Tā vietā, lai runātu par lietu pēc būtības – dzimuma maiņas juridisko reģistrēšanu, nevis operācijām –, Saeimā 12. novembrī plaši un aizrautīgi diskutēja, vai Latvijā vispār būtu jāļauj dzimuma maiņa un kā tam būtu jānotiek.
Deputāte Inese Šlesere asi iebilda pret veidu, kādā likumprojektā tas bija iecerēts – proti, atļauju operāciju veikšanai dotu piecu ārstu komisija. "Faktiski ar šādu ārstu komisijas atzinumu tiek konstatēts personas dzimuma maiņas fakts. Šī komisija ir divi psihiatri, urologs, ginekologs un dzemdību speciālists, un viņi nolems, vai šī persona būs sieviete vai vīrietis, jo persona ir izteikusi tādu vēlmi. Un tas ir pamats dzimuma maiņai. Tik liberāla pieredze nav nevienā citā valstī," klāstīja deputāte, uzsverot, ka citās pasaules valstīs šādas atļaujas izsniedzot tiesas, ministrijas vai īpašas pašvaldību amatpersonu veidotas grupas.
Savukārt deputāts Jānis Strazdiņš uzrunā no Saeimas tribīnes iedziļinājās vīrieša un sievietes fizioloģiskajās atšķirībās, norādot, ka "lietas, ko devusi daba, ne ar kādām hormonu terapijām izmainīt nevar, lai cik ģeniāls būtu ķirurgs". Arī viņam dzimuma maiņas kārtība šķiet pārlieku vienkāršota: „Ir jāsaprot, ka tā ir ļoti nopietna operācija. Cilvēks tajā šķiras no dabas paredzētajām funkcijām – arī bērnu radīšanas. Tā ir ļoti kropļojoša operācija, tāpēc pirms tās veikšanas nopietni jāpārbauda cilvēka psihiskā veselība. Jābūt profesionālai komisijai, kas izvērtēs lūgumu veikt dzimuma maiņas operāciju. Likumprojektā paredzētā kārtība ir pārlieku liberāla: uz Latviju veikt šo operāciju tad varētu braukt, atvainojiet, psihiski nestabili elementi.”
Arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāts Valdis Ģīlis atzina, ka likumprojekts nav pilnīgs, īpaši nav atbilstoša tā anotācija, tomēr aicināja deputātus atbalstīt tā turpmāku virzību, lai visu varētu izlabot un šo jautājumu risināšanu Latvijā sakārtot.
Taču Saeimas vairākums šo priekšlikumu neatbalstīja. „Jau atkal atsevišķi mūsu valsts politikāņi ir nolēmuši vāvuļot par kaut ko tādu, ko viņi acīmredzot nesajēdz pilnībā un nemaz,” savā emuārā politika.lv uzreiz pēc tam rakstīja žurnālists Kārlis Streips. Viņš saka: „Jo, patīk tas kādam vai nepatīk, transseksuālas personas mūsu pasaulē ir un būs, tieši tāpat kā geji, naturāļi, tumšādaini cilvēki, gaišādaini cilvēki, sievietes, vīrieši, kaķi un suņi. Dzimuma maiņa nav nekas nezināms arī mūsu valstī, runa patlaban ir par procesu, kādā tas notiek. Tas ir ļoti vienkāršs jautājums. Par to ir Eiropas Padomes standarti. Par to ir spriedusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.”
Kā uzsver K. Streips, transseksuālu personu nav daudz, bet tie ir tie paši mūsu līdzcilvēki. “Dzimuma maiņa nav vienas dienas jautājums, tas ir ļoti, ļoti garš un detalizēts process. No valsts viedokļa interesantām būtu jābūt tikai divām lietām. Pirmkārt, lai process ir juridiski atrunāts tieši no medicīniskās drošības viedokļa. Otrkārt, lai cilvēkam, kurš ir pārtapis no vīrieša par sievieti vai no sievietes par vīrieti, pēc tam nebūtu problēmas ar dokumentu kārtošanu. Absolūti un pilnīgi viss pārējais ir attiecīgās personas un viņa ārsta, psihoterapeita un ķirurga lieta. Politikāņiem te nav ko iejaukties,” uzskata žurnālists.
