Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Atis Brikmanis.
Lai labāk izprastu, kā un cik ātri kritiskās situācijās tiek organizēta un sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, sazinājāmies ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Operatīvās vadības centra (OVC) jeb dispečercentra, kurā tiek saņemti zvani, kas adresēti ārkārtas tālrunim 113, vadītāju RAITU KRIŠJĀNI.
Dzīves brīžos, kad sastopamies ar tuva cilvēka zaudējumu, daudzie “kāpēc?” un “vai tiešām nevarējām darīt kaut ko vairāk, lai glābtu?” ir tikai cilvēciska reakcija. Arī LV portāla lasītājas Ievas (vārds ir mainīts, bet redakcijai zināms) stāsts tāds ir. Izlasot Ievas vēstuli, redakcijā sapratām, cik ir svarīgi katram zināt un atkārtot, kā tiek nodrošināta neatliekamā medicīniskā palīdzība, lai saprastu, ko un kāpēc tieši tādā secībā ir svarīgi pastāstīt ārkārtas tālruņa 113 dispičeram. Taču sarunā ar NMPD Operatīvās vadības centra vadītāju Raitu Krišjāni izgaismojās arī situācijas, kuru risināšanai ir nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste, apgūstot pirmās palīdzības sniegšanas prasmes, kā arī cilvēkresursu trūkums medicīnā.
|
Ievas stāsts: Kāpēc reanimācijas brigāde neatbrauca uzreiz? Mana mamma brauca pie automašīnas stūres, mēs runājām pa telefonu, izmantojot hands free sistēmu. Mammai pēkšņi kļuva slikti, viņa paspēja nobraukt no braucamās daļas un apstāties. Tad, visticamāk, zaudēja samaņu, jo neatbildēja, kad saucu. Zvanīju brālim, lai brauc mammu meklēt. Laiks vilkās, mēs nervozējām, jo sapratām, ka NMPD var zvanīt tikai tad, kad brālis būs atradis mammas mašīnu. Bija pagājušas apmēram 15 minūtes, kad man piezvanīja brālis un sacīja, ka atradis mammu – viņa sēž mašīnā ar noliektu galvu, neelpo, nereaģē, neatbild. Zvanīju NMPD. Sievietei, kas pieņēma zvanu, izstāstīju situāciju un mašīnas atrašanās vietu. Gaidot ierodamies mediķu brigādi, protams, nervozējām, jo bija pagājusi jau gandrīz pusstunda. Mums pieauga bailes, ka mammai vairs nevarēs palīdzēt. Brālis stāstīja, ka sākumā ieradās viena NMPD mašīna. Mediķi centās mammu dabūt atpakaļ pie samaņas, tad izsauca palīgā kolēģus. Kad ieradās otra mašīna, tajā apmēram 40 minūtes mammu mēģināja reanimēt. Diemžēl neveiksmīgi, mamma bija mirusi. Autopsijas rezultāti apstiprināja, ka nāves iemesls ir sirds infarkts. Mēs nekad neuzzināsim, kad tieši mamma nomira un vai viņu tomēr nevarēja izglābt. Nevēlamies arī izteikt šaubas par neatliekamās palīdzības mediķu kompetenci, tomēr mūs neatstāj sajūta, ka ar brigādes ierašanos, kuras mediķi acīmredzot nevarēja palīdzēt, tika pazaudēts laiks, kas tādos gadījumos ir izšķirīgi, lai glābtu dzīvību. Kāpēc, pieņemot izsaukumu, pēc sniegtā situācijas apraksta, ka cilvēks ir bez samaņas, neelpo, nekādi nereaģē uz pieskārieniem, uzreiz netika sūtīta reanimācijas mašīna? Kāpēc vispirms tika sūtīta mašīna ar ārstu palīgu un medmāsu? |
Zvanot uz NMPD ārkārtas tālruni 113, cilvēks tiek savienots ar dispečeriem, kuri atrodas zvanu centros divās Latvijas pilsētās.
Zvans ienāk dispečercentrā Rīgā vai Daugavpilī neatkarīgi no tā, kurā Latvijas vietā noticis negadījums vai atrodas pacients.
“Jau vairāk nekā desmit gadus valstī vairs nav mazo dispečercentru, kas pirms dienesta apvienošanās bija gandrīz katrā pilsētā, turklāt katrs ar atšķirīgu palīdzības izsaukšanas astoņzīmju numuru. Šobrīd izsaukumus pieņemam vienoti visā valstī,” paskaidro OVC vadītāja.
“Diennaktī saņemam ap 1500 zvanu,” viņa turpina, pieminot, ka Covid-19 pandēmijas laikā zvanu skaits sasniedza pat 2000.
Tas, kādos gadījumos palīdzība jāsniedz NMPD brigādei, noteikts Ministru kabineta noteikumos “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība”. Šiem gadījumiem, kā jau paredz dienesta nosaukums, ir neatliekams raksturs, taču dzīvē, kā atklāj OVC vadītāja, ne katrs zvans beidzas ar brigādes nosūtīšanu pie pacienta.
“Izsaukumi, uz kuriem mēs brigādi nosūtām, šobrīd ir ap 900 katru diennakti. No šiem 900 apmēram tikai puse jeb 45–47% pacientu tiek nogādāti stacionārā. Tas nozīmē, ka pārējie 500–600 zvani ir par situācijām, kas nav neatliekamas un 8–10% gadījumu dispečers aicina sazināties ar savu ģimenes ārstu, vērsties pie dežūrārsta vai novirza uz konsultatīvo tālruni, savukārt pārējie zvani ir saistīti ar izziņu sniegšanu, tie ir arī atkārtoti zvani par jau noformētu izsaukumu un kļūdaini zvani,” paskaidro R. Krišjāne.
Viņa turpina: “Ir saprotams, ka cilvēks, nonākot stresa situācijā, apjūk un nezina, kā rīkoties, visbiežāk viņš domā, ka vienīgā vieta, kur var palīdzēt un kur piezvanīt, ir 113. Taču tam tā nevajadzētu būt. Šādas situācijas, kā, piemēram, saaukstēšanās ar temperatūru, ilgstošas muguras sāpes, nevajadzētu risināt ārkārtas dienestā, jo tas nozīmē – kādam citam kritiskā brīdī, piemēram, kad apstājusies sirdsdarbība un izšķirīgas ir minūtes, var kavēties palīdzības saņemšana.”
OVC vadītāja uzsver: ikvienam būtu jāpatur prātā, ka, ārkārtas situācijā zvanot uz 113, būtiski vispirms nosaukt negadījuma vietu.
“Zvanītājam maldīgi šķiet, ka mēs redzam vai zinām, kur viņš atrodas,” skaidro OVC vadītāja.
Ja nebūs zināma notikuma vieta un zvans kādu iemeslu dēļ pārtrūks, tad NMPD brigāde, neraugoties uz situācijas nopietnību, ierasties nevarēs, jo nezinās, kurp jādodas. Jāpiezīmē gan, ka šobrīd iekšlietu resors strādā pie ļoti vērienīga projekta, lai izveidotu vienotu visu dienestu izsaukšanas tālruņa 112 platformu, kurā būs iespēja dienestiem līdz ar zvanu arī redzēt zvanītāja atrašanās vietu.
Ja nav zināma precīza adrese, tad svarīgi vismaz minēt kādus orientierus, piemēram, tuvumā esošas mājas nosaukumu vai autobusa pieturu, kādu ražotni, veikalu vai ceļu un virzienu, kurā sākts braukt, un aptuveno attālumu, cik nobraukts.
Tad, kad noskaidrota notikuma vieta, nepieciešams informēt, kas ir noticis. Notikušais īpaši svarīgs ir tad, ja, piemēram, cietušais ir iespiests, kā dēļ papildus nepieciešams piesaistīt arī glābējus, vai arī nelaimes gadījums saistīts ar kādu noziegumu un nepieciešama arī policijas klātbūtne.
Kad dispečers ir informēts par notikuma vietu un to, kas noticis, jānosauc cietušo skaits, ja tie ir vairāki. Informācija par cietušo skaitu palīdzēs dispečeram plānot resursu apjomu, kas nosūtāms uz negadījuma vietu.
Ievērojot saņemto informāciju, izsaukumam tiek piešķirta kāda no četrām prioritātēm.
R. Krišjāne paskaidro: “Izsaukumu programma sagradē četrās prioritātēs – visaugstākā, augsta, zema un tā, kurā neatliekamā palīdzība nav nepieciešama, piemēram, pēc slimnīcas lūguma mēs nodrošinām pacienta pārvešanu uz citu stacionāru. Visaugstākā prioritāte ir izsaukumiem, kuros dzīvības glābšanai izšķirīgs ir īss laika sprīdis. Mūsu iekšējā kārtība noteic, ka tie jānodod brigādei minūtes līdz divu minūšu laikā, tūdaļ nosūtot tuvāko iespējamo brigādi.”
