SKDS veiktās socioloģiskās aptaujas rezultāti liecina – patlaban pret Covid-19 potējušies 62% latviešu, bet tikai 46% krievvalodīgo. Turklāt 31% krievvalodīgo nevēlas vakcinēties, pretstatā 24% latviešu, kas strikti atsakās no šādas iespējas. Vairāk ir to latviešu, kuri vakcinējušies, lai pasargātu sevi no inficēšanās vai smagas slimības gaitas, tādu ir 73%, pretstatā 63% krievvalodīgajiem.
Vakcinēšanās, lai pasargātu savus tuviniekus, latviešu vidū ir daudz populārāka – 62%, atšķirībā no 47% respondentu, kuru galvenā sarunvaloda ģimenē ir krievu valoda. Tas pats attiecināms arī uz vēlmi uzveikt šo pandēmiju, vakcinējoties to vēlas izdarīt 58% latviešu, bet tikai 44% krievvalodīgo. Savukārt vēlme ceļot motivējusi vakcinēties 50% krievvalodīgo, bet tikai 36% latviešus. Valdības spiediena rezultātā vakcinējas aptuveni vienāds skaits respondentu – 7% latviešu un 9% krievvalodīgo.
58% latviešu uzskata, ka slimot ir daudz bīstamāk nekā vakcinēties, turpretī tādu krievvalodīgo ir tikai 46%. Katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka nav pietiekami informēts par vakcinēšanos pret Covid-19. Tas saistāms ar dažādiem vakcinēšanās aspektiem, piemēram, kā Covid-19 izplatās, cik koronavīrusa saslimšana ir bīstama, kur iespējams vakcinēties.
Atšķirības attieksmē pret vakcinēšanos ir pietiekami nozīmīgas, lai meklētu iemeslu, kāpēc tādas ir. Eva Juhņēviča, Vakcinācijas projekta biroja vadītāja, uzskata – cilvēkus vakcinēties visvairāk būtu jāmotivē ģimenes ārstiem. Vienlaikus viņa akcentā problēmu – ir maz lielo, visu valsti aptverošo, nopietno (ne tikai mūzikas) televīzijas, radio un citu informācijas kanālu, kurus patērē krievvalodīgie. Līdz viņiem informācija pilnībā nenonāk. Informācija par vakcināciju (nevis reklāma) tiek sniegta, izmantojot visus pieejamos kanālus, kuri raida vai raksta krieviski.
Izšķiroša nav valoda, bet gan uzticēšanās valdības lēmumiem
Ģirts Briģis, profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs, šo informētības jautājumu analizēja no cita aspekta. Proti, cilvēki uzskata, ka “jūs kaut ko slēpjat un melojat”, tāpēc jautājums nav par informācijas apjomu, bet gan par uzticēšanos tai. Ņikita Trojanskis, epidemiologs, pēc savas ikdienas pieredzes uzskata, ka krievvalodīgos iespējams vairāk motivēt tad, ja vakcinēšanās rezultātā iegūstams kāds praktisks labums.
Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras docents, analizējot SKDS datus, uzsvēra, ka netiek pierādīts fakts, ka Krievijas medijiem būtu tik liela ietekme, kā tas ir sabiedrības priekšstatos. Viņaprāt, “vispirms jāsalīdzina cilvēku izglītība un ienākumi un tikai tad jāmeklē atšķirības starp latviešiem un krieviem.” Viņš uzsver: “Valdība uzskata, ka tikai “pareizi jāpasaka”, bet tā nav. Jo zemāki ir cilvēka ienākumi un izglītība, jo negatīvāk viņš izturas pret vakcinēšanos.”