"Lai ārsts pirmo reizi noteiktu diagnozi transseksuālisms, ir jāpaiet vairākiem gadiem, kuru laikā nekļūdīgi pārliecinās par šīs diagnozes esamību un izslēdz citas iespējamās diagnozes."
Līdzīgs viedoklis ir arī Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienībai „Mozaīka”. Apvienībai šķiet, ka TM sagatavotie grozījumi ir saskaņā ar cilvēktiesību normu minimumu. Saeimas lēmumu likumprojektu noraidīt vērtē „Mozaīkas” juridiskās grupas vadītāja Evita Goša. Viņa saka: „Latvija diemžēl ir viena no atpalikušākajām valstīm Eiropas Savienībā gan attiecībā uz geju un lesbiešu tiesībām, gan dzimuma maiņas regulējumu. Domājams, šie jautājumi jāskata plašā kontekstā – sava nozīme noteikti ir ilgie gadi PSRS, kuru laikā nenotika nekāda attīstība daudzās jomās, kurās tā notika Rietumeiropā un citur pasaulē, Latvijā arī šobrīd nav politisko partiju, kuras patiesi varētu dalīt pēc tādiem principiem kā Rietumeiropā un kas attiecīgi veicinātu tās vērtības, kas ir svarīgas attīstītajās Eiropas valstīs. Latvijā principā ir patriarhāla sabiedrība, piemēram, vardarbība ģimenē pat tiesiski nav regulēta tā, lai aizsargātu upuri, kas gandrīz vienmēr ir sieviete; Latvijā pastāv absolūti arhaisks ģimenes tiesību regulējums. Latvijā lielai daļai sabiedrības ir bail no jebkā, kas kaut kā atšķiras un/vai ir nepazīstams – vienalga, vai tie būtu cilvēki ar tumšu ādas krāsu, geji vai vegāni, vai transpersonas. Bieži dzirdams uzskats: es taču tā nedaru, kāpēc viņiem tā jādara? Tas tiek attiecināts, piemēram, uz kādu sabiedrības grupu iešanu gājienos. Es domāju, ka tas attiecināms arī uz dzimuma maiņu. Respektīvi, ja kaut kas nav saprotams, tad par to nevis interesējas, mēģina iedziļināties, lai censtos saprast, bet ņirgājas, noliedz, aizliedz. Domāju, ka visa pamatā ir bailes.”
Augstākā tiesa norāda uz nepilnībām
Dzimuma maiņas operācijas, kad sieviete kļūst par vīrieti un otrādi, lai arī reti, tiek veiktas arī Latvijā. Pēc tam, pamatojoties uz ārsta izziņu, ka dzimums ir mainīts, dzimtsarakstu nodaļa maina vārda un uzvārda galotni.
Jautājums par dzimuma maiņas reģistrāciju Latvijā aktualizējās 2004. gadā, kad kāda sieviete pasē gribēja mainīt ierakstu no “sieviete” uz “vīrietis”. Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa atteicās reģistrēt dzimuma maiņas faktu, uzskatot, ka dzimuma maiņu jāreģistrē un jaunu apliecību jāizsniedz tikai tad, kad persona iesniedz ārsta izziņu, kurā apliecināts, ka dzimuma maiņa veikta pilnībā, nevis bijušas tikai atsevišķas operācijas, tā veikta daļēji vai nav pilnībā pabeigta. Šajā gadījumā sieviete vēlējusies reģistrēties kā vīrietis, lai arī dzimuma maiņa pilnībā nebija veikta un tas nebija apliecināts arī ar dokumentiem.
