Pamatnostādņu virsmērķis ir veicināt ģimeņu nodibināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, īpaši palielināt netiešā finansiālā atbalsta īpatsvaru ģimenēm un mazināt nabadzības risku daudzbērnu ģimenēm. 2010. gada vasarā notika pamatnostādņu publiskā apspriešana, kurā noskaidrojās, ka sabiedrības viedoklis kopumā sakrīt ar Labklājības ministrijas (LM) norādītajām problēmām. Sabiedrība ir paudusi atbalstu piedāvātajiem risinājumiem, arī saskaņošanas procesā iesaistītās institūcijas kopumā atbalsta pamatnostādnes, bet izsakot iebildumus par jaunu pasākumu ieviešanu, kam vajadzīgs papildu finansējums.
2010. gada oktobrī pamatnostādnes tiks iesniegtas apstiprināšanai Ministru kabinetā, savukārt līdz 2011. gada maijam plānots izstrādāt Rīcības plānu pamatnostādņu ieviešanai, tādēļ vēl ir laiks izteikt savus priekšlikumus pamatnostādņu uzlabošanai un papildināšanai. Pamatnostādnes 2011.-2012. gadā tiks īstenotas esošo budžeta līdzekļu ietvaros, savukārt jaunu atbalsta pasākumu ieviešana plānota no 2013. gada.
Latvijas ģimenes
2010. gada sākumā Latvijā bija 2 miljoni 250 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem 390 tūkstoši bērnu, kas dzīvo 193 tūkstošos ģimeņu. LM lēš, ka ģimenes ar bērniem veido 34% visas sabiedrības. Ministrijai ir dati arī par to, kāda ir ģimeņu struktūra Latvijā: viens bērns ir 74 000 ģimeņu, divi bērni – 80 000 ģimeņu, trīs bērni – 27 000 ģimeņu, un tālāk seko acīm redzams kritums. Četri bērni ir 7400 ģimeņu, pieci bērni – 2300 ģimeņu, bet vairāk nekā seši bērni – 2700 ģimenēs. Lai valsts un tauta sevi spētu atražot, būtu jādara viss, lai bērnu skaits ģimenēs palielinātos – lai būtu vismaz trīs, pat četri bērni.
Diemžēl tas nav panākams, kamēr skaitļi rāda, kā dzīvo lielās ģimenes: nabadzības riska indekss pieaug līdz ar katru bērnu. Ģimenēs, kurās ir divi pieaugušie un viens apgādībā esošs bērns, nabadzības riska indekss ir 15%, bet ģimenēs, kur diviem pieaugušajiem ir trīs un vairāk apgādībā esošu bērnu, nabadzības riska indekss ir jau 45%, rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tomēr, cik piekrītoši visi māj ar galvu, ka Latvijai vajag uzlabot demogrāfisko situāciju, tik noliedzoši groza galvas, kad jāatbild uz jautājumu: bet vai mums būs nauda, lai atbalstītu ģimenes? Ne tikai ar lieliem pabalstiem, bet arī ar cita veida uzmundrinājumiem no valsts: jā, mums vajag bērnus!
"Nedrīkst orientēties uz to, ka pēc septiņiem gadiem pašvaldībās nebūs bērnu, tāpēc nevajadzēs bērnudārzus! Ja tā domāsim, tad vajag sarēķināt un skaidri pateikt brīdi, kad beigs pastāvēt valsts."
Andris Jaunsleinis, LPS priekšsēdis
Ir vairāki problēmjautājumi, kas radušies pamatnostādņu saskaņošanas procesā. Galvenie no tiem: iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atvieglojumi par apgādībā esošu personu, ģimenes mājoklis, pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamība, finansējums ēdināšanas izdevumu segšanai izglītības iestādēs, kā arī reproduktīvā veselība.
Lai apkoptu viedokļus, LM rīkoja diskusiju par ģimenes valsts politikas attīstību Latvijā. LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa saka: „Kopumā diskusija bija veiksmīga, jo šoreiz dažādām pusēm radās iespēja kopā pārrunāt problēmas un dzirdēt dažādus viedokļus. Protams, tāpat kā pārējos diskusijas dalībniekus, arī mani sarūgtināja tas, ka lielākās politiskās partijas, kas tik aktīvi pirms vēlēšanām uzsver ģimeņu nozīmi, neatrada laiku, lai paustu savu redzējumu ekspertiem un NVO pārstāvjiem. Taču tas nenozīmē apstāšanos procesā, jo šīm pamatnostādnēm ir liels sabiedrības atbalsts, kas nozīmē, ka valdībai ir jāturpina uzsāktais un jānodrošina izvirzīto mērķu turpmāka izpilde.”
Kam piešķirt nodokļu atvieglojumus?
