NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
13. augustā, 2019
Lasīšanai: 9 minūtes
3
6
3
6

Profesionālās kvalifikācijas atzīšana – sakārtot sistēmu, nevis mazināt prasības

FOTO: Freepik

Latvijā pamazām atgriežas arvien vairāk speciālistu, kuri kvalifikāciju un darba pieredzi ir ieguvuši ārvalstīs, taču ne vienmēr turpmākais administratīvais process savas karjeras veidošanā dzimtenē ir īstenojams vienkārši. Ilgs ārvalstīs iegūtās kvalifikācijas atzīšanas process, izmaksas, pārmērīgi daudz pieprasīto dokumentu, informācijas trūkums un neskaidrība par rezultātu – tie ir biežāk minētie šķēršļi, kuru dēļ atgriezties Latvijā uzņemas vien neatlaidīgākie tautieši, kuri ir gana motivēti “cīnīties ar sistēmu”.

īsumā
  • Informācijas trūkums un neziņa, vai šeit būs iespējams strādāt savā profesijā līdzvērtīgā statusā, daudzus dara piesardzīgus un attur no domas nākotnes plānus saistīt ar Latviju.
  • Daudzi vēlētos atgriezties, bet viņiem nav skaidrs, ko darīt, lai Latvijā varētu strādāt savā profesijā, cik ilgu laiku tas prasīs un līdz ar to – vai varēs to atļauties.

LV portāls jau iepriekš aprakstījis, kādi ir šķēršļi strādāt savā profesijā ārstiem, kuri atgriežas dzimtenē pēc vairākiem ārvalstīs pavadītiem gadiem. Taču biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” rīkotajā diskusijā “Vai viegli atgriezties savā profesijā, ja tā reglamentēta?” izskanējušie pieredzes stāsti liecina, ka ar līdzīgām problēmām saskaras arī citu profesiju pārstāvji, piemēram, jurisprudences, arhitektūras, būvniecības un citās nozarēs, kuras Latvijā ir reglamentētas.

Informācijas trūkums un nenoteiktība

Latvijas jauniešiem netrūkst iespēju mācīties pasaules labākajās universitātēs, un darba tirgū ienāk arvien vairāk speciālistu, kuri kvalifikāciju ieguvuši starptautiskā vidē. Pieaugot reemigrācijai, skaļāk izskan arī problēmas, ar kādām saskaras tautieši, kuri vēlas Latvijā strādāt specialitātē, kas pilnībā vai daļēji apgūta ārvalstīs. Pat ja tikai daļa aizbraukušo apsver iespēju atgriezties, informācijas trūkums un neziņa, vai šeit būs iespējams strādāt savā profesijā līdzvērtīgā statusā, daudzus dara piesardzīgus un, iespējams, attur no domas nākotnes plānus saistīt ar Latviju.

Kā atgriešanās Latvijā izskatās, piemēram, no jauno juristu perspektīvas, diskusijas laikā iezīmēja Rasmuss Filips Geks. “Latvijā jurista kvalifikācijas eksāmens ir cieši saistīts ar mācību procesu šeit. Ja cilvēks izglītību ir ieguvis ārzemēs, atbraucot uzreiz nav skaidrs, kā to nokārtot. Savukārt, lai kļūtu par zvērinātu advokātu Latvijā, nepieciešama vēl vismaz septiņu gadu darba pieredze. Nekur nav definēts, kāda veida pieredze, kas gūta ārzemēs, varētu tikt pielīdzināta pieredzei Latvijā,” viņš stāsta. R. Geks vērš uzmanību arī procesa nenoteiktībai. Daļā gadījumu līdz pat kvalifikācijas atzīšanas procesa noslēgumam neesot skaidrs, vai tas būs veiksmīgs, vai iesniegtie dokumenti būs derīgi. 

Kā būtiska problēma diskusijas laikā tika minēts informācijas trūkums ne tikai vairāku valsts iestāžu, bet arī profesionālo organizāciju, kuras pieņem lēmumu par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, daļēju atzīšanu vai neatzīšanu, mājaslapās. Atbildot uz iebildumu, ka, vēršoties attiecīgajā institūcijā, neviens neliegs padomu, kā rīkoties, R. Geks uzsvēra, ka, viņaprāt, mazā Latvija nevar paļauties, ka cilvēki būs pietiekami uzņēmīgi un paši atradīs, kur meklēt informāciju un kam prasīt palīdzību. “Ļoti svarīgi veidot proaktīvu politiku, negaidot, līdz parādīsies lielāka speciālistu plūsma, kas informāciju pieprasīs. Ceļvedim, kurā uzskaitīti soļi, kas jādara, lai ārvalstīs izglītību un kvalifikāciju ieguvušais speciālists varētu atgriezties Latvijā un strādāt savā profesijā, ir jābūt viegli pieejamam jau tagad,” pārliecināts ir R. Geks.