Pēc dzimtsarakstu nodaļas atteikuma reģistrēt viņu kā vīrieti persona vērsās tiesā, jo viņai bija zināms līdzīgs gadījums – cilvēkam bija veiktas divas operācijas un ar tādiem pašiem izrakstiem no medicīniskās kartes dzimtsarakstu nodaļā dzimuma maiņu reģistrēja. Tā sākās divus gadus ilga transseksuāļa cīņa par savām tiesībām.
2008. gada sākumā Augstākajā tiesā pirmoreiz skatīja lietu, kurā tika apstrīdēts dzimtsarakstu nodaļas atteikums veikt izmaiņas dzimšanas reģistrā sakarā ar dzimuma maiņu. Vadoties pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses, tiesa lēma personai labvēlīgi. Tieši šī tiesa norādīja uz nepilnībām Latvijas likumdošanā.
Senāts ņēma vērā, ka cilvēks ārēji jau izskatās kā vīrietis un viņam bieži rodoties problēmas, uzrādot pasi, kurā joprojām ir sievietes vārds. Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļai tika uzdots mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas mainīt ierakstu dzimšanas reģistrā. Lemjot par labu privātpersonai, Senāts spriedumu pamatoja ar starptautisko tiesu praksi, balstījās uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1989. gadā pieņemto rekomendāciju par transseksuālu personu stāvokli un Eiropas Cilvēktiesību tiesas vairākiem spriedumiem.
"Latvijā trūkst tiesību normu, kas noteiktu kritērijus, pēc kādiem vadīties, lai konstatētu, vai dzimuma maiņa likuma izpratnē ir notikusi."
Latvijas tiesību normas pieļauj iespēju gan mainīt dzimumu, gan attiecīgi papildināt ierakstu dzimšanas reģistrā, taču, kā norādīja Senāts, trūkst tiesību normu, kas noteiktu kritērijus, pēc kādiem vadīties, lai konstatētu, vai dzimuma maiņa likuma izpratnē ir notikusi. Senāta ieskatā, valstij pēc iespējas saudzējošā veidā jānosaka, vai ir objektīvs pamats dzimšanas reģistra ieraksta papildināšanai; iestāde un tiesas nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu.
Senāts atzina, ka paļaušanās tikai uz ārsta vai ārstniecības iestādes izziņu par notikušu dzimuma maiņu ir nepietiekama un neadekvāta, jo izvērtējams plašāks faktoru kopums: ne tikai bioloģiskā atbilstība mainītajam dzimumam, bet arī personas pārliecinoša vēlme un spēja visu turpmāko dzīvi būt mainītajā dzimumā. Jāņem vērā, ka cilvēks ir ne tikai bioloģiska būtne, bet sava dzimuma lomu īsteno sabiedrībā, tātad vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība, spriedumā konstatēja Senāts.
Transseksuāla persona – kas tas ir?
Augstākās tiesas personai labvēlīgajā spriedumā norādīts, ka viens no pirmajiem autoritatīvajiem tiesību aktiem, kurā juridiski skaidrots transseksuālisma jēdziens un dota ievirze attieksmei pret šo parādību demokrātiskas valsts tiesību sistēmā, ir 1989. gadā pieņemtā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendācija Nr. 1117 par transseksuālu personu stāvokli. Tajā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja vērsa Eiropas Padomes Ministru komitejas uzmanību uz nepieciešamību izstrādāt rekomendāciju ar aicinājumu dalībvalstīm izstrādāt šī jautājuma tiesisko regulējumu.
Rekomendācijā norādīts, ka transseksuālisms ir sindroms, ko raksturo duāla personība – fiziskā un psiholoģiskā, vienlaikus ar tik dziļu pārliecību par piederību otram dzimumam, ka tā mudina transseksuālu personu prasīt veikt atbilstošu ķermenisku „pārlabošanu”. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka transseksuālisms neapšaubāmi ir plaši starptautiski atzīts kā medicīnisks stāvoklis, kam var piemērot attiecīgu ārstēšanu ar mērķi sniegt atvieglojumu. Šī diagnoze iekļauta Starptautiskajā slimību klasifikācijā kā dzimuma identitātes traucējumi.
