Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus visām iesaistītajām pusēm ir jauna pieredze. Neizpratni raisījusi prasība saskaņot informatīvus paziņojumus par kultūras pasākumiem sabiedriskajā medijā ar tā uzraugu. Vai šī prasība atbilst jaunā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma garam?
Pēc ilgstošām debatēm un sabiedrības gaidām Saeima jau 2018. gada 20. jūnijā pieņēma lēmumu par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus 2021. gada 1. janvārī. Ar piebildi: par to, kur un cik šim pasākumam ņemt naudu un kādi papildu nosacījumi jāizvirza pašiem medijiem (kuriem tomēr, kā tas pieņemts arī kaimiņvalstu medijos, zināma reklāma ir atļauta), jālemj jaunajai Saeimai, kas tika ievēlēta jau pēc dažiem mēnešiem. Jāpiebilst, ka tobrīd vēl likumprojekts – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums – 2017. gadā bija pieņemts otrajā lasījumā, tā ka zināmas iestrādes jau bija. Tomēr galavārds no Finanšu ministrijas un Saeimas puses tika teikts tikai pagājušā gada pašā nogalē, kad budžetā paredzēja finansējumu, bet Saeima pieņēma galīgo Sabiedrisko mediju likuma redakciju.
Spēkā esošais variants paredz to, ka sabiedriskajiem medijiem pieļaujama gan zināma sponsorēšanas reklāma, gan sociālā reklāma, gan arī kultūras pasākumu reklāma, kura nesatur komerciālu informāciju. Šim nolūkam nepieciešami sabiedrisko mediju izstrādāti un SEPLP (Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes) apstiprināti noteikumi jeb vadlīnijas, kā to visu īstenot ne tikai atbilstoši likuma burtam, bet arī tā garam. Jau pērn Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) kā SEPLP pienākumu īstenotāja sāka izstrādāt vadlīnijas iziešanai no reklāmas tirgus.
Tomēr gada sākumā, atklātībā parādoties tieši Latvijas Radio izstrādātajām vadlīnijām, kuras bija ļoti stingras attiecībā uz kultūras pasākumu reklāmu, kultūras darbinieku vidū izskanēja neapmierinātas balsis – vai patiešām nepieciešami tik strikti ierobežojumi, ņemot vērā Latvijas Radio lielo lomu reklāmas vidē? Faktiski jautājums bija adresēts arī NEPLP, kas patlaban pilda SEPLP funkcijas: kāpēc gan nepietiek tikai ar Latvijas Radio un LTV vadlīniju pildīšanu, kāpēc vajag katru sludinājumu vēl saskaņot ar NEPLP/SEPLP?
Likums par sabiedriskajiem medijiem pašai SEPLP tādu pienākumu – ja ņemam vērā likuma garu, nevis burtu – nedeleģē. SEPLP galvenie pienākumi ir nevis iejaukšanās ikdienas darba procesā, bet gan sabiedrisko mediju stratēģisko mērķu izvirzīšana un to īstenošanas kontrole. Saskaņošanas pienākums kā izņēmums pieminēts tikai likuma 7. panta (Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa saimnieciskā darbība un tās nodrošināšana) otrās daļas 6. punktā, kurā teikts, ka sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās un pakalpojumos, arī interneta vidē, aizliegts izvietot visu veidu komerciālos paziņojumus, izņemot informatīvus paziņojumus par kultūras pasākumiem ar SEPLP atļauju. Informatīvie paziņojumi nedrīkst ietvert informāciju par biļešu cenām, iegādes vietām, veidiem un līdzīgu komerciāla rakstura informāciju.
Lai noskaidrotu NEPLP un Kultūras ministrijas (KM) atbildīgo personu viedokļus par šo iespējamo birokrātijas slogu, uzdevu šādu jautājumu: “Vai uzskatāt, ka likumā paredzētā prasība saskaņot katru reklāmu ar SEPLP (patlaban NEPLP) ir objektīva nepieciešamība un nevairo papildu birokrātiju attiecībā uz reklāmām par kultūras pasākumiem? Jau patlaban un arī pēc SEPLP izveidošanas NEPLP nodarbojas ar mediju likumu pārraudzību, tostarp reklāmas jomā. Ja reklāma neatbilst Sabiedrisko mediju likumam, tad pašam medijam, manuprāt, būtu jāsaņem tāds pats sods kā jebkuram citam medijam, kas pārkāpis reklāmas noteikumus, kuri fiksēti vairākos likumos.”
KM Mediju politikas nodaļas vadītājs Kristers Pļešakovs: “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 7. panta otrās daļas 6. punkts ir veidots, lai tas sistēmiski iederētos kopējā regulējumā, kas attiecas uz komerciāliem paziņojumiem sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Proti, minētās 7. panta daļas 2., 3., 4. un 6. punkts paredz SEPLP iesaisti komerciālu paziņojumu izvietošanā sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Respektīvi, 2. un 6. punkts paredz padomes atļaujas došanu, savukārt 3. un 4. punkts – vadlīniju izstrādi. Ja praksē šis process būs nelietderīgs vai nevajadzīgi apgrūtinās iesaistīto pušu darbību, tad pastāv iespēja labot jaunā likuma normas, kas regulē komerciālo paziņojumu izvietošanu.”
NEPLP locekle Ieva Kalderauska: “Šobrīd padome, sadarbojoties ar Kultūras ministriju, pilnveido vadlīnijas par informatīvu paziņojumu izvietošanas iespējām sabiedriskajos medijos, gan ņemot vērā praktiskās dzīves situācijas, gan uzklausot ar nozari saistīto organizāciju priekšlikumus. Tostarp pārskatīts tiek arī jautājums par informatīvo paziņojumu saskaņošanas kārtību. Uzskatām, ka tai jābūt pēc iespējas vienkāršākai. Vienlaikus, protams, jāraugās, lai process atbilstu likuma prasībām.
Pērn, kad izstrādājām vadlīnijas sabiedrisko mediju darbībai ārpus reklāmas tirgus, jau paredzējām tās šogad pilnveidot. Iziešana no reklāmas tirgus ir vēsturisks solis un vienlaikus – visiem jauna pieredze. Šobrīd svarīgi ir ņemt vērā praktiskās situācijas, nozares pieredzi un priekšlikumus, lai normatīvo regulējumu varētu atbilstoši pilnveidot. Esam gatavi nepieciešamības gadījumā arī rosināt precizēt likumu.”
Tātad gan likuma ieviešanas, gan arī tā iespējamo grozījumu iniciatoru viedoklis ir optimistisks: ja birokrātijas ķēdīte izvērtīsies pārāk gara, pastāv iespējas šo kārtību mainīt. Bet tālākais jau ir likumdevējas – Saeimas – rokās.
