Gala lēmums par stratēģijas apstiprināšanu vēl jāpieņem Saeimai. Pašlaik Saeimā saistībā ar stratēģijā izvirzītajiem mērķiem un risinājumiem to sasniegšanai notiek tematiskās diskusijas, aicinot tajās piedalīties attiecīgo nozaru ekspertus, valsts pārvaldes iestāžu pārstāvjus, nevalstiskās organizācijas. Viens no šo diskusiju mērķiem ir vienoties par mehānismu sekmīgai stratēģijas „Latvija 2030” īstenošanai.
Izglītība kā īpaša prioritāte un izaugsmes atslēga
„Latvija 2030” arī paredz mainīt uzsvarus izglītībā. R.Ķīlis norāda – izglītība ir stratēģijas centrālais elements. Arī centrālais Latvijas attīstības jautājums. Kvalitatīva, visa mūža garumā pieejama un uz radošumu orientēta izglītība ir 21. gadsimta nepieciešamība – tā ļauj reaģēt uz globālās konkurences un demogrāfijas izaicinājumiem, un ir viens no priekšnoteikumiem ekonomikas modeļa maiņai.
Ikviena Latvijas iedzīvotāja talants, zināšanas, radošums un spēja pilnveidot savas kompetences veido valsts galveno attīstības resursu – cilvēkkapitālu. Un, kaut arī ieguldījumi cilvēkkapitālā (tai skaitā izglītībā, veselības un sociālajā aprūpē) tiešu peļņu nenes, tie būtiski palielina cilvēkresursu produktivitāti, konkurētspēju, jaunrades un inovācijas spējas. Veidojas priekšnosacījumi citu ilgtspējas kapitālu – ekonomikas, kultūras, sociālā – pieaugumam.
"Izglītība ir stratēģijas „Latvija 2030” centrālais elements. Arī centrālais Latvijas attīstības jautājums."
Roberts Ķīlis
Profesors Oskars Zīds rakstā „Paradigmas maiņa un izglītības attīstības scenāriji Latvijā” uzsver, ka izglītība visos laikmetos (..) bijusi, ir un būs svarīgākais, stabilākais, sabiedrības skatījumā nozīmīgākais attīstības faktors un vērtība, kas rezultātu vai peļņu nedod tieši, bet parādās pēc noteikta laika jaunās idejās, jaunos darbos, jaunās attieksmēs un katras nākamās paaudzes kompetencēs.
Tādēļ izglītības kvalitāte, pieejamība un saturs visos izglītības līmeņos un vecuma grupās – no pirmsskolas līdz pieaugušo izglītībai – ir Latvijas attīstības iespēja un galvenais izaicinājums.
Paradigmas maiņa izglītībā
Paradigmas – stabili un ilgstoši priekšstati vai pasaules uztveres veidi, uz kuriem balstās attiecības ar šo pasauli, pastāv līdz brīdim, kad tās radījušas problēmas, kuras vairs nevar tikt atrisinātas, problēmas kļūst par katalizatoriem, kas rosina virzību uz nākamo paradigmu.
Kāpēc izglītībā nepieciešama paradigmas maiņa? Alberts Einšteins ir teicis: „Mēs nevaram atrisināt problēmas ar to pašu domāšanas veidu, ko pielietojām, kad šīs problēmas radījām.”
Raugoties uz Latvijas demogrāfisko situāciju un mainīgo ekonomiku, ir pamats domāt par nopietnu izglītības nostādņu maiņu. Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs R.Ķīlis norāda, ka tieši izglītībā Latvijas iedzīvotāji saskata iespējas veikt pozitīvas, tālejošas izmaiņas. Pēc iedzīvotāku socioloģiskās aptaujas datiem, par pārmaiņām iestājas 73% Latvijas iedzīvotāju.
Analizējot kopējās pasaules attīstības tendences, iespējams, nākotnē daudzas citas jomas dalīsies, bet izglītības institūts paliks arī globālajā pasaulē. Vienlaikus jāņem vērā, ka jebkurām izglītības izmaiņām ir ilgtermiņa seku raksturs, atgādina R.Ķīlis.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam Izglītības nodaļā tiek uzsvērti trīs virzieni, uz kuriem ir būtiski skatīties no jauna: izglītības kvalitāte, izglītības pieejamība un izglītības saturs. Pie tam uz kvalitāti, pieejamību un saturu jāraugās ne tikai līdz 24-25 gadu vecumam, bet visa mūža garumā.
"Ikviena Latvijas iedzīvotāja talants, zināšanas, radošums un spēja pilnveidot savas kompetences veido valsts galveno attīstības resursu – cilvēkkapitālu. "
Pēc R.Ķīļa domām, situāciju izglītībā varētu uzlabot sabiedrības iesaistīšanās diskusijās par izglītības politiku Latvijā. Viņš redz milzīgu, neizmantotu potenciālu tālākizglītībā. Tagad cilvēki, kas ir vecāki par 30 gadiem un kas ieguvuši augstāko izglītību, paši papildina savas zināšanas, bet ir jādomā, lai nākotnē universitātes piedāvātu organizētu, saplānotu, mērķtiecīgu tālākizglītības saturu. Šobrīd izglītības politika tiek veidota šaura, ar domu par to, kā izdzīvot.