Interese atgriezties ir, bet …

Dzirdētais liecina, ka daudzos pieredzes stāstos iezīmējas arī atbildīgo institūciju pirmā saskarsme ar specifiskiem gadījumiem. “Ir acīmredzams, ka nav praktiskas pieredzes, kā šos individuālos gadījumus risināt,” secina jaunā ārste Linda Šīrone. Pēc Rīgas Stradiņu universitātes Medicīnas fakultātes absolvēšanas viņa iestājās rezidentūrā Somijā. Taču, turpinot rezidentūru Latvijā, viņa saskārās ar problēmu pielīdzināt praksi, kas iegūta vienā no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē. “Ir pagājis pusgads, taču joprojām nav skaidrs, kura gada rezidente es skaitos,” stāsta L. Šīrone. Nenoteiktība rada praktiskus šķēršļus pilnvērtīgi strādāt un turpināt rezidentūru.

Jaunā ārste neslēpj, ka saņem daudz vēstuļu no kolēģiem rezidentiem, kas arī devušies gūt pieredzi ārvalstīs un interesējas, kā norit pielīdzināšanas process. “Daudzi vēlētos atgriezties, bet viņiem nav skaidrs, ko darīt un vai varēs to finansiāli atļauties,” uzsver L. Šīrone. Tāpēc viņas lēmums rezidentūras vidū atgriezties Latvijā ir bijusi pat sava veida uzdrīkstēšanās.

Atgriešanās kā uzdrīkstēšanās

Savā ziņā par drosmīgu uzdrīkstēšanos var saukt arī Uģa Gruntmaņa lēmumu atgriezties Latvijā pēc 20 gadu ilgas darba pieredzes kā pasniedzējam un ārstam endokrinologam ASV. “Šķiet, neviens, kas savulaik aizbraucis mācīties un strādāt uz Ameriku, Kanādu, Jaunzēlandi vai Austrāliju, vēl līdz šim nav atgriezies Latvijā, lai strādātu ārsta profesijā,” uzsākot savu pieredzes stāstu, viņš secina. U. Gruntmaņa kvalifikācijas atzīšanas process vēl nav beidzies, bet jau tagad ir skaidrs, ka tam ir nepieciešami un ir iespējami būtiski uzlabojumi. 

“Tā nav kritika kritikas pēc. Cilvēki ir ļoti pretimnākoši, cenšas saprast, kā palīdzēt. Protams, tas bija šoks, kad man pateica, ka vajadzētu vēlreiz nokārtot Rīgas Stradiņa universitātes ārsta eksāmenu, lai es varētu pieteikties ārstu reģistrā un uzsākt sertifikāciju. Baidos, ka daudzi citi, to dzirdot, izlems braukt atpakaļ, tāpēc uzskatu, ka mums par to ir jārunā un kopīgiem spēkiem jāmaina, lai katrs speciālists, kurš apsver iespēju atgriezties, saprastu, kas ir jādara, un justos gaidīts,” pārliecināts ir U. Gruntmanis.

Jāpiezīmē, ka šī gada 1. janvārī Latvijā stājās spēkā Diasporas likums, kas cita starpā paredz atbildīgo institūciju pienākumu noteikt, ka uz diasporas locekļiem attiecas vienkāršota kārtība ārvalstīs iegūtās izglītības, akadēmisko grādu un profesionālās kvalifikācijas, arī reglamentētajās profesijās, pielīdzināšanai un atzīšanai.

Mazināt šķēršļus, nevis prasības

Teksasas Universitātes profesors U. Gruntmanis vērš uzmanību uz vēl vienu nejēdzību augstākās izglītības sistēmā, kas, atgriežoties Latvijā, liedz kvalificēties kaut vai kā viesprofesoram, proti, viņam nav Augstskolas likumā noteiktā PhD grāda. Šādas prasības nav visās valstīs, kur lielāka nozīme tiek piešķirta zinātniskajai darbībai un panākumiem. Kopumā tas liecina, ka Latvijas augstākās izglītības vide ir ļoti noslēgta un diasporas pārstāvjiem, kuri akadēmisko karjeru veidojuši labākajās pasaules universitātēs, varētu būt sarežģīti tajā iekļūt.

Lai gan diskusijas laikā tika minēti vēl vairāki citi aspekti, kas apgrūtina tautiešu atgriešanos un iespējas strādāt reglamentētajās profesijās Latvijā, kopumā neradās pārliecība, vai politikas veidotājiem un piemērotājiem vienmēr ir skaidrs, ka vēlme sakārtot sadrumstalotu un nesaprotamu sistēmu nav gluži prasība samazināt kritērijus profesionālajai varēšanai.

Nav šaubu, ka tā ir vispārpieņemta pasaules prakse – speciālistiem reglamentētajās profesijās, pārceļoties no vienas valsts uz citu, ir jāveic profesionālās kvalifikācijas atzīšana, jo īpaši, ja tā gūta ārpus Eiropas Savienības. Taču šai sistēmai ir jābūt saprotamai un atklātai, jānosaka skaidri kritēriji, neliekot papildu šķēršļus pasaules pieredzi guvušajiem Latvijas cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties un kopējo reglamentēto nozaru attīstības līmeni celt, nevis mazināt.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU