Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edijs Pālens, LETA.
“Latvija atpaliek. Atpaliek Eiropā un no Baltijas kaimiņiem,” uzrunājot jaunievēlēto Saeimu, uz apkaunojošo un sen zināmo faktu, kas attiecas uz valstu attīstības raksturlielumiem, norādīja Valsts prezidents, īpaši aicinot palielināt atbalstu izglītībai un zinātnei. Vai ir pamats cerēt uz politiķu šim aicinājumam atbilstošu rīcību? Līdzšinējā pieredze zinātnes finansējuma jomā nerada pamatu lielam optimismam.
“Latvijas ilgtspējīga attīstība var balstīties vienīgi zinātnē, pētniecībā, tehnoloģijās, inovācijās un attiecīgi kvalitatīvā augstākajā izglītībā. Kolēģi, mums nav citu resursu, kā tikai izglītoti cilvēki,” uzrunā 14. Saeimai tās pirmajā sanākšanas dienā, 1. novembrī, pauda Valsts prezidents Egils Levits, aicinot nākamajos četros gados palielināt šai jomai atvēlamo finansējumu. “Es apzināti sāku ar izglītības, zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju jomu, jo tās ir jomas, kas varētu nodrošināt Latvijas izrāvienu un ilgtspējīgu attīstību,” paskaidroja Valsts prezidents, norādot, ka ir jābūt koncepcijai, kura tiktu atspoguļota valdības deklarācijā un kurā tiktu ietverts, kas konkrēti tiks darīts, lai nākamajos četros gados panāktu būtisku izglītības un zinātnes sektora attīstību.
Patlaban, kad vairāk nekā pēc mēnesi ilgām sarunām ir pieņemta jaunizveidotās Krišjāņa Kariņa valdības deklarācija, Valsts prezidents paudis īpašu atzinību par tajā ietverto nodomu palielināt kopējo finansējumu zinātnei ne mazāk kā 1,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) pašreizējo 0,7% vietā. Šāds pieaugums vairāk nekā divkāršotu finansējumu zinātnei.
Tomēr –, vai ir pamats aplausiem? Atbildi uz šo jautājumu var rast, salīdzinot atbalstu zinātnei Latvijā ar vidējo rādītāju Eiropas Savienībā, kas ir 2,2% procenti no IKP. Tātad atbalsta jomā zinātnei no Eiropas Savienības vidējā līmeņa patlaban atpaliekam vairāk nekā trīs reizes, bet, sasniedzot jaunās valdības deklarācijā norādīto pusotru procentu, joprojām saglabātos ievērojama atpalicība, it īpaši, ņemot vērā, ka vienlaikus būs pieaudzis arī prognozētais vidējais zinātnes finansējuma līmenis ES. Lai gan kopējais finansējums zinātnei Latvijā sasniedzis aptuveni 200 miljonu eiro, lielāko daļu no tā ilgstoši ir veidojuši Eiropas struktūrfondu līdzekļi, savukārt valsts atvēlētais bāzes finansējums, kuru izmanto zinātnisko institūciju administratīvi saimniecisko izdevumu segšanai, zinātniskā personāla atlīdzībai un darbības stratēģijā noteikto mērķu sasniegšanai, patlaban ir ap 35 miljoniem, bet kopējais valsts finansējums pēdējos gados ir ap 70–80 miljoniem eiro.
Turklāt, kā norādījis arī E. Levits, jaunās valdības deklarācijā nav minēts, kad solītais 1,5% no IKP zinātnes atbalstam slieksnis tiks sasniegts. Secināms vien tas, ka valdībai saskaņā ar deklarāciju to nāktos izdarīt savu pilnvaru laikā. Tātad – līdz 2026. gadam –, ja vien līdz tam Kariņa Ministru kabinets noturēsies. Turklāt, kā uzsver sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore Iveta Kažoka, jaunās valdības deklarācijā, kura sastāv no 328 punktiem, nav skaidras hierarhiskās secības: “Tajā brīdī, kad tu apsoli visu visiem, ir ļoti grūti pēc tam pateikt, ka, ziniet, šie solījumi bija svarīgāki nekā citi solījumi, tāpēc šo mēs izvirzījām kā prioritāti, tāpēc piedodiet, kuriem mēs bijām apsolījuši tik daudz, ka neizdarījām vispār neko.”1
Jānorāda, ka no trim politiskajiem spēkiem, kuri veido valdības koalīciju, savās 4000 rakstzīmju apjoma priekšvēlēšanu programmās konkrētu nodomu palielināt finansējumu zinātnei līdz 1,5% no IKP bija paudusi tikai premjerministra pārstāvētā “Jaunā Vienotība”. “Apvienotais saraksts” vien norādīja: “Jāapzinās, ka finansējuma palielināšana izglītībai un zinātnei ir investīcijas valsts izaugsmei.” Savukārt “Nacionālā apvienība” lakoniski izteica gatavību “sekmēt zinātnes, inovāciju un uzņēmējdarbības sadarbību”.
