Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Freepik
Situācijā, kad cilvēkresursu trūkums ir viena no lielākajām problēmām Latvijas veselības aprūpē, ārvalstīs izglītību un darba pieredzi ieguvušo mediķu atgriešanās var izvērsties ilgā birokrātiskā procesā, kuram iet cauri gatavs vien retais.
“Cilvēkresursu situācija veselības nozarē ir kritiska,” ar šādu paziņojumu, publiskojot revīzijas ziņojumu “Cilvēkresursi veselības aprūpē”, vasaras vidū nāca klajā Valsts kontrole. Ārstniecības personāls noveco, bet jaunie speciālisti aizbrauc. “Tikai 65% no jaunajiem speciālistiem, kuri ieguvuši kvalifikāciju, pēc diploma saņemšanas paliek Latvijas darba tirgū,” secina Valsts kontrole.
“Pēdējos gados no Latvijas izbraukuši ap 1000 jauno ārstu un zobārstu,” zina teikt Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA), kas apvieno ārzemēs un Latvijā dzīvojošos ārstus, zobārstus un citus veselības nozares profesionāļus, priekšsēdis, Teksasas Universitātes profesors Uģis Gruntmanis.
Nav šaubu, ka viens no galvenajiem iemesliem lēmumam doties svešumā ir zemais atalgojums un nepieciešamība strādāt vairākos darbos, lai nopelnītu iztiku. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka mūsdienās jaunajiem speciālistiem netrūkst iespēju mācīties un gūt praktisku pieredzi labākajās pasaules universitātēs un klīnikās, ko daudzi arī izmanto.
“Diemžēl atgriešanās ceļš pēc ilgāka laika, kas pavadīts ārvalstīs, nav vienkāršs,” secina U. Gruntmanis, kuram pašam, atgriežoties Latvijā pēc 20 gadu ilgas darba pieredzes kā pasniedzējam un ārstam endokrinologam ASV, nākas saskarties ar dažādiem šķēršļiem strādāt savā profesijā.
Visas ārstniecības un ārstniecības atbalsta personu profesijas ir stingri reglamentētas, lai nodrošinātu, ka pakalpojumus, kas ietekmē cilvēka veselību un dzīvību, sniegtu tikai atbilstošu kvalifikāciju ieguvušas personas. Tas nozīmē, ka profesionālajai darbībai attiecīgajā jomā ir noteikti ierobežojumi, tai skaitā minimālās prasības izglītības programmām.
Tāpēc ikvienam, kurš medicīnisko izglītību un praksi ieguvis ārvalstīs, ir jāveic profesionālās kvalifikācijas atzīšana, lai strādātu savā profesijā Latvijā. Šo procesu regulē Ārstniecības likums un Ministru kabineta noteikumi Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”.
Kopš 2012. gada, kad stājās spēkā pašreizējā Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība, tā paredz tiesības iegūt sertifikātu resertifikācijas kārtībā (bez eksāmena kārtošanas) tikai tiem speciālistiem, kuri ilgstoši strādājuši kādā no Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) valstīm un izturējuši kvalifikāciju atbilstoši tās valsts noteikumiem, bet Latvijā izdotais sertifikāts vairs nav spēkā (65.–76. punkts).
“Šis regulējums attiecas uz tiem speciālistiem, kuru kvalifikācija ir iegūta Latvijā vai arī ir atzīta Latvijā un kuri pēc tam devušies strādāt ārpus Latvijas. Lielākajā daļā gadījumu tā ir atzīšana pēc speciālas sistēmas, kas nozīmē, ka nav jākārto nekādi eksāmeni, bet pēc dokumentu pārbaudes tiek izsniegts sertifikāts atbilstošajā specialitātē un ārsts var praktizēt,” skaidro Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidente Ilze Aizsilniece. Parasti kvalifikācija tiekot atzīta vidēji 3–4 mēnešu laikā pēc visu dokumentu saņemšanas.
Izklausās vienkārši, kā tam arī vajadzētu būt. Tomēr LV portāla uzrunātie ārsti apliecina, ka praksē tas var izvērsties diezgan laikietilpīgā un sarežģītā procesā – arī tad, ja izglītība un kvalifikācija iegūta tepat Eiropas Savienībā, nevis, piemēram, ASV, kur iegūtās kvalifikācijas atzīšanas kārtība ir sarežģītāka.
Par savu pieredzi LV portālam piekrita pastāstīt Dr. Roberts Feders, kas pēc astoņiem pavadītiem gadiem Vācijā ir izlēmis atgriezties dzimtenē, lai šeit atvērtu privātpraksi. Pēc ārsta grāda iegūšanas Rīgas Stradiņa Universitātē jaunais speciālists devās uz Berlīni, kur iestājās kardioloģijas un internās medicīnas rezidentūrā. Kopš tā laika viņš paguvis strādāt un mācīties lielākajās Berlīnes klīnikās, ieskaitot Charité universitātes klīniku un Vācu sirds centru.
“Lai saņemtu tiesības praktizēt Vācijas klīnikās, bija jāiziet t. s. aprobācijas process, kas pēc Latvijā iegūto izglītības dokumentu iesniegšanas notika diezgan ātri, praktiski automātiski,” viņš atminas. Taisnības labad jaunais kardiologs piebilst, ka šobrīd, lai sāktu praktizēt Vācijā, ir jākārto arī medicīnas eksāmens vācu valodā, taču tā esot pamatota prasība, jo tur medicīnā dominē vācu, nevis latīņu valoda, kā pieņemts citviet.
Lai iegūtu tiesības strādāt Latvijā, papīru kārtošana aizņēmusi krietni vien ilgāku laiku. “No dokumenta iesniegšanas brīža līdz ārsta kardiologa sertifikāta saņemšanai pagāja pusgads, neskaitot laiku, kas pavadīts, vācot un tulkojot nepieciešamos dokumentus, sarakstoties ar atbildīgajām institūcijām un profesionālajām asociācijām. Kopumā, šķiet, pagāja kāds gads,” lēš R. Feders.
Lai gan sarunā ar LV portālu jaunais kardiologs uzteic komunikāciju ar atbildīgajām institūcijām Latvijā – tā bijusi pretimnākoša un pozitīva –, kopumā radusies sajūta, ka amatpersonas īsti nezina, kā konkrētajā situācijā rīkoties. R. Feders pieļauj, ka viņa gadījums bijis bezprecedenta, tāpēc sarežģītāks, jo viņš ir viens no pirmajiem ārstiem, kas uzsācis pirmreizējas sertifikācijas procesu Latvijā pēc rezidentūras, kas pilnībā izieta citā valstī.
Turklāt izrādījās, ka ar ārsta sertifikātu vien nepietiek. Lai patstāvīgi izmantotu konkrētas diagnostiskās metodes, ārstniecības personai Latvijā ir nepieciešams attiecīgās metodes sertifikāts. Šajā gadījumā tas nozīmēja, ka, iegūstot sertifikātu, kas apliecina tiesības praktizēt Latvijā, Vācijā rezidentūru izgājušajam kardiologam papildus nācās kārtot vēl vairākus metožu sertifikātus, lai apliecinātu, ka viņš spēj patstāvīgi veikt elektrokardiogrāfiju, slodzes elektrokardiogrāfiju, ehokardiogrāfiju, angiogrāfiju un citas diagnostiskās metodes.
“Izejot rezidentūru Vācijā, katra šī metode ir jāapgūst, un pēc tam, strādājot klīnikā, nav papildus jāpierāda, ka tās proti. Ja esi kardiologs, tiek automātiski pieņemts, ka attiecīgās diagnostikas metodes kardioloģijā esi apguvis,” skaidro R. Feders.
“Par laimi, biju veicis uzskaiti, kādas metodes un cik daudz esmu veicis. Tā, pierādot rezidentūras saturisko pusi, metožu sertifikātus saņemt izdevās visai ātri. Ārstiem, kas ilgāku laiku praktizējuši citās valstīs, tādas uzskaites varētu arī nebūt, un tad šis process, iespējams, ir sarežģītāks,” viņš pieļauj.
Jaunais speciālists nevar piekrist apgalvojumam, ka arī Vācijā, atverot privātpraksi, šādi sertifikāti ir jāuzrāda. “Atverot privātpraksi Vācijā, ir jāslēdz līgums ar slimokasi, piemēram, par konkrētu pakalpojumu sniegšanu kardioloģijas pacientiem un jāapliecina prasme aprēķināt izmaksas. Tas būtībā ir pilnīgi kaut kas cits,” viņš uzsver.
U. Gruntmanim garais kvalifikācijas atzīšanas process vēl priekšā. Taču jau tagad ir skaidrs, ka tas būs vēl sarežģītāks.
Ārstniecības likums paredz, ka ārstniecības personām, lai patstāvīgi nodarbotos ar ārstniecību attiecīgajā profesijā Latvijā, ir jābūt reģistrētām ārstniecības personu reģistrā. Gruntmaņa vārds tajā nav iekļauts. Viņš Latvijas Medicīnas akadēmiju pabeidza un ārsta diplomu saņēma 1992. gadā un līdz šim Eiropas Savienībā nav strādājis. “Kad prasīju, kā reģistrēties, uzzināju, ka man būtu jādodas uz Rīgas Stradiņa universitāti un jānokārto ārsta valsts eksāmens,” stāsta U. Gruntmanis.
Atbilstoši regulējumam tikai pēc reģistrācijas ārstniecības personu reģistrā persona var kārtot sertifikātu, lai šeit varētu patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību jau konkrētā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē, piemēram, kā endokrinologs. Protams, lai saņemtu attiecīgās specialitātes un metožu sertifikātus, vēl jāpierāda, ka ir apgūtas izglītības programmas, kas atbilst normatīvo aktu prasībām.
Neskatoties uz to, U. Gruntmanis pauž cerību, ka viņa līdzšinējo darbu būs iespējams atzīt arī akadēmiskajā vidē (tā pieskaroties vēl vienai būtiskai problēmai – ārvalstīs iegūtā akadēmiskā grāda atzīšanai), lai savu pieredzi varētu nodot tālāk studentiem jau kā mācībspēks augstākajās izglītības iestādēs Latvijā.
Diskusijas par grūtībām atgriezties un praktizēt Latvijā LĀZA biedru vidū uzplaiksnī ik pa laikam. Organizācijas vadītājs stāsta nesenu atgadījumu, kad apvienībā pēc padoma vērsās bērnu zobārste no Amerikas: “Viņa izteica vēlmi pavadīt nedēļu Latgalē un par brīvu labot trūcīgiem bērniem zobus. Kad interesējāmies, kā to varētu īstenot, izrādījās, ka arī šajā gadījumā nepieciešami visi neskaitāmie dokumenti, lai pierādītu, ka sertificēta ASV zobārste drīkst Latvijā labot zobus. Kad viņa to uzzināja, protams, no idejas atteicās, jo tam visam vienkārši nav laika.”
Gan R. Feders, gan U. Gruntmanis ir vienisprātis: ja speciālists ir sertificēts ārsts valstī, par kuras medicīnas attīstības līmeni nav šaubu, nevajadzētu būt problēmai profesionālo kvalifikāciju atzīt arī Latvijā. “Tam būtu jābūt vairāk vai mazāk automātiskam procesam, kurā īsā laikā tiek salīdzināti nepieciešamie dokumenti,” spriež R. Feders.
Šobrīd, lai uzsāktu garo sertifikācijas procesu, nepieciešama gana liela motivācija un pacietība. “Vienmēr esmu vēlējies strādāt Latvijā, veidot savu dzīvi šeit. Taču nevar nosodīt tos, kuri, redzot, cik tas ir laikietilpīgi, iespējams, atmet ar roku. Jautājums – vai Latvija to var atļauties? Domāju, ka ne,” secina R. Feders. Tāpēc, viņaprāt, līdzšinējā sistēmā būtu nepieciešami un ir iespējami uzlabojumi.
“Man bieži vaicā, vai tad no Latvijas ir tik viegli aizbraukt uz ASV un sākt strādāt,” atzīst U. Gruntmanis. Taču, pēc viņa domām, tās ir nesalīdzināmas lietas: “ASV ierodas tūkstošiem ārstu no visas pasaules, kamēr no Latvijas aizbrauc. Turklāt mēs runājam par Latvijas diasporu, Latvijas pilsoņiem un viņu ģimenēm. Domāju, visi piekritīs, ka būtu brīnišķīgi, ja pēc iespējas vairāk šo cilvēku atgrieztos, justos šeit vajadzīgi un gaidīti,” pārliecināts ir LĀZA priekšsēdis. Viņš cer, ka sadarbībā ar LĀB sistēmu izdosies uzlabot. Latvija būtu jācīnās par katru ārstu, kurš vēlas braukt atpakaļ.
Lielas cerības tiek liktas uz Diasporas likumu, kas stājās spēkā šī gada 1. janvārī. Tas cita starpā paredz atbildīgo institūciju, arī Veselības ministrijas, pienākumu gādāt, ka attiecībā uz diasporas locekļiem un viņu ģimenes locekļiem nosakāma vienkāršota kārtība ārvalstīs iegūtās izglītības, akadēmisko grādu un profesionālās kvalifikācijas (arī reglamentētajās profesijās) pielīdzināšanai un atzīšanai, tādējādi dodot iespēju strādāt konkrētā nozarē vai augstākās izglītības iestādē Latvijā.1
Likumprojekta anotācijā tā autori ir nepārprotami norādījuši: iekļaujot konkrēto normu Diasporas likumā, īpaši domāts par reglamentētajām profesijām medicīnā, kur kvalificētu resursu piesaiste ir jāveicina: “Atvieglojot akadēmiskās un profesionālās kvalifikācijas atzīšanas kārtību ārvalstīs izglītotajiem un strādājošajiem Latvijas izcelsmes mediķiem būs iespējams palielināt ne tikai Latvijā praktizējošu kvalificētu medicīnas profesionāļu skaitu, bet arī praktiskās un akadēmiskās medicīnas potenciālu un konkurētspēju, piesaistīt Latvijas valstij lojālus darbiniekus, uzlabot sabiedrības veselību un dzīvildzi.”