Nevajag steigties pārtraukt sarunu
Dispečercentrā netrūkst gadījumu, kad zvanītājs pēc tam, kad noskaidroti visi negadījuma apstākļi, tiek savienots ar ārstu konsultantu, kas sniedz rīcības padomus, līdz ierodas brigāde.
Visbiežāk tas notiek situācijās, kad pirmās palīdzības sniegšanai var būt izšķirīga nozīme, tāpēc tā, uzklausot speciālista norādes pa telefonu, jāveic līdzcilvēkiem.
“Šīs minūtes ir ļoti dārgas sevišķi tad, ja ir dzīvībai bīstama asiņošana, ja ir elpošanas apgrūtinājums, aizrīšanās un cilvēks smok, ja cilvēks ir bezsamaņā. Ja apstājusies sirdsdarbība un elpošana, tad palīdzību jāsāk sniegt pirmajās piecās minūtēs. Brigāde ne vienmēr tik ātri var ierasties notikuma vietā, tāpēc ir svarīga līdzcilvēku iesaistīšanās,” uzsver OVC vadītāja.
Jāņem vērā, ka speciālistu pa telefonu sniegtie padomi nekad nebūs kaut kas cilvēkam neizpildāms vai nesaprotams, jo to specifika nepārsniedz pirmās palīdzības līmeni.
Nereti zvanītāji uztraukumā aizrādot, ka saruna norit par ilgu, taču R. Krišjāne mierina: “Ir šis satraukums, gaidas, bet, tiklīdz ir noskaidrota adrese, izsaukums elektroniski tiek nodots uz izpildi un brigāde jau ir ceļā. Dispečers var turpināt sarunu, lai noskaidrotu kaut kādas nianses, vai savienot zvanītāju ar ārstu, kurš atbalstīs palīdzības sniegšanā, kamēr brigāde brauc.”
OVC strādā ar to brigāžu skaitu, ko ik dienu sakomplektē brigāžu atbalsta centri (kopumā 14 pa visu Latviju). Katrā brigāžu atbalsta centrā ir noteikts konkrētajā teritorijā nepieciešamais brigāžu skaits, ņemot vērā, cik plaša un apdzīvota tā ir, kā arī citus parametrus. Tādēļ likumsakarīgi, ka Rīgā brigāžu ir vairāk nekā, piemēram, Cēsīs vai Madonā.
Brigāžu sastāvs ir dažāds. Var būt divu mediķu brigāde, no kuriem viens vada arī auto; brigāde, kurā darbojas mediķis kopā ar autovadītāju; trīs personu brigāde, kurā ir autovadītājs un divi mediķi.
NMPD brigādēs lielākoties strādā neatliekamās medicīnas ārsta palīgi, kuri savu arodu darbā neatliekamajā palīdzībā apguvuši kādā no medicīnas koledžām. Par medicīnas asistentiem piesaista arī medicīnas pēdējo kursu studentus, to atļauj MK noteikumi.
Atsevišķi izdalāmas ārsta speciālista brigādes, kurās ietilpst augsti kvalificēta ārstniecības persona – lielākoties neatliekamās medicīnas ārsts vai reanimatologs anesteziologs –, bet pie automašīnas stūres sēž ārsta palīgs.
“Šādas brigādes varam veidot tikai tur, kur iespējams piesaistīt ārstus, tāpēc šis resurss mums ir ierobežots. Rīgā ir divas brigādes, pa vienai Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī un Liepājas pusē – kopā sešas brigādes visā valstī. Līdz ar to ne visos gadījumos un visā valsts teritorijā šīs brigādes ir pieejamas. Diemžēl ārstu trūkuma dēļ ir dienas, kad tās nav nokomplektētas,” atzīst R. Krišjāne.
Ārsta speciālista brigāde, ja vien tā ir pieejama, tiek piesaistīta gadījumos, kad, piemēram, ir daudz cietušo vai cietušajam ir smaga trauma, viņš ir bezsamaņā un nepieciešama reanimācija.
Visbiežāk ārsta speciālista brigādi piesaista pirmā notikuma vietā esošā brigāde, kas konstatē, ka ir nepieciešams atbalsts.
“Nenoliedzami, ārsta speciālista brigāde ir būtisks atbalsts citām mūsu brigādēm, tāpēc mēs uzturam šādu resursu. Taču jāuzver – katras brigādes rīcībā operatīvajā auto ir viss nepieciešamais ekipējums dzīvības glābšanai. Visu brigāžu vadītāji ir ieguvuši nepieciešamo izglītību un sertificēti atbilstoši MK noteikumiem, dzīves laikā viņi turpina mācīties un pilnveidot zināšanas, prasmes, jo reizi piecos gados veicama resertifikācija profesionālajās asociācijās. Arī dienests nodrošina praktiskos treniņus un kompetenču pilnveides pasākumus, lai brigāžu vadītāji varētu sniegt kvalitatīvu palīdzību pacientiem,” skaidro R. Krišjāne.