Vai varētu vismaz optimistiski secināt, ka jaunā valdība ir apveltīta ar labo gribu palielināt zinātnei un pētniecībai atvēlamo finansējumu minētajā apjomā? Šeit der ielūkoties iepriekšējās, pilnus četrus gadus nostrādājušās Kariņa valdības deklarācijā. Tajā vēstīts: “Nodrošināsim Augstskolu likumā un Zinātniskās darbības likumā noteikto budžeta pakāpenisku palielinājumu augstākajā izglītībā un zinātnē.” Zinātniskās darbības likuma 33. panta otrā daļa paredz: “Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo likumu par valsts budžetu, paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu zinātniskajai darbībai ne mazāku par 0,15 procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums zinātniskajai darbībai sasniedz vismaz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta.” Jāpiebilst, minētā norma tika pieņemta jau 2005. gadā.
Ne tikai likumā, bet arī politikas plānošanas dokumentos paustās plaša vēriena apņemšanās atbalstīt zinātni un pētniecību nav vainagojušās ar gaidītajiem panākumiem un ir apliecinājušas konsekvences trūkumu. Galvenais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments – Nacionālais attīstības plāns (NAP) – bijis uzskatāmākais šādas prakses liecinieks.
NAP 2007.–2013. gadam pasludināja Latvijā zināšanu sabiedrības – sabiedrības, kurā “ekonomisko procesu virza informācija un zināšanas”, – tapšanu.
“Izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu,” pasludinot, ka zināšanas ir izaugsmes resurss, skaisti un pareizi tika vēstīts plānā. “Zināšanu pārvaldība, koordinēta un virzīta to radīšana, uzkrāšana, izplatīšana un lietošana kā komplekss process kļūst par ekonomikas un sociālās dzīves pamatu, aptverot visu valsti un sabiedrību. Pretstatā daudzām valstīm, kurām ir iespēja izvēlēties vairākus attīstības ceļus vai kombinēt tos, mūsu valstij nav alternatīvas ceļam uz zināšanu ekonomiku,” secināts šajā dokumentā. Tajā uzsvērts, ka Latvijas iedzīvotāju zināšanu potenciāls ir spējīgs paveikt šo uzdevumu, taču ir nepieciešama tūlītēja koordinēta rīcība tā palielināšanai un izmantošanai, jo kavēšanās var radīt neatgriezeniskas sekas.
Atzīstot bezalternatīvas stāvokli, reālā rīcība ir bijusi pretēja – zinātne un pētniecība ir atbalstīta tādā līmenī, kas ne tuvu neatbilst plānā minētajai situācijai un turpat norādītajai problēmai. Finansējums zinātniskās darbības nodrošināšanai šī politikas dokumenta darbības laikā kā bija, tā arī palika, svārstoties lielākoties ap pusprocentu no IKP.
Savukārt, sākoties 2008. gada finanšu krīzei, tieši šī nozare piedzīvoja vislielāko finansējuma samazinājumu – par aptuveni 60%.
NAP 2014.–2020. gadam par zināšanu sabiedrību vairs ne vārda, taču parādās jauns sauklis – “Ekonomikas izrāviens!”. Precīzāk: “Redzējums par Latviju 2020. gadā “Ekonomikas izrāviens – katra Latvijas iedzīvotāja un valsts labklājības pieaugumam!”.” Turpat minēta vīzija: “Latvijas zinātne ir koncentrēta zinātniskajos institūtos, kas ir konkurētspējīgi pasaules līmenī.” “Latvijā ir starptautiski konkurētspējīgas augstskolas, kurās strādā starptautiski novērtēts un kvalificēts akadēmiskais personāls.” Šajā dokumentā ieguldījumus zinātnē un pētniecībā solīts paaugstināt līdz 1,5% no IKP 2020. gadā un līdz 3% – 2030. gadā. Taču 2016. gadā tas nokritās pat līdz 0,4% no IKP.
Patlaban dzīvojam NAP 2021.–2027. gadam darbības laikā, kurā, kā vēstīts dokumentā, “globālās tendences un Eiropas un Latvijas attīstības mērķi pieprasa būtiskus ieguldījumus efektīvas, inovatīvas zināšanu ekonomikas veidošanā”. Turpat secināts, ka “Latvijas valsts budžeta investīcijas P&A (pētniecība un attīstība) ir vienas no zemākajām ES, kā rezultātā nav iespējams nodrošināt nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamo zināšanu apjomu un to pārnesi izglītībā un nozarēs”. Arī spēkā esošais NAP paredz 1,5% no IKP zinātnei sasniegt 2027. gadā. Turklāt, kā vēstīts Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, valsts budžeta finansējums pētniecībai un attīstībai veido vien 0,27% no IKP (2020. gada dati), bet līdz 2027. gadam tam ir jāsasniedz 0,4%. Vienlaikus spēkā esošais NAP paredz, ka “Latvijā pastāv zināšanu sabiedrība ar starptautiski izcilu zinātni”.
“Realitātē zinātnes un inovāciju politika valstī ir ar zemu prioritāti, un attīstība ievērojami atpaliek no plānošanas dokumentos norādītā. Latvija arvien ieņem vienas no pēdējām vietām Eiropas Savienībā (ES) tādos rādītājos kā zinātnē ieguldītais finansējums, zinātnē nodarbināto skaits, publikāciju skaits, inovāciju līmenis,” secināts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas elektroniskās versijas šķirklī “Zinātne un zinātnes politika Latvijā”.
“Es vēlreiz gribu uzsvērt to pašu, ko es teicu Saeimai, ka tikai izglītība, it īpaši augstākā, zinātne, pētniecība un inovācijas var būt pamats Latvijas attīstībai. Ļoti labi, ka jūs šo reālistisko mērķi esat iekļāvuši valdības deklarācijā,” uzrunā valdībai tās pirmajā sēdē 14. decembrī sacīja E. Levits.
Ja šim Saeimas sasaukumam un valdībai tiešām izdotos palielināt finansējumu zinātnei un augstākajai izglītībai un, kā tas vēstīts valdības deklarācijā, pārskatīt “projekta “Skola 2030” ieviešanas izvērtējumu, veikt tajā nepieciešamās izmaiņas”, rastos nākamais būtiskais jautājums –, kuras zinātņu nozares un mācību/studiju programmas tiktu izvēlētas kā prioritāras. Deklarācijā skaidri pausts atbalsts darba tirgū vairāk pieprasītajam dabaszinātņu un tehnoloģiju attīstības virzienam. Vienlaikus solīts “nodrošināt optimālu līdzsvaru starp STEM un citu mācību priekšmetu mācīšanu”, kā arī “turpināt kvalitatīvas kultūrizglītības sistēmas pilnveidi, atbalstot virzību uz izcilību visos kultūrizglītības līmeņos”. Tāpat pausta apņemšanās “stiprināt Latvijas iedzīvotāju nacionālo pašapziņu un Latvijas Republikas Satversmē noteikto vērtību īstenošanu dzīvē”.
Jautājums par līdzsvaru, vērtībām un prioritātēm izglītības un zinātnes politikā ir būtisks. Kaut arī ir saprotama orientēšanās uz dabas un inženierzinātnēm to ekonomiskā efekta dēļ, līdz šim tuvredzīgi malā atbīdītas humanitārās, vērtīborientējošās zinātnes. Zināšanas par cilvēku un vērtībām ir primāras attiecībā uz tautsaimniecību, nevis otrādi, norāda filosofe, Latvijas Universitātes profesore Maija Kūle2. Īpaši ņemot vērā nedrošo ģeopolitisko situāciju, kurā, kā mēdz teikt, notiek cīņa par cilvēku prātiem un sirdīm. “Dabaszinātnes un inženierzinātnes cenšas rast atbalstu, deklarējot tautsaimnieciskos efektus, kas izriet no pētījumiem. Latvijas valdības liek tos uzrādīt un aprēķināt. Zināšanu efektivitāte tiek mērīta tāpat kā desu ceha ražošanas efektivitāte! Humanitārās zinātnes iekrīt šajos slazdos, jo vērtību, attieksmes, intelektuālā kapitāla pieaugums, kultūras attīstība, valodas kopšana, vēstures pētniecība, filosofiskā doma un ētiskās nostādnes nav mērāmas tiešos tautsaimnieciskajos rādītājos,” līdzšinējo pieeju izglītības un zinātnes atbalsta politikā vērtē M. Kūle.3
Vai ir pamats cerībām, ka šī Saeimas sasaukuma laikā finansējums zinātnei un pētniecībai Latvijā pieaugs vismaz valdības deklarācijā solītajā apmērā? “Svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka mums tagad ir pamatota iespēja nopietni runāt par nākotni –, ko un kā darīt Latvijas zinātnē –, jo tam šobrīd ir reāli nosacījumi un nākotnē, šķiet, arī garantēts finansējums. Es ļoti ceru, ka no šodienas arī zinātnes dziļā un garā ziema ir garām un ka zinātnes pavasara pali ar visām sagaidāmajām reorganizācijām mums visiem kopā būs pietiekami ātri pārvarami.” Varētu iedomāties, ka šādu atzinību pašlaik pauž kāds no zinātnes jomas pārstāvjiem, izlasījis jaunās valdības deklarāciju. Tomēr, nē, to apgalvo kādreizējais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis4, atklājot LZA pilnsapulci 2005. gadā, kad Saeima trešajā lasījumā nobalsoja par Zinātniskās darbības likuma pantu, kas joprojām paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu zinātniskajai darbībai ne mazāku par 0,15 procentiem no IKP, līdz valsts piešķirtais finansējums šai jomai sasniedz vismaz vienu procentu.