Visskaļākās debates pašlaik un arī LM rīkotajā diskusijā raisījās tieši par IIN atvieglojumiem. LM piedāvā savu risinājumu: paaugstināt IIN atvieglojumu par apgādībā esošu personu, paredzot, ka tā apmērs veido 50% no minimālās mēneša darba algas. Šobrīd šis atvieglojums ir 35% jeb 63 lati, kas reāli par vienu apgādājamo dod 16 latus lielāku algu.
Labklājības ministrija piedāvā sīkus aprēķinus par savu priekšlikumu. Tātad, vidējā alga valstī 2010. gada jūnijā bija 447 lati. Strādājošajam, kura apgādībā nav neviena, no šīs summas nācās nomaksāt Ls 40,23 kā sociālās iemaksas un Ls 96,67 – iedzīvotāju ienākuma nodokli, galu galā saņemot 310 latus un 10 santīmus. Savukārt persona ar trim apgādājamiem no tādas pašas algas samaksāja līdzvērtīgas sociālās iemaksas, bet krietni mazāku IIN - Ls 47,52, galu galā saņemot 358 latus 25 santīmus. Tātad – persona saņēma gandrīz 50 latus vairāk.
Tomēr ministrija uzskata, ka tas ir par maz: ir milzīga atšķirība – pelnīt un gādāt tikai par sevi vai pelnīt un gādāt vēl par trim cilvēkiem. Ja plānotais IIN atvieglojums būtu nevis tagadējie 35%, bet gan 50% par personu, tad 447 latus nopelnījušais strādājošais ar trim apgādājamiem saņemtu par 70,21 latu lielāku algu nekā strādājošais bez apgādājamiem. Vēl būtiskāku algas pieaugumu strādājošie sajustu tad, ja valdība apstiprinātu LM piedāvāto progresīvo IIN atvieglojumu par apgādībā esošu personu: tad neatliekamais minimums par vienu apgādībā esošu personu būtu 90 lati - 50% no minimālās algas, 99 lati jeb 55% no minimālās algas par otro apgādībā esošu personu un 108 lati jeb 60% par trešo apgādībā esošu personu. Ja strādājošajiem piemērotu šādu IIN, cilvēks ar trim apgādājamiem saņemtu Ls 387,33, bet bez apgādājamajiem viņš saņemtu Ls 310,10.
"Tās ģimenes, kas pašlaik jau maksā kredītus, varētu padalīties pieredzē, ko nozīmē ilgstoša verdzība bankai."
Sandija Salaka, „Māmiņu kluba” vadītāja
Finanšu ministrija (FM) šādus LM izvirzītos risinājumus neatbalsta, uzsverot, ka valdība ir apņēmusies panākt budžeta deficīta samazinājumu un jaunu pasākumu ar fiskālu ietekmi ieviešana ir jābalansē ar budžeta ienākumiem un izdevumiem. FM sola: ja tiks atrasti avoti, kā kompensēt nodokļu samazinājumu, FM drīzāk piedāvās visiem strādājošajiem palielināt neapliekamo minimumu un visiem samazināt IIN, nevis piešķirt atvieglojumus strādājošajiem ar apgādājamajiem.
Tikmēr kontekstā ar nodokļiem iezīmējas arī citas lielo ģimeņu problēmas: jo lielāka ģimene, jo tai vajag lielāku automašīnu, līdz ar to jāmaksā lielāka nodeva par īpašumā esošu transportlīdzekli. Jo lielāka ģimene, jo tai vajadzīgs lielāks mājoklis un līdz ar to jāmaksā lielāks nekustamā īpašuma nodoklis. Tieši tādēļ LM ir izskanējis priekšlikums par nepieciešamību detalizētāk izskatīt noteikto nodevu par īpašumā esošu transportlīdzekli. Nodevas apmērs būtu jāizvērtē ģimenes kontekstā, proti, daudzbērnu ģimenēm piemērojot zemāku nodokļa likmi, lai gan šādai ģimenei būs lielāks transportlīdzeklis, kas ir objektīva un praktiska nepieciešamība. Savukārt citādāk jāizvērtē nodokļa apmērs tiem iedzīvotājiem, kas ar transporta līdzekli pārvietojas viens. Tieši tāpat būtu jāvērtē īpašuma nodoklis par dzīvojamo platību. Daudzbērnu ģimenēm ir praktiska un objektīva nepieciešamība pēc lielākas dzīvojamās platības. Līdz ar to šādas ģimenes apdzīvotā platība būtu jāizvērtē citādāk nekā ģimenei, kurā dzīvo viens vai divi cilvēki, uzsver LM.
Kur dzīvot ģimenei?