“Grūti iedomāties, kādi šeit varētu būt trūkumi,” spriež U. Gruntmanis. “Latvijā pēdējā laikā ir atgriezušies tikai daži ārsti. Skaidrs, ka lielākā daļa no aizbraukušajiem pavisam neatgriezīsies, taču, ja ar atbalstošu politiku izdotos palīdzēt šeit uz neilgu laiku vai visu mūžu atgriezties kaut vienam vai pieciem ārstiem, tas jau būtu ieguvumus Latvijas sabiedrībai,” pārliecināts ir LĀZA priekšsēdis.
Lai gan Diasporas likums ir spēkā jau 7 mēnešus, nekas gan pagaidām neliecina, ka situācija varētu strauji mainīties.
“Veselības ministrija, izprotot Diasporas likuma būtību, tomēr norāda, ka veselības aprūpes jomas ārstniecības un ārstniecības atbalsta personu profesijas ir reglamentētas. Nevienai ārstniecības personai un ārstniecības atbalsta personai, kura izglītību un profesionālo kvalifikāciju ir ieguvusi ārpus Latvijas, profesionālās kvalifikācijas prasības nedrīkst samazināt,” uzsver Veselības ministres Ilzes Viņķeles padomnieks komunikācijas jautājumos Edgars Skvariks. Pēc viņa teiktā, prasību samazināšana iespējami apdraudētu Latvijas sabiedrības veselību un katra pacienta drošību pretendenta nepietiekamās profesionālās kvalifikācijas dēļ. E. Skvariks gan pieļauj, ka varētu samazināt profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu izskatīšanai paredzēto laiku.
Arī Latvijas Ārstu biedrības ieskatā pašreizējā sistēma EEZ valstu veselības aprūpes profesionāļu kvalifikācijas atzīšanai Latvijā ir pietiekami labi sakārtota.
Problemātiskāka ir atzīšanas sistēma profesionāļiem no valstīm ārpus EEZ, piemēram, ASV un Kanādas, kā tas ir U. Gruntmaņa gadījumā. “Šīs sistēmas pilnveidošanā LĀB ieskatā vēl būtu jāiegulda nozīmīgs darbs,” piekrīt I. Aizsilniece.
Vienlaikus LĀB prezidente norāda uz vairākiem aspektiem, kāpēc tas ir sarežģīts uzdevums: “Svarīgākais ir kvalifikācijas atzīšanas procesa mērķis – nodrošināt iedzīvotājiem drošu un kvalificētu veselības aprūpi. Arī izstrādājot medicīnas darbinieku atvieglotu atgriešanās kārtību, šis mērķis ir jāsasniedz. Tāpēc nav šaubu, ka nevajadzētu būt nesamērīgām prasībām attiecībā uz, piemēram, atzītu ASV un Kanādas universitāšu ārstu un profesoru kvalifikācijas atzīšanu Latvijā. Taču jautājums – kā juridiski precīzi norobežot šādu kvalifikāciju atzīšanu no mazzināmu Āzijas valstu universitāšu profesoru kvalifikācijām, ievērojot likumības, vienlīdzības, diskriminācijas aizlieguma un citus būtiskus tiesību principus.”
LĀB vadītāja atklāj, ka biedrība plāno gatavot priekšlikumus Izglītības un zinātnes ministrijai kā atbildīgajai valsts iestādei par profesionālās kvalifikācijas atzīšanas jomu un pauž cerību, ka veselības aprūpes jomā pieredzējuši diasporas pārstāvji varētu sniegt atbalstu un līdzdarboties regulējuma pilnveidošanā. “LĀB atbalsta un vienmēr ir atbalstījusi nevajadzīgu šķēršļu novēršanu medicīnas profesionāļu reemigrācijai,” uzsver I. Aizsilniece.
Jāpiebilst, ka ārstniecības personu sertifikācijas un resertifikācijas kārtība ir tēma, kurai pievērsusies arī Valsts kontrole, kas iepriekš pieminētajā revīzijas ziņojumā apšauba, vai sertifikācijas institūciju darbība patiesi ir primāri orientēta uz rezultātu – veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanu. Revidentu ieskatā ir nepieciešama plaša diskusija, lai vienotos par mehānismiem sertifikācijas procesa lietderības un efektivitātes novērtēšanai, mazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu, interešu konfliktu riskus, izmaksas un citas problēmas, kas skar visu medicīnas darbinieku saimi Latvijā, ne tikai ārvalstīs strādājošos, kuri apsver domu kādreiz atgriezties.