Veidojot mācību saturu, svarīgi uzlikt kvalitātes latiņu. Īpaši akcentējama skolotāja profesijas loma kvalitatīvāka mācību satura ieviešanā. Ja skolotāji nekustēsies, viss paliks iepriekšējās rutīnas līmenī, spriež R.Ķīlis. Kvalitatīvas izglītības kontekstā svarīga ir skolotāja profesijas prestiža maiņa. Viņš aicina aprīkot katru klasi ar datoru un līdzīgi kā Zviedrijā ieviest vaučeru sistēmu arī Latvijā.
Daudz domu, atšķirīgi viedokļi, plāni...
Šai stratēģijai jāsniedz skaidra vīzija par to, kā ar izglītības palīdzību nodrošināt Latvijas cilvēku konkurētspēju nākotnē, skaidro Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš. Valstī jārada tāda izglītības sistēma, lai cilvēks visu darba mūžu būtu radošs un nepārtrauktu zināšanu pilnveidi. Turklāt kvalitatīvai izglītībai jābūt pieejamai ne tikai lielajās pilsētās, bet arī citviet Latvijā. Līdz šim smagāko nastu izglītības jomā nesusi valsts, taču nepieciešama arī plašāka privātā sektora iesaiste izglītības un zinātnes attīstībā.
Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Rolands Broks norāda, ka Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir jāuzsver izglītības procesā iesaistīto pušu līdzatbildība. Tajā netiek pieminēta pašvaldību kā izglītības iestāžu dibinātāju loma. Savukārt, runājot par izglītības finansēšanas principu „nauda seko skolēnam” un stratēģijā izvirzīto tēzi par mazo lauku pamatskolu saglabāšanu un iespējamo naudas līdzekļu novadīšanu līdz konkrētai izglītības iestādei, nevis pašvaldībai, kā tas ir pašlaik, IZM saskata nevienlīdzības risku, ka šāda sistēma nebūs līdzsvarota. Ņemot vērā to, ka, piemēram, blakus esošajās skolās skolēnu skaits ir dažāds, bet skolu funkcijas vienādas, līdzekļi tām varētu tikt sadalīti nevienlīdzīgi. Pēc viņa domām, jāparedz citi mehānismi mazo lauku pamatskolu saglabāšanai. R.Broks uzsver, ka būtiski ir nezaudēt skolas pamatfunkciju, t.i., izglītības funkciju, bet, ja skolai nāk klāt papildfunkcijas, svarīgi ir nodrošināt finansējumu. Viņš atbalsta, ka vecāki ar vislielāko atbildību izvēlas skolu, jo tas rada iespēju izglītības iestādēm savā starpā konkurēt.
Saeimas deputāts Jānis Eglītis uzskata, ka vienlaikus nevarēs nodrošināt gan kvalitāti, gan pieejamību – viens vai otrs kādā brīdī ir jāupurē. „Pirms kāda laika mēs runājām par sākumskolas izglītības programmu saglabāšanu, tagad – par pamatskolu saglabāšanu, pēc pāris gadiem runāsim par mazo vidusskolu saglabāšanu un tad jau drīz – par augstskolu saglabāšanu.” Viņš aicina rīkoties apsteidzoši, nevis skriet pakaļ kādam procesam, aicina pārtraukt lejupslīdošos procesus un pateikt: šīs ir tās sarkanās līnijas, kuras mēs noturēsim par katru cenu.
"Kvalitatīvas izglītības kontekstā svarīga ir skolotāja profesijas prestiža maiņa."
Runājot par vidējo izglītību, situācija, viņaprāt, ir paradoksāla. Ja augstskolu absolventu pūles nerealizēsies darbavietās, izglītības procesam nebūs jēgas. Cilvēki aizbrauks, jo nebūs darbavietu. Pēc J.Eglīša domām, visos reģionos ir nepieciešamas labi apmaksātas darbavietas.
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dukšinskis stratēģijā izvirzītos mērķus raksturo kā ļoti ambiciozus. „Lai mums tikai pietiktu resursu – gan intelektuālo, gan finanšu – šo mērķu īstenošanai. Mēs esam pastāvīgu reformu varā un bagāto-nabadzīgo valstī. Jebkurai sistēmai jāspēj atjaunoties, tai jābūt sabiedrību vienojošai,” norāda J.Dukšinskis. Viņam simpātisks ir Skandināvijas tautsaimniecības plānošanas modelis, kur izglītības sistēma ir viena no labākajām nozarēm, un viņš uzsver: „Mēs nevaram veidot izglītības sistēmu citādi, nekā veidojas visas sabiedrības kopējā attīstība.”
Deputāte Karīna Pētersone Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas Izglītības sadaļu vērtē kā atvērtu, svaigu un mūsdienīgi uzrakstītu. Taču, pēc deputātes domām, šajā dokumentā ir pasapņots, bet tajā nav paradigmas maiņas. „Vai šo dokumentu varēs izmantot, plānojot budžetu? Uz ko šī stratēģija ir balstīta?” jautā K.Pētersone. Uz to SAK priekšsēdētājs Roberts Ķīlis atbild: „Tas ir domāšanas maiņas piedāvājums, nevis dokuments, lai papildinātu esošos likumus.”
