Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Lai gan Civillikums noteic, ka universālpilnvara dod pilnvarniekam tiesības neierobežoti pārstāvēt pilnvaras devēju visos jautājumos, kā arī pilnvaras devējs var brīvi noteikt termiņu, uz kādu tiek izdota konkrētā pilnvara, praksē nereti notiek citādi. Trešās personas pilnvaras devēja pārstāvim var izvirzīt savas prasības, piemēram, neatzīt beztermiņa pilnvaras un noteikt tām citu “derīguma termiņu”.
Ar situāciju, kad pirms desmit gadiem izdotā mātes beztermiņa universālpilnvara izrādījās nederīga, saskārās kāds LV portāla lasītājs, mēģinot apmaksāt rēķinu no mātes konta un atjaunot pieeju internetbankai. Bankas darbiniece paziņoja, ka pilnvara vairs nav derīga, jo ir pagājuši desmit gadi kopš tās izdošanas, un aicināja doties pie notāra noslēgt jaunu universālpilnvaru.
Civillikums nosaka vairākus pilnvaru veidus, un universālpilnvara, ar kuru pilnvaras devējs uzdod vest un pārzināt visas savas lietas pilnvarniekam, ir visplašākā no visām pilnvarām, skaidro zvērināts notārs Kaspars Gerhards.
Universālpilnvara dod pilnvarotajai personai tiesības pārstāvēt pilnvaras devēju (fizisku personu) visās lietās un visos jautājumos, kuros vispār pieļaujama un iespējama pārstāvība, arī bez speciālas konkrētā uzdevuma norādīšanas pilnvarā (izņemot specifiskas darbības, kuras saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir obligāti paredzamas pilnvarā, lai tās varētu veikt pilnvarotā persona).
Izņēmums ir pilnvaras devēja personiskās tiesības, kuras īstenot var tikai pati persona un kurās nav iespējama pārstāvība. Piemēram, nav iespējams pilnvarot citu personu savā vārdā noslēgt laulību, sastādīt pēdējās gribas rīkojumu vai izgatavot personas identitāti apliecinošus dokumentus – darbības, kuru veikšanai ir nepieciešama paša personiska klātbūtne.
Pilnvaras devējs var brīvi noteikt termiņu, uz kādu tiek izdota konkrētā pilnvara. Ir iespējams arī izdot beztermiņa pilnvaru. Šajā gadījumā pilnvara būs spēkā visu pilnvaras devēja mūžu vai līdz tās atsaukšanai.
“Universālpilnvara dod tiesības pilnvarniekam vest visas pilnvaras devēja lietas, tādēļ pirms šādas pilnvaras izdošanas vajadzētu atcerēties, ka pilnvaras devēja un pilnvarnieka starpā ir jābūt ļoti lielai uzticībai, jo visas darbības, kuras pilnvarnieks veiks uz šīs pilnvaras pamata, būs saistošas pilnvaras devējam,” uzsver K. Gerhards. “Vienlaikus pilnvarniekam ir jāatceras, ka viņam ir jārīkojas nevis pēc sava prāta, bet gan tā, kā to vēlas pilnvaras devējs, pēc viņa norādījumiem.
Arī zvērināta advokāte Dane Rone piekrīt notāra skaidrojumam: “Nav nekāda pamata prasīt jaunas pilnvaras izdošanu, ja tā ir beztermiņa. Šādi ierobežojumi neizriet no Civillikuma.”
LV portāla lasītāja situācijā bija iesaistīta konkrēta banka – “Swedbank” –, kura apstiprināja, ka beztermiņa universālpilnvara bankas ieskatā ir derīga tikai 10 gadus: to nosaka bankas “Vispārējo darījumu noteikumi”.
Šo noteikumu 1.6. punktā rakstīts: “Banka patur tiesības nepieņemt pilnvarojumu vai pārtraukt turpmāku apkalpošanu uz pieņemtā pilnvarojuma pamata, ja tiek konstatēts, ka pilnvarojums nav noformēts atbilstoši piemērojamo tiesību aktu un bankas prasībām, nav pietiekami skaidrs un nepārprotams, vai jebkādu citu, pēc bankas ieskatiem, svarīgu iemeslu dēļ [..]. Banka patur tiesības pieprasīt klientam atjaunot pilnvarojumu, ja bankai radušās šaubas par pilnvarojuma spēkā esamību vai pilnvarojuma apjomu [..]”.