NMPD brigādes izvietotas 107 vietās visā Latvijas teritorijā. To, cik ilgā laikā brigādei jāierodas pie pacienta dzīvībai kritiskā situācijā, nosaka MK “Veselības un aprūpes organizēšanas kārtība”. Tā paredz, ka NMPD brigādei valstspilsētās (Rīga, Liepāja, Daugavpils, Rēzekne) uz šādu izsaukumu jāierodas 12 minūšu laikā, novadpilsētās – 15 minūšu laikā, ārpus pilsētām un lauku teritorijā – 25 minūšu laikā.
Kārtībā minētās laika robežas noteiktas 75% izsaukumu, jo ne vienmēr tās iespējams ievērot dažādu šķēršļu dēļ.
Ceļa seguma kvalitāte, ceļa remonts, sastrēgums, ceļa nedošana operatīvajam transportam – visi šie faktori ietekmē ierašanās laiku.
“Brigādes punkta atrašanās kaut vai kaimiņos nenozīmē tūlītēju palīdzības saņemšanu,” paskaidro R. Krišjāne, attiecinot to uz gadījumiem, kad neizpratni rada brigādes novēlotā ierašanās uz izsaukuma vietu, kas atrodas netālu no brigādes punkta.
“Brigāde visu savu dežūras laiku neatrodas savā lokalizācijas punktā vai teritorijā. Tā var būt izsaukumā pie pacienta blakus pilsētā, tā var veikt īsāku vai garāku attālumu līdz stacionāram, turklāt ne vienmēr pacientu ved uz tuvāko stacionāru.
Piemēram, ja kādu konkrētu diagnostiku nevar nodrošināt tuvākā slimnīca, tad jābrauc uz nākamo tuvāko vai pat, atrodoties attālākā novadā, pacients jāved uz Rīgu. Tāpat brigāde var tikt nosūtīta uz tālāku adresi, ja izsaukumam ir visaugstākā prioritāte, bet notikuma vietai tuvākā brigāde jau ir aizņemta,” skaidro R. Krišjāne.
“Mēs arī pa telefonu reanimējam cilvēkus. Tas nozīmē, ka zvanītājam sniedzam pirmās palīdzības padomus dzīvības glābšanā, lai uzturētu dzīvības procesus cietušajam vai saslimušajam līdz brigādes ierašanās brīdim.
Nupat, maija sākumā, valsts svētku laikā, Veselības ministre pasniedza mūsu OVC ārstei konsultantei pateicības rakstu par glābtām dzīvībām pa telefonu. Tas bija gan par gadījumu, kad dēls reanimēja savu tēvu, gan par gadījumu, kad šī pati dispečere glāba bērnu, kas bija aizrijies un smaka. Bet tie ir tikai daži gadījumi no mūsu kolēģu ikdienas,” stāsta R. Krišjāne.
Šādās situācijās gan neiztikt bez klātesošā gatavības iesaistīties.
OVC vadītāja R. Krišjāne atzīst, ka dažkārt (visdrīzāk psiholoģisku barjeru dēļ) klātesošais atsakās sniegt pirmo palīdzību. Tāpēc, kā uzskata OVC vadītāja, sabiedrībā šāda veida palīdzības sniegšana būtu jānormalizē, jārada pārliecība, ka nepieciešamības gadījumā to var veikt ikviens.
“Šķiet, par to pārāk maz runā skolās. Pēdējās klasēs vajadzētu runāt, es domāju, ka jaunieši būtu atsaucīgi, viņi gūtu iemaņas un, nokļūstot kādā notikumā, būtu gatavi rīkoties,” viņa secina.
Ja tomēr radušās šaubas par NMPD sniegtās palīdzības kvalitāti, tad iedzīvotāji aicināti dienestam rakstīt iesniegumu par konkrēto gadījumu. To, ņemot vērā medicīnisko dokumentāciju, kurā fiksēta visa informācija par pacienta veselības stāvokli palīdzības sniegšanas laikā, un sniegto palīdzību, kā arī ierakstīto sarunu ar dispečeru un OVC dežūrārstiem, izskata dienesta Medicīniskās kvalitātes vadības centrs. Ar sūdzībām var vērsties arī Veselības inspekcijā.