Tāpat rekomendācijā norādīts, ka medicīnas progress, jo īpaši dzimuma maiņas ķirurģija, mūsdienās sniedz iespēju veikt ķermeņa korekcijas, saskaņojot fizisko un psiholoģisko dzimumu, un tā piešķirt personai dzimuma identitāti, kas ir izšķirīga personības pazīme. Šādām izmaiņām vajadzētu attiecīgi atspoguļoties datos par personas civilo statusu, papildinot oriģinālo ierakstu ar attiecīgām izmaiņām, kas savukārt ir pamats atjaunināt datus dzimšanas apliecībā un personu apliecinošos dokumentos un atļaut vārda maiņu.
Rekomendācijā atzīmēts, ka transseksuālisms izraisa samērā kompleksus jautājumus, kuri valstīm jārisina saskaņā ar cilvēktiesībām. Ievērojot, ka speciāla tiesiskā regulējuma trūkuma gadījumā transseksuāļi nereti tiek pakļauti diskriminācijai un privātās dzīves aizskārumiem, ka daudzu Eiropas Padomes dalībvalstu tiesiskais regulējums neļauj transseksuālām personām mainīt civilo statusu atbilstoši viņu izskatam, ārējai ķermeņa uzbūvei, psiholoģijai un sociālajai uzvedībai, būtu rekomendējams dalībvalstīm ieviest tiesisko regulējumu, ar ko dzimšanas reģistrā un personu apliecinošos dokumentos tiktu labots ieraksts par personas dzimumu; tiktu atļauta vārda maiņa; tiktu aizsargāta personas privātā dzīve un aizliegta diskriminācija personas pamattiesību un brīvību izmantošanā.
Kopumā Eiropas valstīs vispārējs princips ir dzimuma maiņas juridiska atzīšana gadījumā, ja tāda ir notikusi.
Ko paredz likumprojekts?
Lai izvairītos no turpmākiem pārpratumiem, Tieslietu ministrijas izveidota darba grupa izstrādāja grozījumus Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā un Civilstāvokļa aktu likumā, kuros noteikts, kā valsts var konstatēt cilvēka dzimuma maiņas faktu.
Darba grupā piedalījās speciālisti no Veselības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Labklājības ministrijas, Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas un Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja, kā arī tika iesaistīti Tiesībsarga biroja pārstāvji, tiesu medicīnas un garīgās veselības jomas eksperti un Latvijas Endokrinologu asociācijas, Latvijas Psihiatru asociācijas un Plastisko ķirurgu asociācijas pārstāvji.
Likumprojekts paredz informācijas apjomu, ko savā atzinumā sniegtu ārstniecības iestādē izveidota ārstu komisija personai, kura vēlas juridiski noformēt savu dzimuma maiņu, veicot izmaiņas dzimšanas reģistrā. Grozījumos tika noteikts, ka “personas dzimuma maiņas fakta konstatācijai ārstniecības iestāde izveido ārstu komisiju, kuras sastāvā ir divi psihiatri, urologs, ginekologs, dzemdību speciālists un nepieciešamības gadījumā pēc minēto ārstu ierosinājuma citu specialitāšu ārsti”. Likumprojekts paredz, ka ārstu komisijai atzinumā jānorāda uzstādītā diagnoze, pirmreizējās diagnozes noteikšanas datums, informācija par personas bioloģiskajam dzimumam raksturīgās reproduktīvo orgānu funkcionalitātes statusu. Savukārt likumprojekts "Grozījumi Civilstāvokļa aktu likumā" paredz, kādiem ierakstiem jābūt ārstu atzinumā, lai dzimtsarakstu nodaļa papildinātu dzimšanas reģistra ierakstu.