“Apkalpojot klientus, kuri izmanto pilnvaru, “Swedbank” ir tiesības noteikt savu iekšējo kārtību, kādā veidā tā apkalpo klientus un to pilnvarotās personas. Izvērtējot riskus, kādi var rasties klienta finanšu līdzekļu drošībai, “Swedbank” ir noteikts, ka banka neveic darījumus, pamatojoties uz pilnvarām, kas ir izdotas senāk nekā pirms 10 gadiem. Iemesls tam ir bankas primārās rūpes par klienta (nevis pilnvarnieka) līdzekļu un darījumu drošību, jo 10 gadu laikā klientam arī var rasties vēlme mainīt iepriekš izsniegto pilnvarojumu,” skaidro bankas mediju attiecību vadītājs Jānis Krops.
“Swedbank” pilnveidojusi savus attālināto pakalpojumu rīkus, ar kuru palīdzību klientiem ir iespēja pievienot citu lietotāju (citu “Swedbank” klientu) sava konta pārvaldībai. “Ja universālpilnvaras devējam vēl joprojām ir nepieciešamība pilnvarot kādu savu uzticības personu rīcībai internetbankā un šī persona arī ir “Swedbank” klients, tad šobrīd šādu iespēju var veikt arī bez notariāli apstiprinātas pilnvaras,” saka J. Krops.
Arī Finanšu nozares asociācijas pārstāve Sabīne Spurķe uzsver, ka “kredītiestādēm ir pienākums garantēt savu klientu finanšu līdzekļu drošību. Tādēļ risku ierobežošanas nolūkos tās ļoti piesardzīgi raugās uz gadījumiem, kad darbības ar finanšu līdzekļiem veic uz universālpilnvaras pamata, it īpaši tādas, kas izdota pirms daudziem gadiem. Diemžēl nereti šādus instrumentus izmanto rīcībai pretēju pilnvaras devēja interesēm, it īpaši senioru gadījumā”.
Asociācija jau 2019. gadā Latvijas Zvērinātu notāru padomei un Finanšu un kapitāla tirgus komisijai ir sniegusi izvērstu skaidrojumu, tostarp par pilnvaru noformēšanu un situācijām, kad kredītiestāde neizsniedz autentifikācijas līdzekli uz notāra izsniegtas pilnvaras pamata.
Tieslietu ministrija (TM) skaidro, ka Civillikums trešajām personām dod izvēles un rīcības brīvību sadarbībā ar pilnvaras devēja pārstāvi. Puses pašas var izvēlēties, kā veidot civiltiesiskās attiecības savā starpā un kādas prasības izvirzīt saviem darījuma partneriem un to pārstāvjiem. Savukārt darījuma partnerim ir tiesības nenodibināt attiecības, ja sadarbībai, darījumam vai darījuma partnerim izvirzītās prasības neapmierina.
“Civillikums arī nenosaka ne pilnvaras saturu, ne formu vai termiņu pret trešajām personām, to atstājot pušu ziņā. Protams, nozaru speciālajā regulējumā var būt noteikts citādāk, tādā gadījumā pusēm ir jāievēro nozaru speciālajā regulējumā noteiktais,” uzsver TM.
Ja pastāv alternatīva finanšu pakalpojumu saņemšanā un to sniedzēju izvēlē, kā arī speciālajā regulējumā nav izvirzītas īpašas prasības pilnvarai, tad Tieslietu ministrijas ieskatā personai ir tiesības izvēlēties citu kredītiestādi. Ja reālas finanšu pakalpojumu saņemšanas un to sniedzēju alternatīvas nepastāv, var vērtēt, vai šāda kredītiestāžu rīcība un izvirzītās prasības ir atzīstamas par labu komercpraksi.