Kā viena no problēmām pamatnostādnēs uzsvērta arī ģimenes mājokļa atrašana. Secināts, ka trūkst atbalsta pasākumu ģimenēm pirmā mājokļa iegādei, un tiek piedāvāti konkrēti risinājumi. Viens no tiem – valsts galvojums dzīvojamās telpas iegādei vai būvniecībai ņemtā aizdevuma nodrošināšanai. Vēl viens ieteikums: paplašināta pieejamība ilgtermiņa dzīvokļa īrei, palielinot pašvaldības dzīvojamo fondu šādu īres dzīvokļu nodrošināšanai. Vēl varētu paredzēt kredītprocentu likmju par mājokļa iegādi iekļaušanu IIN attaisnotajos izdevumos vai valsts varētu par noteiktu laika periodu segt pirmā mājokļa iegādes kredītprocentu likmes.
Ekonomikas ministrija gan neatbalsta šādus pasākumus pirmā mājokļa iegādei, jo nav pieejami fiskāli instrumenti programmas īstenošanai. Vienlaikus tiek izteikts priekšlikums jautājumu par ģimenes mājokli risināt, paplašinot pieejamību ilgtermiņa īres iespējām – pašvaldībām būtu jāpalielina dzīvojamais fonds šādu īres iespēju nodrošināšanai.
Tikmēr pašvaldības skumji nopūšas: viņām šāda dzīvojamā fonda nav... Ir atsevišķas iedzīvotāju kategorijas, kuras pašvaldībām jānodrošina ar mājokli, piemēram, cilvēki, kas atbrīvojas no ieslodzījuma vietām, bet ne jaunās ģimenes.
"Ir atsevišķas iedzīvotāju kategorijas, kuras pašvaldībām jānodrošina ar mājokli, bet tās nav jaunās ģimenes."
Pamatnostādņu apspriešanā iesaistītie atbalsta veidus pirmā mājokļa iegādei vērtē dažādi. Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta vadošā pētniece Pārsla Eglīte domā, ka varētu ieviest pārcelšanās un dzīvokļu maiņas pabalstus. Tā, piemēram, kāds vecs cilvēks dzīvo lielā dzīvoklī, bet kāda ģimene – mazā. Lai samainītos, vajag naudu, spēku un enerģiju. Varbūt valsts varētu nākt palīgā?
Savukārt „Māmiņu kluba” vadītāja Sandija Salaka šaubās, vai valstij vajadzētu atbalstīt hipotekāro kredītu ņemšanu jaunajām ģimenēm: „Tās ģimenes, kas pašlaik jau maksā kredītus, varētu padalīties pieredzē, ko nozīmē ilgstoša verdzība bankai.” Jā, un kas domās par tām jaunajām ģimenēm, kam jau ir kredīti un kas gan lielo maksājumu, gan solītā nekustamā īpašuma nodokļa paaugstinājuma dēļ paliks bez jumta virs galvas? Ministrijā, diskutējot par pirmā mājokļa atbalsta veidiem, izskan rūgts, reālo situāciju raksturojošs melnais humors: ja ģimene par nenomaksātajiem parādiem nonāks parādu cietumā, tad pēc gadiem, kad no ieslodzījuma atbrīvosies, pašvaldība piešķirs dzīvojamo platību...
Lai pasaka, kad nebūs valsts!
Pamatnostādņu saskaņošanas procesā diskusijas raisa arī LM priekšlikumi par pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamību. Pēc LM datiem, bērnu skaits rindā uz vietām pirmsskolas izglītības iestādēs 2010. gadā ir 37 518 bērni, kas ir 34% no visiem pirmsskolas vecuma bērniem. Ministrija piedāvā vairākus risinājumus: izveidot jaunas pirmsskolas izglītības iestādes, pirkt pakalpojumu no privātajiem pakalpojumu sniedzējiem, izveidot iestādes, kurās bērni varētu uzturēties nevis visu dienu, bet gan īsāku laiku, kā arī izveidot aukļu dienestu.
Savdabīgu atbildi izteiktajiem priekšlikumiem LM saņēmusi no Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas. Tā apšauba izvirzīto uzdevumu, jo, ņemot vērā bērnu skaita samazināšanos, esošais vietu skaits pirmsskolas izglītības iestādēs pēc septiņiem gadiem pilnībā apmierinās pieprasījumu.
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis saka: „Jebkurā pašvaldībā ir plāns, kā risināt bērnudārzu problēmu, jo pašvaldības zina: risinājums dod vecākiem iespēju strādāt un maksāt nodokļus. Tomēr uzskatu, ka nedrīkst orientēties uz to, ka pēc septiņiem gadiem pašvaldībās nebūs bērnu, tāpēc nevajadzēs bērnudārzus! Ja jau tā domāsim, tad vajag sarēķināt un skaidri pateikt brīdi, kad beigs pastāvēt valsts.”
Līdzīgu viedokli pauž arī LM: ir jādomā ne tikai piecus vai septiņus, bet 20 un pat vēl vairāk gadus uz priekšu, nepiemirstot par šodienu. „Mums jādomā, kā palīdzēt vecākiem jau tagad, nesakot, ka pēc septiņiem gadiem viss būs kārtībā. Tas problēmu neatrisina,” piekrīt LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore L. Liepiņa.