“Nav pareizs apgalvojums, ka valsts konkurētspējīgu zinātni un izglītību var “atļauties” tikai tad, kad ir sasniegts zināms labklājības līmenis. Tieši otrādi – zinātne un izglītība ir pamats valsts labklājībai. Jums, dārgie deputāti, tagad ir iespēja padarīt šo saukli par realitāti, vienreiz ķeroties šim jautājumam klāt pa īstam,” uzrunā jaunievēlētajam parlamentam, paužot bažas par valsts atpalicību, pavēstīja E. Levits, turpat atgādinot, ka “jau 30 gadus izglītība un zinātne kā prioritāte pārceļo no vienām partiju priekšvēlēšanu programmām uz nākamajām. Bet vezums uz priekšu kust grīļīgi un lēni.” Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga par Latvijas atpalicību ir izteikusies skarbāk: “Man tiešām ir apriebies skatīties, kā Latvija velkas citiem aiz muguras kā aizšauta pīle.”5
1 Kairis, K. Eksperti par valdības deklarāciju: Liels jautājums, ko no deklarācijas valdība tiešām izdarīs. [Skatīts 17.12.2022.]. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/eksperti-par-valdibas-deklaraciju-liels-jautajums-ko-no-deklaracijas-valdiba-tiesam-izdaris.a487520/?utm_source=lsm&utm_medium=widget-v2&utm_campaign=widget-v2.
2 Kūle, M. Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā. Rīga: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, apgāds “Zinātne”, 2016, 178. lpp.
3 Turpat.
4 Ekmanis, J. Lai zinātne celtu valsts konkurētspēju. Laikraksta “Latvijas Vēstnesis” interneta versija. [Skatīts: 17.12.2022.] Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/106110.
5 Melbārzde, L. Vīķe-Freiberga: Šobrīd mums nav iemesla kaunēties, taču ir divi vājie punkti. Laikraksta “Dienas Bizness” interneta versija. [Skatīts: 17.12.2022.] Pieejams: https://www.db.lv/zinas/vikefreiberga-sobrid-mums-nav-iemesla-kauneties-tacu-ir-divi-vajie-punkti-443138.
Zinātne un zināšanas kā valsts vērtība
Publikāciju ciklā par zinātni Latvijā, LV portāls dod vārdu zinātniekiem, lai diskutētu par pētniecības jomām un sabiedrībā mazāk zināmiem sasniegumiem, un to, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts izaugsmi un labklājību.
Viens no demokrātiskas un turīgas valsts stūrakmeņiem ir izglītoti iedzīvotāji un zinātnes sasniegumi. Attīstītās valstis stratēģiski investē pētniecībā un zinātnē, lai stimulētu inovācijās balstītas ekonomikas izaugsmi. “Uz papīra” tas ir atzīts arī Latvijā. Piemēram, kā viena no prioritātēm Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam ir uzsvērta “zinātne sabiedrības attīstībai, tautsaimniecības izaugsmei un drošībai”.
Turpat arī akcentēts: “Zināšanas un kvalitatīva, iekļaujoša un mūsdienīga izglītība ir stipras valsts pamats.” “Zināšanu sabiedrība ir aktīva sabiedrība”, kurai piemīt “nepieciešamās līdzdalības prasmes un spējas aizstāvēt savas tiesiskās intereses”. “Medijpratība un kritiskā domāšana ir labākā Latvijas aizsardzība pret hibrīdiem apdraudējumiem.”
Realitātē Latvijā zinātnē ticis ieguldīts nepietiekami, lai nodrošinātu “nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamo zināšanu apjomu un to pārnesi izglītībā un nozarēs”. Pašreizējais finansējums zinātnei – 0,7% no IKP – joprojām ir tālu no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā (2,3%).
Tomēr ne mazāk svarīgs ir jautājums –, vai zinātne un zināšanas Latvijas sabiedrībā ir vērtība?
Nesen veiktā pētījuma “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte” rezultāti liecina, ka vairumam sabiedrības nav skaidrs, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts labklājību un mazināt nabadzību. Tikai 21% sabiedrības vispār spēj nosaukt kādu Latvijas zinātnieku un tikai 20% ir informēti par kādu Latvijas zinātnieku sasniegumu.