Teiktajam tikai daļēji piekrita Mārtiņš Hiršs, “Sayara International” pētnieks. Viņš atbalstīja viedokli, ka trūkums un bezdarbs, kāds ir Latgalē, lielā mērā negatīvi noskaņo pret vakcinēšanos kā latviešus, tā krievvalodīgos. Par Krievijas mediju ietekmi viņš bija daudz pārliecinātāks: “Krievijas mediji ilgstoši neatzina, ka Covid-19 vispār ir slimība, līdz novembrī piekāpās un tomēr atzina. Mediji apgalvo, ka tikai “Sputnik V” ir laba vakcīna, ka Rietumu vakcīnas ir bīstamas. Tā tomēr ir liela problēma –, kā sasniegt krievvalodīgo auditoriju Latvijā, lai viņi sadzirdētu mūsu vēstījumu.”
Tatjana Fasta, žurnāla “Otkritij gorod” galvenā redaktore, jautājumu vērtēja no cita aspekta: ”Ir runa par cilvēku milzīgu neuzticēšanos valstij, viņi jūtas kā nemīlēti bērni. Tas viss ir rezultāts tam, ka valsts nav centusies runāt ar krievvalodīgajiem, turklāt ne jau tikai par vakcīnām.”
Savukārt Marina Kovaļova, Latvijas Radio 4 ziņu dienesta producente, sacīja, ka LR4 ir pieejama daudzveidīga informācija par slimību. Taču ir godīgi jāatbild, vai no sabiedrības kaut kāda informācija netiek slēpta. Cilvēki baidās atklāti runāt par vakcīnu blaknēm. Bet šī statistika ir jāatklāj. Ja tas nenotiek, tad, viņasprāt, naudas tērēšana reklāmām ir tikai tās izšķērdība.
Anatolijs Golubovs, “RUS DELFI” galvenais redaktors, arī piekrita, ka viņa vadītais portāls sniedz daudz informācijas par koronavīrusu. Taču rudenī, ziemā, kad sākās dažādi nesakarīgi ierobežojumi, komunikācija ar krievvalodīgo auditoriju tika zaudēta. Viņi izveidoja savu pozīciju, kuru ietekmēt nu jau ir grūti.
Aleksandrs Krasņitskis, Rus.lsm.lv galvenais redaktors, nemitīgo atsaukšanos uz sašķelto informatīvo telpu nodēvēja par mītu. Viņaprāt, Krievijas informatīvajai telpai ir margināla nozīme. ”Valdības rīcība ir labākā reklāma vai antireklāma,” viņš uzsvēra. “Valdība pieņem lēmumus, kurus pati nepilda. Sabiedrība redz šo attieksmi un attiecīgi izturas pret iespēju vakcinēties. Krieviem skepse vēsturiski ir lielāka.”
“Pastāv sistēmiska problēma ar uzticēšanos valdībai, tāpēc nav tik daudz jāpievēršas komunikācijai vienā valodā, bet jādomā par to kopumā,” secināja domnīcas “Providus” direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka. Pārresoru koordinācijas centra pārstāvis Vladislavs Vesperis zināmā mērā piekrita tam, ka ar krievvalodīgo un latviešu auditoriju jāstrādā vienādi, īpaši ar neizlēmušajiem, kuru atbilstoši aptaujai ir pietiekami daudz. Tikmēr Zaiga Pūce, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore, akcentēja NVO iespējas, kuras vairāk jāizmanto, jo tie ir tiešie kanāli, ar kuriem cilvēki tiek uzrunāti. Tā iespējams uzrunāt arī krievvalodīgos un citas mazāk aizsniedzamās sabiedrības grupas.
Diskusijā bieži izskanēja vārds “sabiedrības uzticēšanās”, un to nav iespējams aizstāt ar aktīvām reklāmas kampaņām, kas drīzāk tiek uztvertas par propagandu, kas šo uzticēšanos var tikai mazināt. Uzticēšanās ir ilgstoši veidojama, arī starp valsti un tās pilsoņiem, un, iespējams, salīdzinoši zemais vakcinācijas līmenis ne tikai krievvalodīgo, bet arī latviešu vidū ir gadiem augušas problēmas saredzamā izpausme.
