Bērnu izņemšana no ģimenes ārvalstīs. Ko der zināt?

Ārvalstīs bērni pārsvarā tiek izņemti no ģimenes, ja vecāki neievēro attiecīgās valsts normatīvos aktus bērnu tiesību un aprūpes nodrošināšanā.

Katru gadu no Latvijas valstspiederīgajām ģimenēm ārvalstīs tiek izņemti vidēji ap 40 bērnu. Tieslietu ministrijas (TM) sniegtie dati liecina, ka 2020. gadā pavisam tika ierosināta 41 lieta, kurā no Latvijas valstspiederīgajām ģimenēm tika izņemti vai pastāvēja risks, ka tiks izņemti, bērni no vecāku aprūpes. Savukārt līdz 2021. gada 1. septembrim jau ir ierosinātas 29 šādas lietas.

Ārvalstīs arī attiecībā uz iebraucējiem neatkarīgi no to pilsonības darbojas konkrētās valsts likumi, proti, arī uz bērnu aprūpi un viņa vecāku tiesībām un pienākumiem attiecas tās valsts normatīvie akti, kurā viņi atrodas.

Kā norāda TM, ārvalstīs ir ļoti strikti noteikumi, kuri jāievēro bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanā. Piemēram, vairumā Eiropas valstu pastāv obligāta ziņošanas sistēma, kurā sabiedrībai ir pienākums ziņot, ja bērna labklājība ir kaut kādā veidā apdraudēta.

TM aktualizētās un izstrādātās vadlīnijas bērnu vecākiem, kas preventīvi informē par bērna labklājības veicināšanu un audzināšanu (turpmāk – vadlīnijas) atbilstoši Apvienotās Karalistes (AK), Īrijas, Vācijas, Norvēģijas un Islandes tiesībām, var meklēt TM mājaslapā. Kopumā tajās sniegti padomi vecākiem ar bērniem vai bērnu aprūpētājiem par to, kā veicināt bērna labklājību un audzināt bērnu atbilstoši minēto valstu tiesībām, proti:

• kas jāņem vērā pirms ieceļošanas ārvalstī;
• kādi ir vecāku pienākumi bērnu aprūpē un uzraudzībā;
• kādas ir sekas bērnu atstāšanai bez uzraudzības;
• kāda ir pareiza bērnu disciplinēšana;
• kas jāņem vērā, lai pasargātu bērnu;
• kādi ir bērna izglītošanas nosacījumi;
• kā rīkoties, ja ģimene ir nonākusi vietējo kompetento iestāžu redzeslokā;
• kā rīkoties, ja bērns ievietots audžuģimenē un uzsākta tiesvedība par bērna turpmāko aprūpi;
• kādi ir svarīgākie normatīvie akti, kas darbojas AK bērnu tiesību jomā;
• kur meklēt papildu informāciju, tostarp kontaktinformāciju.

TM mājaslapā var atrast arī detalizētāku informāciju par TM un citu Latvijas kompetento iestāžu lietpratību situācijās, kad no Latvijas valstspiederīgo ģimenes ārvalstī izņemts bērns, vai kad tiek saņemta informācija, ka bērnam nodrošināta ārpusģimenes aprūpe ārvalstī (Starpinstitucionālās sadarbības vienošanās par Latvijas valstspiederīgo bērnu tiesību aizsardzību ārvalstīs).

Vienlaikus TM vērš uzmanību uz to, ka bērnu tiesību aizsardzības kārtība ārvalstīs pastāvīgi tiek uzlabota, tādējādi aktualizētās vadlīnijas neaptver pilnīgi visus noteikumus, un vecākiem bērnu aprūpe vienmēr jāveic ar vislielāko rūpību.

Bērnu tiesību aizsardzība Apvienotajā Karalistē

AK bērnu aizsardzību regulē tiesību kopums, kas sastāv no likumiem, kurus izdod parlaments, un tiesībām, kas izriet no tiesu spriedumiem (tiesu prakses). Papildus jāievēro, ka AK likumi atšķiras arī dažādos reģionos – Anglijā un Velsā, Skotijā vai Ziemeļīrijā.

Atbilstoši vadlīnijām AK vecāku pienākums ir nodrošināt ne tikai bērna pamatvajadzības (aprūpe, apģērbs, mājoklis, ēšana u. tml.), bet arī bērna emocionālās vajadzības (drošības sajūta, stabilitāte, attīstība u. tml.).

Anglijas un Velsas likumos nav strikti noteikts, no kāda vecuma bērnu var atstāt bez uzraudzības, piemēram, atstāt vienu pašu mājās. Vienlaikus tiek uzskatīts, ka tikai bērnu no 12 gadu vecuma varētu uz kādu brīdi atstāt bez pieaugušo uzraudzības, taču nekādā gadījumā nav pieļaujams atstāt bērnu, kurš ir jaunāks par 16 gadiem, vienu pa nakti, kā arī atstāt vienu automašīnā, norādīts vadlīnijās.

Piemēri:

• Tēvs, kurš atstāja divgadīgo meitu vienu mašīnā, kamēr iegāja aptiekā uz 10 minūtēm, tika arestēts un sodīts par apzinātu bērna pakļaušanu būtiskam riskam.
• Māte atstāja mājās savu 14  gadu veco dēlu, liekot viņam pieskatīt trīsgadīgo brāli, kamēr pati uz 30 minūtēm devās iepirkties veikalā. Kaut arī šajā laikā bērniem nekas slikts nenotika, māte saņēma policijas brīdinājumu par nežēlību pret bērniem.

AK arī alkoholisko vai citu apreibinošo vielu lietošana nav savienojama ar bērna pieskatīšanu, jo tādējādi bērns tiek pakļauts nopietnam riskam. Saskaņā ar vadlīnijās norādīto, konstatējot, ka vecāki ir alkohola reibumā, brīdī, kad pieskata bērnu līdz septiņu gadu vecumam, policija var uzlikt soda naudu vai apcietinājumu uz laiku līdz vienam mēnesim.

Piemērs:

• Kāda veikala menedžeris izsauca policiju, jo viņam radās bažas par kādas mātes, kura bija acīmredzamā reibuma stāvoklī, divgadīgo bērnu, kurš bija kopā ar māti veikalā. Māte tika arestēta, un viņai tika piespriests naudas sods.

Tāpat kā Latvijā, arī AK ir aizliegta bērnu fiziska sodīšana un nav pieņemamas bērnu pašcieņu pazeminošas audzināšanas metodes.

Bērnu tiesību aizsardzība Īrijā

Īrijā bērnu aizsardzību regulē tiesību kopums, kas sastāv no likumiem, kurus izdod parlaments, un tiesībām, kas izriet no tiesu spriedumiem (tiesu prakses).

Atbilstoši vadlīnijām Īrijā bērnu tiesību pamatu veido šādas bērnu tiesības:

• atrasties drošībā – tikt aprūpētiem un aizsargātiem no uzbrukumiem, vardarbības un pamešanas novārtā;
• tikt audzinātiem ģimenē – savu vecāku aprūpē, ģimenes vidē, kurā ir droši;
• bērnu intereses un vēlmes tiek uzklausītas lietās, kas skar bērnus;
• pret bērniem izturas ar godu un cieņu.

Īrijas likumos nav noteiktu ierobežojumu saistībā ar bērna atstāšanu vienu mājās. Vienlaikus bērna viena paša atstāšana mājās, kas rada risku, tiek traktēta kā likumpārkāpums.

Piemērs:

• Ja 7 vai 10 gadus veci bērni tiek atstāti mājās un bērni šajā laikā iedzer indīgas vielas, kuras nav pienācīgi noslēptas, vai arī spēlējas ar elektrību vai uguni, vai arī tiem ir risks izkrist pa logu vai radīt citas traumas, Īrijas bērnu tiesības aizsargājošās iestādes var šo faktu uztvert kā riskantas vides radīšanu bērnam un var izņemt bērnu no ģimenes.

Vardarbība ģimenē ir aizliegta. Kā norādīts vadlīnijās, Īrijā pieejami pakalpojumi, kas risina problēmas ģimenē, piemēram, ģimenes konsultanti un mediācija, kuru laikā ģimenes locekļi, individuāli apmeklējot speciālistu, var saņemt padomus, kā risināt problēmas ģimenē. Minētie risinājumi tiek īstenoti kopā ar bērna drošības un saskarsmes jautājumiem.

Bērnu tiesību aizsardzība Vācijā

Dodoties uz Vāciju ceļojumā, kā arī īslaicīgas uzturēšanās laikā, uz bērniem no Latvijas attiecas pašmāju normatīvie akti bērnu aprūpē. Izņēmums ir kriminālvajāšana un briesmu novēršana, proti, tādos gadījumos arī ceļojuma vai īslaicīgas uzturēšanas laikā tiek piemēroti Vācijas normatīvie akti. Vienlaikus, ja Latvijas valstspiederīgā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācija, uz viņa aprūpi un vecāku pienākumiem attiecas Vācijas normatīvie akti, norādīts vadlīnijās.

Saskaņā ar Vācijas normatīvajiem aktiem vecāku pienākums ir rūpēties par savu bērnu: to kopt, aprūpēt, audzināt, izglītot, uzmanīt un noteikt dzīvesvietu. Šajā kontekstā vecāku atbildība vienmēr ir galvenā. Audzinot bērnu, vienmēr ir jāņem vērā, ka bērnam ir tiesības uz audzināšanu bez vardarbības.

Atbilstoši vadlīnijās norādītajam Vācijā nav speciāla regulējuma attiecībā uz dzīvojamo telpu bērniem. Vienlaikus gan attiecībā uz pieaugušajiem, gan attiecībā uz bērniem, mājoklim jāatrodas stāvoklī, kāds ir nepieciešams tā apdzīvošanai un neapdraud tā iemītniekus.

Piemērs:

• Mājokļiem jābūt nodrošinātiem ar apkuri, ūdens apgādi un tualeti. Dzīvojamā telpā jābūt pietiekamai dienasgaismai un ventilācijai. Dzīvoklim jābūt iekārtotam tā, lai tajā būtu droša vide atbilstoši bērna vecumam.

Kā skaidrots vadlīnijās, Vācijas likumos precīzi nav noteikts vecums, kad bērnu var atstāt bez uzraudzības vai ļaut vienatnē atrasties ārpus mājām. Proti, vecāki ir tie, kuri vislabāk zina, vai viņu bērns ir tam pietiekami nobriedis. Vispārējs regulējums, kas būtu spēkā attiecībā uz visiem, neeksistē. Konkrētas situācijas adekvāts novērtējums ir vecāku atbildība. Vienlaikus Ģimeņu atbalsta dienesta nodaļas Vācijas audzināšanas un ģimenes konsultāciju nozaru asociācijas eksperti iesaka:

• līdz trešajam dzīves gadam nepārtraukti pieskatīt bērnu;
• no ceturtā dzīves gada bērnu, ņemot vērā viņa individuālo attīstības līmeni, var atstāt vienu uz 15—30 min., ja vien viņš spēlējas mājās vai arī kādā citā drošā vietā un vecāki atrodas tuvumā;
• pirmsskolas vai bērnudārza vecuma bērniem nekad nevajadzētu vieniem iet ārā, viņiem ir jāpārvietojas vecākiem redzamā attālumā;
• aptuveni no septītā dzīves gada bērns, ņemot vērā viņa individuālo attīstības līmeni un spēju nepārprotami vienoties par prombūtnes laiku, šad tad var palikt viens mājās uz laiku līdz 2 stundām, ja vecāki ir telefoniski sasniedzami;
• skolas vecuma bērni, ņemot vērā katra bērna individuālo attīstības līmeni un spēju vienoties, var vieni doties ārpus mājām.

Vardarbība pret bērniem Vācijā ir aizliegta ar likumu, kas nosaka, ka bērniem ir tiesības uzaugt bez vardarbības. Fiziskie sodi, morālais aizskārums un citi pazemojoši paņēmieni nav pieļaujami. Par atsevišķām ļaunprātīgas izmantošanas formām saskaņā ar Krimināllikumu var piemērot sodu, skaidrots vadlīnijās.

Bērnu tiesību aizsardzība Norvēģijā

Norvēģijā attiecībā uz iebraucējiem neatkarīgi no to pilsonības, reliģiskās piederības, reģistrētās dzīvesvietas ir spēkā Norvēģijas likumi. Kā norādīts vadlīnijās, bērnu tiesību aizsardzības jomā atbildīgo institūciju galvenais vadmotīvs ir tas, ka bērna intereses ir primāras.

Atbilstoši vadlīnijām vecāku pienākums ir nodrošināt ne tikai bērna pamatvajadzības (aprūpe, apģērbs, mājoklis, ēšana u. tml.), bet arī bērna emocionālās vajadzības (drošības sajūta, stabilitāte, attīstība u. tml.). Vecākiem ir svarīgi izveidot veselīgu saikni ar bērnu, jo tādas neesamība var atstāt nopietnu ietekmi uz bērna tālāko dzīvi. Visām ģimenēm ar bērniem, kuras dzīvo Norvēģijā, jābūt informētām par Bērnu labklājības dienesta (Barnevernet) funkcijām un par to, kā tas darbojas.

Norvēģijā nav izstrādātu speciālu vadlīniju tam, kur un kad vai kādā vecumā bērnus var atstāt vienus bez uzraudzības. Tas jāvērtē vecākiem, kuri vislabāk pazīst bērnu, ievērojot bērna vecumu un brieduma pakāpi. Nav īpašu vadlīniju arī tam, kādā vecumā bērni vieni paši (bez pavadoņa) var iet uz skolu. Arī tas jāvērtē vecākiem, ievērojot bērna vecumu un briedumu, kā arī ceļu un/vai transportlīdzekļus, kas tiks izmantoti. Nepieciešamības gadījumos ir jāvienojas ar bērnam pazīstamu un uzticamu pieaugušo, kurš uzraudzīs vai pavadīs bērnu, teikts TM vadlīnijās.

Norvēģijā, tāpat kā Latvijā, ir stingri aizliegta bērnu fiziska sodīšana un nav pieņemamas bērnu pašcieņu pazeminošas audzināšanas metodes. Tāpat Norvēģijā nepastāv īpaši noteikumi par to, kādiem jābūt dzīves apstākļiem ģimenēs ar bērniem, taču svarīgi, lai mājokļa apstākļi nekaitē bērna veselībai un/vai attīstībai.

Piemēri:

• Alkohola lietošana bērna klātbūtnē nav aizliegta, taču ir jāizvērtē katra individuālā situācija, nav pieļaujama bieža alkohola lietošana, īpaši, ja alkohols tiek patērēts lielā daudzumā;
• smēķēšana bērna klātbūtnē nav aizliegta, bet ir stingri ieteicams to nedarīt.

Bērnu tiesību aizsardzība Zviedrijā

Zviedrijā nav speciāla bērnu tiesību likuma, taču tiesību sistēmā ir iestrādāti ANO 1989. gada Konvencijas par bērna tiesībām principi. Bērnu tiesības nostiprinātas Zviedrijas Sociālo pakalpojumu likumā, ko papildina arī likums par obligāto (piespiedu/ ārpusģimenes) aprūpi, jo kopumā ģimenes labklājība drīzāk tiek orientēta uz atbalstu ģimenei, nevis bērnu aizsardzības pasākumiem, norādīts vadlīnijās.

Zviedrijā arī uz iebraucējiem neatkarīgi no to pilsonības darbojas Zviedrijas normatīvie akti.

Atbilstoši vadlīnijām Zviedrijas likumos nav noteiktu ierobežojumu bērna atstāšanai mājās, tomēr vecākiem jāraugās, lai situācijā, kad bērns mājās tiek atstāts viens pats, viņš netiktu pakļauts jebkādam riskam.

Zviedrija ir pirmā valsts pasaulē, kas vēl 1979. gadā par nelikumīgu atzina bērnu fizisku sodīšanu/ietekmēšanu gan mājās, gan skolā. Šobrīd Zviedrijas normatīvie akti skaidri nosaka, ka vecāki nevar audzināt bērnus, izmantojot jebkādu vardarbību vai citu pazemojošu izturēšanos. Saskaņā ar Zviedrijas Kriminālkodeksu bērnu fiziska sodīšana uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.

Bērnu tiesību aizsardzība Islandē

Saskaņā ar Islandes Bērnu aizsardzības likumu galvenais bērnu aizsardzības mērķis ir nodrošināt, lai bērni tiktu audzināti labvēlīgos apstākļos. Tas jādara, stiprinot ģimenes audzinošo lomu un, ja nepieciešams, piemērojot aizsardzības līdzekļus atsevišķu bērnu aizsardzībai, skaidrots vadlīnijās.

Islandes normatīvie akti nenosaka, no cik gadiem bērns, viens pats bez pieaugušā pavadības, var doties uz skolu. Tas atkarīgs no viņa vecuma un brieduma pakāpes, kā arī apstākļiem, ar kuriem bērns saskaras vai dzīvo. Vienlaikus Islandē noteikts, ka:

• bērni līdz 12 gadu vecumam pēc plkst. 20.00 ārpus mājas drīkst atrasties tikai pieaugušā pavadībā;
• bērni vecumā no 13 līdz 16 gadiem nedrīkst atrasties ārpus mājas pēc plkst. 22.00, ja vien viņi nedodas uz mājām no kāda pasākuma, ko organizē skola, sporta organizācija vai jauniešu klubs (laikā no 1. maija līdz 1. septembrim bērni var atrasties ārpus mājas divas stundas ilgāk).

Saskaņā ar vadlīnijām arī Islandē vardarbība ģimenē ir aizliegta. Savukārt visām personām ir pienākums ziņot Bērnu aizsardzības komitejai, ja tām ir pamats uzskatīt, ka bērns:

• dzīvo nepieņemamos audzināšanas apstākļos;
• ir pakļauts vardarbībai vai citai pazemojošai attieksmei;
• atrodas savu dzīvību vai attīstību apdraudošos apstākļos.

Proti, Islandē pastāv obligāta ziņošanas sistēma, kurā sabiedrībai un profesionāļiem ir pienākums ziņot vietējai Bērnu aizsardzības komitejai, ja bērna labklājība kaut kādā veidā ir apdraudēta.

Tāpat vadlīnijās norādīts, ka Islandē vecāku pienākumu nolaidīga pildīšana tiek uzskatīta par bērna apdraudējumu. Proti, nolaidīga uzvedība pret bērnu tiek definēta kā aprūpes vai vajadzību apmierināšanas trūkums, kas rada kaitējumu vai var kaitēt bērna attīstībai. Nolaidība tiek iedalīta:

• fiziska nolaidība – nepietiekams uzturs, apģērbs, higiēna, mājoklis/pajumte, veselības aprūpe, nespēja attīstīt bērnu;
• nolaidība bērna drošībā un aprūpē – bērnam nav fizisku, kognitīvu vai emocionālu līdzekļu, lai sevi aizsargātu;
• izglītības nolaidība – piemēram, vecāku neiejaukšanās skolas kavēšanas gadījumos;
• emocionāla nolaidība – vecāki atstāj novārtā bērna sociālās attīstības vajadzības.

Bērnu tiesību aizsardzība Dānijā

Lai gan Dānija nav starp tām valstīm, no kurām Latvijas valstspiederīgajām ģimenēm visbiežāk tiek izņemti bērni, TM ir aktualizējusi vadlīnijas vecākiem bērnu aprūpes nodrošināšanai arī šajā valstī, ņemot vērā, ka Dānijā bērnu aprūpes jautājumos pastāv strikti noteikumi.

Cilvēktiesību aizstāvji uzskata, ka Dānijā ir viens no labākajiem bērnu tiesību aizsardzības modeļiem. Lai gan arī tajā ir iespējami robi, vecākiem bērnu aprūpe vienmēr jāveic ar vislielāko rūpību, teikts vadlīnijās.

Kā norādīts vadlīnijās, Dānijas likumos nav noteikti ierobežojumi bērna atstāšanai mājās, tomēr vecākiem jāraugās, lai situācijā, kad bērns mājās tiek atstāts viens pats, bērns netiek pakļauts jebkādam riskam.

Piemērs:

• Bērna, kurš ir pārāk mazs, lai par sevi parūpētos (piemēram, paēstu), atstāšana bez uzraudzības var tikt uzskatīta par bērna pamešanu novārtā. Vecākiem, kuriem ir nepieciešamība atstāt bērnus vienus ir rekomendējams atrast bērniem aukli vai vienoties ar kaimiņiem, ka tie uzturas bērnu dzīvoklī vai arī pieņem bērnus pie sevis, kamēr vecāki ir prom.

Līdzīgi kā citās valstīs, arī Dānijā vardarbība ģimenē ir aizliegta. Vardarbības gadījumos palīdzību nodrošina pašvaldības, piemēram:

• pašvaldībām vispārīgi jānodrošina, ka ikvienam, kurš ir vardarbības upuris, tiek dota iespēja saņemt bezmaksas konsultācijas;
• pašvaldībām ir pienākums piedāvāt atbalstu un konsultācijas, tostarp 10 stundu psiholoģiskās konsultācijas sievietēm, kuras atrodas patversmēs vai krīzes centros saistībā ar vardarbību ģimenē, kā arī bērniem, kuri attiecīgajās patversmēs vai krīzes centros atrodas kopā ar māti.

