgie līdzekļi, lai viņi varētu saprast izrakstītās pārrobežu receptes (tādi kā uzlabotas iespējas identificēt izrakstītās zāles, kā arī attiecīgos ārstus un pacientus).
Pacientu informētībai
Dalībvalstu pienākums būs izveidot valsts pārrobežu aprūpes kontaktpunktus, kur pacienti varēs saņemt informāciju par tiesībām un iespējām saņemt veselības aprūpes pakalpojumus citās dalībvalstīs. Tajos arī sniegs informatīvu palīdzību problēmu gadījumos. Dalībvalstīm būs jāizveido vismaz viens valsts kontaktpunkts, kura uzdevumos būs sniegt visu attiecīgo pacientu prasīto informāciju.
Dalībvalstīm arī jāgādā, lai tiktu izveidotas administratīvās procedūras pārrobežu veselības aprūpes izmantošanai un veselības izdevumu atlīdzinājuma saņemšanai, kā arī sūdzību iesniegšanas procedūras un izmaksu aprēķina mehānismi.
"Izrādās, ļoti daudzus eiropiešus neapmierina medicīnas pakalpojumu kvalitāte savā zemē."
Iepriekš debatēs par direktīvas priekšlikumiem tika arī norādīts, ka tādējādi nav domāts veicināt medicīnas tūrismu, bet sniegt pacientiem lielākas ārstēšanās iespējas veselības iestādēs, kas ir īpaši svarīgi cilvēkiem pierobežu rajonos. Dalībvalstu iebildumi pret direktīvu līdz šim tika skaidroti ar bažām par ārvalstu pacientu pieplūdumu un veselības aprūpes izmaksu pieaugumu. Taču pacienti varēs saņemt atmaksu par ārstēšanu citā valstī, ja šāda ārstēšana tiek arī atmaksāta dzimtenē un tādā pašā līmenī. Piemēram, ja Vācijā pacientam netiek atmaksāta zobu ārstēšana, tad tas arī nenotiks, dodoties labot zobus uz Franciju.
Eiropieši uzskata: citās zemēs ārstē labāk
Direktīvas priekšlikumu apspriešanas procesā ir veikts pētījums (aptauju datus analizējusi Gallupa organizācija) par veselības pārrobežu pakalpojumiem. Visās 27 dalībvalstīs respondentiem arī vaicāts, kādu iemeslu dēļ viņi dotos vai arī, kāpēc neizvēlētos ārstēšanos citā zemē.
No aptaujātajiem ES iedzīvotājiem vidēji 63,8 procenti izvēlētos ārstēšanos citā valstī tāpēc, ka tā, viņuprāt, būtu pieejama ātrāk nekā pašu valstī. To kā galveno iemeslu nosaukuši 90,4% Dānijas un 88,1% Īrijas iedzīvotāju, visretāk šāda motivācija būtu Latvijas (31,6%) un Ungārijas (32,5%) iedzīvotājiem. ES vidēji 47,5% iedzīvotāju uzskata, ka dotos uz citu valsti, jo tur ārstēšanās būtu lētāka. Par to, ka citviet tēriņi būtu mazāki, visbiežāk ir pārliecināti portugāļi (67,8%) un briti (65,7%), bet vismazākais tā domājošo skaits bijis Latvijā (20,8%) un Ungārijā (21,9%).
Izrādās, pat ļoti daudzus eiropiešus neapmierina medicīnas pakalpojumu kvalitāte savā zemē. Vidēji 77,5% pacientu dotos uz citu valsti ārstēties, jo jau tagad uzskata, ka citur ārstē labāk nekā pašu mājās. Un starp tiem, kas visvairāk ir pārliecināti, ka citā valstī viņi saņemtu labāku ārstēšanu nekā pašu mājās, ir Slovākijas (87,2), Polijas (86,8%), Bulgārijas (86,6%) un Latvijas (86,4%) iedzīvotāji. Savukārt ar veselības aprūpi pašu zemē salīdzinoši apmierināti ir Maltas un Somijas iedzīvotāji – tomēr arī šajās valstīs attiecīgi 52% un 60,1% aptaujāto domā, ka citās zemēs ārstēšana būtu labākā kvalitātē.