Izvirzītie kritēriji neparedzēja, ka obligāti ir jāveic kāda ķirurģiska vai citāda manipulācija, lai fiziski iegūtu pretējam (vēlamajam) dzimumam piemītošas fiziskās īpašības. Kā uzsver ārsti, vizuālās pazīmes nav izšķirošas dzimuma maiņas gadījumā. Pats būtiskākais ir tas, ka personai nav saglabāta reproduktīvā funkcija. Vienīgā diagnoze, lai varētu veikt personas dzimuma maiņas fakta konstatēšanu ir transseksuālisms, un viena no tā pazīmēm ir izteikta un noturīga vēlme būt un izskatīties kā pretējā dzimuma pārstāvim. Līdz ar to šī persona darīs visu, lai arī vizuāli atbilstu vēlamajam dzimumam.
"Ir tikai viens nosacījums, kas saistīts ar nepieciešamību iejaukties esošajā stāvoklī – nedrīkst būt saglabāta reproduktīvā funkcija, kas piemitusi līdzšinējā dzimumā."
Lai ārsts pirmo reizi noteiktu diagnozi transseksuālisms, ir jāpaiet vairākiem gadiem, kuru laikā nekļūdīgi pārliecinās par šīs diagnozes esamību un izslēdz citas iespējamās diagnozes. Līdz ar to līdz pirmreizējai diagnozes noteikšanai pacients jau pie psihiatra ir ārstējies vismaz trīs gadus, skaidro Ilze Šķiņķe, Veselības ministrijas Administratīvi juridiskā departamenta Juridiskās nodaļas juriskonsulte. Savukārt likumprojekts paredz: lai varētu veikt dzimuma maiņas fakta reģistrāciju, ir jāpaiet vēl vismaz vienam gadam, kura laikā pārliecinās par šīs diagnozes noturību un personas vēlmes mainīt dzimumu noturīgumu.
Ir tikai viens nosacījums, kas saistīts ar nepieciešamību iejaukties esošajā stāvoklī – nedrīkst būt saglabāta reproduktīvā funkcija, kas piemitusi līdzšinējā dzimumā. Šī ir konstatēta kā būtiskākā pazīme, lai veiktu personas dzimuma maiņas fakta konstatēšanu. Reproduktīvās funkcijas zudums var tikt nodrošināts ar ķirurģiskām manipulācijām. Tas saistīts ar nepieciešamību izslēgt iespēju, ka persona, kas tiks reģistrēta kā vīrietis, varētu kļūt par māti, vai arī sieviete varētu kļūt par tēvu. Šādā veidā grozījumu izstrādātāji nodrošinājušies pret iespējamu bērnu tiesību apdraudējumu un juridiskiem sarežģījumiem, kas varētu rasties šādā gadījumā.
Paredzētos grozījumus Civilstāvokļa aktu likumā un Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā 2009. gada 18. augustā akceptēja Ministru kabinets.
Kas notiks tālāk?
Saeimas kārtības ruļļa 91. panta pirmā daļa nosaka: ja likumprojekts nav pieņemts pirmajā lasījumā, tas uzskatāms par noraidītu un to atkārtoti var iesniegt izskatīšanai šajā sesijā tikai tad, ja likumprojektu parakstījis vismaz 51 deputāts vai arī tajā izdarīti grozījumi.
Darba grupa turpina darbu pie abu likumprojektu precizēšanas atbilstoši Saeimas atbildīgajās komisijās izteiktajiem priekšlikumiem, lai varētu turpināt likumprojektu izskatīšanu. Kā jau iepriekš norādīts, arī šobrīd nav aizliegts veikt dzimuma maiņu, vien nav noteiktas kārtības, kā šo dzimuma maiņas faktu apstiprināt juridiski.