Atbilstoši vadlīnijām Dānijā ir aizliegts pret bērniem izmantot vardarbīgus audzināšanas līdzekļus. Turklāt vardarbība, kas var notikt starp ģimenes locekļiem un tiek uzskatīta par vardarbību ģimenē, ir aizliegta arī attiecībā uz bērniem. Bērns no vardarbības vienmēr cieš emocionāli, arī gadījumos, kad pret viņu netiek vērsta fiziska vardarbība, piemēram, dzirdot un redzot vecāku strīdu, teikts vadlīnijās. Tādējādi Dānijā noteikts, ka vardarbības gadījumos ģimenē bērnam jāliek iziet no istabas, izsaukt policiju vai doties pie kaimiņiem, kuri ir uzticami.

Salīdzinājumam: ko paredz Latvijas normatīvie akti

Latvijā  bērna tiesības, brīvības un to aizsardzība, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība, ir noteiktas Bērnu tiesību aizsardzības likumā (BTAL).

BTAL 24. pants paredz, ka:

• atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās;
• vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, iespējami respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un intereses;
• vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji), kuru pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses;
• par vecāku pienākumu nepildīšanu vai aizgādības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu, vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības;
• vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai;
• vecākiem vai personai, kuras aprūpē vai uzraudzībā bērns nodots, ir pienākums neatstāt bērnu līdz 7 gadu vecumam bez pieaugušā vai vismaz 13 gadu vecas personas klātbūtnes.

Savukārt BTAL 27. panta pirmā daļa nosaka, ka bērnu var šķirt no ģimenes, ja:

• bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta vardarbības dēļ, vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu, kā arī aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ;
• bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas;
• bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.

Tāpat LV portāls atgādina, ka saskaņā ar BTAL likuma 51. panta trešo daļu arī Latvijā katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentajai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu.

Savukārt minētā likuma 73. panta pirmā daļa paredz – katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību un ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai:

• par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu;
• par viņa tiesību pārkāpumu vai citu apdraudējumu;
• ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli, kas var apdraudēt viņa paša vai citu personu dzīvību vai veselību.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 29. decembra spriedumā Lietā Nr. A420218516, SKA-1182/2017 atzīts: “Gadījumā, kad bāriņtiesai kļūst zināmi apstākļi, kas norāda uz iespējamu vardarbību pret bērniem, konkrētās lietas izskatīšana ir bāriņtiesas kompetencē. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai lieta jāņem savā pārziņā un jāveic visas no tiesību normām izrietošās darbības situācijas noskaidrošanai un risināšanai, sākot ar faktisko apstākļu izpēti, piefiksēšanu dokumentārā vai citā formā, iesaistīto personu viedokļu noskaidrošanu utt. Tāpat tieši bāriņtiesai šādā situācijā jālemj būtiski ar tiesībām uz ģimenes dzīvi saistīti jautājumi, proti, par nepieciešamību šķirt bērnus no ģimenes, nododot citu personu aprūpē, un vecāku aizgādības tiesību iespējamu ierobežošanu. Bāriņtiesa šo jautājumu izlemšanu nevar atstāt citām institūcijām. Otra institūcija, kas ir tiesīga šķirt bērnus no ģimenes un pieņemt lēmumu par bērnu ievietošanu krīzes centrā, ir policija saskaņā ar likuma „Par policiju” 12.¹ pantu.”

Minētajā spriedumā attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu lēmumos par bērna šķiršanu no ģimenes un ārpusģimenes aprūpi norādīts:

• “Vispārīgā gadījumā bāriņtiesai pirms bērnu šķiršanas no ģimenes sākotnēji ir jāizvērtē, vai vecāki primāri var novērst bērnu attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, un tikai tad, ja vecāki tos nenovērš un bērnu palikšana ģimenē apdraud bērnu dzīvību un veselību, lemt par bērnu šķiršanu no ģimenes un par vecāku aizgādības tiesībām.
• Ja bāriņtiesa konstatē, ka ir apstākļi bērnu šķiršanai no ģimenes un bērniem ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpe, tad bērna ievietošana krīzes centrā ir nevis primārais, bet gan galējais līdzeklis. Proti, vispirms bāriņtiesai ir jāizvērtē citi saudzējošāki un ģimeniskai videi atbilstošāki risinājumi, bērnam nodrošinot ārpusģimenes aprūpi – audžuģimenē, pie personām, ar kurām bērnam ir emocionāla saikne, radiniekiem u. tml. Tikai tad, ja šāds ārpusģimenes aprūpes veids konkrētajā gadījumā nav iespējams, bērnam nodrošināma aprūpe aprūpes iestādē. Tādā veidā tiek ievērots samērīguma princips.”